Skolā jāvalkā formastērpi? Par un pret: tēva pieredze

Kā jau parasti, galvenais arguments — formas bērnos veicina piederības sajūtu skolai un mazina sociālās nevienlīdzības sajūtu. Lai šoreiz skola paliek nenosaukta, bet mūsu mācību iestādē jau gana ilgus gadus ir ar „urrā” saucieniem ieviestas formas un gan vecāki, gan bērni var par to spriest nevis kā teorētiķi, bet praktiķi.

Tātad — kurš ir sacerējies, ka mūsdienu kapitālisma brīvā tirgus apstākļos skolas formas ir veids, kā cīnīties pret sociālo nevienlīdzību? Nespriedīšu te par marksistu murgiem, no kā jauno paaudzi turēt labi tālu, bet nekādā ziņā nevienlīdzību skolas formas nemazina.

Jo tad ir jāaizliedz uz skolu nākt arī ar modernu mobilo tālruni, visiem ir vienādas pelēkas burtnīcas, sporta stundās nedrīkst citu pašapziņu traumēt ar stilīgām un ērtām krosenēm (kas nemaksā ne piecus un diemžēl ne desmit latus, bet pat piecdesmit). Un vēl ir arī mugursomas, ziemas zābaki, mēteļi, penāļi, pildspalvas un nez kas vēl. Ja kādam gribēsies izcelties, kaut vai bezjēdzīgi, viņš to izdarīs.

Vecāki norādījuši, ka nav katru rītu jāstrīdas ar atvasēm, īpaši meitenēm, par to, kāds ir piemērotākais apģērbs, lai dotos uz skolu. Ieviesiet formu, un varēsiet strīdēties katru rītu, kāpēc tas bija vajadzīgs...

Nešaubos, ka ir iespējams uzšūt skaistas, ērtas un vispār izcilas skolas formas, nešaubos, ka ir skolas, kur tas ir izdevies. Tikai ir arī gadījumi, kad galvenais bijusi vēlme pēc formām, mazāk domājot, kāds būs rezultāts. Kad audums ir tik nekvalitatīvs, ka bērnam paslīdot un nokrītot uz ledus, biksēs ir caurums...

Kad formas skolēniem tik ļoti nepatīk, ka viņi tajās pārģērbjas tikai skolas garderobē. Pat pārvarot kaunīgumu un pārģērbjoties pretējā dzimuma klātbūtnē. Un skolotāji brīžiem ir aizņemti nevis ar mācību darbu, bet strostējot tos, kuri ieradušies ne tajās biksēs vai blūzē. Pat tik tālu, ka vēlā rudenī, kad skola vēl nebija pietiekami silta, bērni klasē sala un puņķojās (un pa kādam nolikās slimības gultā), jo skolotāja neļāva siltumam uzvilkt jaku – NEPAREIZA krāsa, ziniet.

Varbūt cena ir izdevīga? Spriediet paši — ja tikai bikses no prasta, plāna auduma maksā desmit latus. Mūsdienās piedāvājums ir pietiekami plašs, lai par tādu pašu naudu bikses atrastu gan tirgū, gan veikalā ar atlaidēm, gan arī „second hand”, un neviens pat nepateiks, ka tās patiesībā ir „humpalas”. Par to pašu naudu, kas paredzēta formai, var sapirkt gana labas drēbes.

Nešaubos, ka formu var uzšūt labu labo, bet tad arī jārēķina izmaksas. Ir dzirdēts, ka patiešām laba forma varot maksāt 200 latu. Un it īpaši jaunākajās klasēs bērns no tās ātri izaugs.

Atgriežoties pie „sociālās vienlīdzības” — tas ir audzināšanas jautājums mūsu pašu ģimenēs, un ne jau visiem valkājot vienādas drēbītes, var iemācīt bērniem saprašanu par cilvēku dažādību. Mūsu skolā kā jau visur mēdz būt problēmas bērnu attiecībās, tomēr nav piedzīvots, ka kādu izsmietu tāpēc, ka viņam ir veca modeļa telefons vai zobu stīpiņas.

Nešaubos, ka formu var uzšūt labu labo, bet tad arī jārēķina izmaksas. Ir dzirdēts, ka patiešām laba forma varot maksāt 200 latu.

Un par minēto aptauju — vecāki norādījuši, ka nav katru rītu jāstrīdas ar atvasēm, īpaši meitenēm, par to, kāds ir piemērotākais apģērbs, lai dotos uz skolu. Ieviesiet formu, un varēsiet strīdēties katru rītu, kāpēc tas bija vajadzīgs...

Šķiet, šajā aptaujā ir piedalījušies arī zinātāji — galvenais arguments pret bijis — skolas formas bieži ir neizteiksmīgas un pat neglītas. To atzinuši pat tie vecāki, kuriem nav iebildumu pret formām. Vecāki kā ļoti būtisku trūkumu minējuši, ka apģērba dizains bieži ir neizdevies, tā autori nerēķinās ar bērnu individuālām ķermeņa īpatnībām, nav pārliecības, ka tā izgatavošanā tiek izmantoti kvalitatīvi un dabīgi materiāli.

Par to esam pārliecinājušies arī mēs ar savu bērnu. Ja nu jums tomēr gribas skolas formas, sarīkojiet patiešām reālu piedāvājumu konkursu. Jo izvēle pēc principa — tajā šūšanas firmā strādā mana vecmāmiņa — var būt ļoti neveiksmīga. Un, kad esat tikuši skaidrībā patiešām par labāko un skaistāko, jums vēl ir iespēja izsvērt, cik latus tas patiesībā maksās.  

P.S. Un apdomājiet labi, kas ir svarīgāk — bērnu spēja orientēties pasaules kartē, angļu valodas zināšanas, matemātika, vai pareizās krāsas blūze. Ir gadījumi, kad skolotāji aizrautīgi velta savu laiku un nervus šim pēdējam jautājumam.

Teksts: Gunārs Skrulis, www.kasjauns.lv