Sieva, kuru viņš pirms nedēļas apprecēja, palikusi zem drupām

Fotogrāfa Edija Pālena stāsts par pieredzēto traģēdijas notikuma vietā:

„Stāvēju kopā ar 16 gadīgu puisi kuru māte pameta pirms dažiem gadiem, viņu audzināja krustmāte, kura bija veikalā - viņš viņu gaidīja no traģēdijas sākuma līdz šim laikam (no rīta klasesbiedri un draugi viņam atnesa siltu tēju un sausu apģērbu). Sapīpēju ar 70 gadus vecu onku, kurš nemitīgi zvanīja savai sievai, kura aizgāja uz veikalu no blakus esošās mājas pēc maizes. Signāls bija, bet neviens neceļ.

Redzēju vīrieti, kurš piecos no rīta atnācis no darba un uzzinājis par negadījumu, saprata ka viņa sieva, kuru pirms nedēļas apprecējis, ir zem drupām. Redzēju 20 gadus vecu meiteni, kurai abi vecāki bija zem drupām. Redzēju kā policijas darbiniece, kurai bija jāpaziņo tuviniekiem sēru vēsts, gandrīz noģība un vēma. Redzēju ģenerāli Intu Ķuzi ar asarām acīs.

Redzēju 20 gadus vecu meiteni, kurai abi vecāki bija zem drupām. Redzēju, kā policijas darbiniece, kurai bija jāpaziņo tuviniekiem sēru vēsts, gandrīz noģība un vēma.

Redzēju, kā ceļamkrāna operatori meklē savu biedru, kurš palīdzēja novākt drupas. Redzēju kā spēļu zāles darbinieki atteica meitenei sasildīties viņu telpās, kura gaidīja aukstumā ziņas par savu vīru visu nakti (no rīta arī sagaidīja sēru vēsti). Redzēju kā puisis atžirga divās sekundēs, pārleca pāri žogam un izlauzās caur policistiem, jo viņam likās, ka viņa māti ved dzīvu ārā no drupām (viņa nebija dzīva).

„Saņēmu sms no draudzenes, kuru rīt bija jāfotografē. Nesanāks, - jo nav, kam tos foto vairs dāvināt. Redzēju kā 1 000 cilvēku stāv rindā, lai ziedotu asinis. Redzēju kā kadeti nevarēja nosēdēt autobusā, bet lūdzās, lai atļauj palīdzēt nelaimē.”