Aizkustinoši – sievietes dalās ar stāstiem, kā palīdzējušas svešām māmiņām grūtos brīžos

Kāda Facebook māmiņu foruma dalībniece dalījusies ar skaistu stāstu: "Gribu padalīties ar šodien piedzīvotu situāciju. Tā man nozīmēja tik daudz, ka vēl joprojām sirds ir pilna. Šodien veikalā satiku sievieti ar diviem maziem bērniem. Jaunākais mierīgi gulēja ratos, bet vecākajam – ap trīs gadiņiem – bija uznākusi ļoti spēcīga raudāšana, gandrīz histērija. Es redzēju mammas izmisumu. Viņa ļoti centās saglabāt mieru, lai gan tas acīmredzami nebija viegli. Man pašai mājās ir divi bērni, un visu laiku galvā skanēja doma – kā atbalstīt? Bet tajā pašā laikā bija bail būt nevietā, iejaukties un situāciju tikai sarežģīt. Mamma devās uz kasi, bērniņš turpināja raudāt. Un tad es pieņēmu spontānu lēmumu – nopirku skaistu ziedu pušķi, panācu viņu ārā, kur viņa gāja ar raudošo bērnu, pati slaucot asaras, un uzdāvināju šo pušķi viņai. Mēs abas apraudājāmies. Es pateicu, cik viņa ir liela malacīte. Cik apbrīnojami mierīga un stipra. Pateicu arī, ka mans trīsgadnieks dara tieši tāpat. Tajā brīdī man bija sajūta, ka mana sirds satiekas ar viņas sirdi – tādā ļoti dziļā sieviešu solidaritātē. Tikai mēs zinām, cik tas patiesībā var būt smagi. Un tikai mēs varam viena otru patiesi saprast un atbalstīt. Rakstu to šeit, lai padalītos, jo sirds ir pilna. Es pat negaidīju, ka šis mazais mirklis mani tik ļoti aizkustinās. Varbūt, ja kādreiz redzat, ka kādai māmiņai ir grūti – varat viņu atbalstīt. Pat ar pavisam mazu žestu.’’

Pozitīvisma pilnais ieraksts arī citas mammas aicinājis dalīties ar saviem siltajiem pieredzes stāstiem:

• Man ar bija līdzīgi - bērns sēž ceļa vidū un kliedz un raud. Garām gāja sieviete, kas apstājās un pasmaidījusi teica: mammīt, viss ir kārtībā gan ar bērnu, gan Jums, ja nu gadījumā par to domājat. Un jūs visu darāt pareizi un kādu dienu šo ar smaidu atcerēsieties. Man 5 bērni nu jau savās dzīvēs - visi šādi uzvedušies, cits vairāk, cits mazāk..Vēl viena epizode ar dažas nedēļas mazo bēbuci - bijām ceļā uz zīdīšanas klīniku, jo traki grūti gāja ar to + trakais reflux mocīja bērnu. Ielas vidū pēkšņi sāk nenomierināmi raudāt, ne ratos, ne uz rokām, ne pupu, ne... pašai jau asaras acīs. Pēkšņi iznāk no vienas mājas jauns vīrietis ar pledu,- strādājot slimnīcā ar bëbīšiem, -viss esot labi, ar bēbīti iestrēgām ciklā, kur bēbītis raud, mamma līdzi, bēbītis vēl vairāk mammai līdzi pārdzīvo. Apsedza man ap pleciem pledu, paņēma bļaujošo mazo man no rokām, un teica, lai dziļi ieelpoju un "sazemējos". Tikmēr no otras ielas malas iznāca sieviete ar tējas krūzi. Lieki piebilst, ka mazums nomierinājās, bet es ieguvu jaunus draugus.
• Tikko atcerējos gadījumu, kad mans viengadnieks paņēma sieru un sāka turpat veikalā est. es sāku raudāt, jo naudas bija tik cik bija un pietika tikai nopirkt vinai maisijumu un viss, sieram naudas nav. Bet berns jau iekodās. Garām nāca tetis ar delu (9-10 gadi), pajautāja, kapec raudu. izstāstīju un vel vairak sāku raudāt. vins samaksāja par to sieru, nopirka maisijumu un vel augļus.. Meitai ,protams, prieks par to, bet es jutos šausmigi. tetis beigas apstājas un izstāstīja, ka reiz ari ta notika un meitenes izmaksāja viņas bernam paest.. tā arī manai meitai tagad ir labakais draugs un ledusskapi vienmēr ir siers
• Es esmu pārdevēja veikalā. Bija situācija mamma ar bērniņu (apmēram 3 gadus vecu) atnāk. Sapērk pārtiku,bērns pieskrien pie saldumu plaukta prasa kaut ko.Mamma stāsta klusītēm viņam ka šoreiz naudiņas pietiek tikai nopirkt pārtiku un nesanāks nekas cits. Tā kā kase tuvu es to dzirdēju. Bērns maziņš protams sāk raudāt skaļi krist gar zemi un neies nekur. Redzu mammai acīs izmisumu. Es piegāju mazo piecēlu samīļoju uz to brīdi man kabatā bija koņča ko viņam iedevu. Mammai sejā bija tāda atvieglojuma sajūta.
• Kad dvīņi bija pusotru gadu veci, viņi mēdza saļimt, ja negribēja iet kur mums(man drīzāk) vajadzēja. Vedu abus pie rokām uz mašīnu un viens saļimst, tieši man starp soli ieslīd. Visi trīs nogāzāmies, viņi ļoti maigi, jo biezi kombinezoni un uz sāniņiem, es ar zodu pret bruģi un peļķē iekšā. Guļu es tajā peļķē un prātoju. Ak tad tāda tagad ir mana dzīve!? (Tagad ļoti smieklīgi atcerēties!) Piesteidzas citas mammas, palīdz aiziet ar mazajiem uz mašīnu. Un es raudu, jo sirds tik pilna. Pateicos! Līdz mājām noraudāju. Gan par to situāciju, gan par visu to grūtumu, kas tobrīd bija, gan par mammām, kas piesteidzās palīgā. Rūgtuma un pateicības asaras vienkopus