Politisko hormonu trakums un ministres cilvēktiesības

Veselības ministres Andas Čakšas grūtniecība ir atvērtusi Pandoras lādi, no kuras šobrīd aumaļām veļas laukā aizspriedumu briesmoņi. Uz ministres grūtniecības fona pēkšņi novārtā paliek veselības nozares aktuālās problēmas - ģimenes ārstu un vecmāšu streiki, un viņu atalgojumu sakārtošana, Rigvir un farmācijas kalambūri, un daudzi citi svarīgi jautājumi.

FOTO: Shutterstock.com

 

Juristes Ineses Ejugbo viedoklis, kas publicēts no viņas bloga ineseejugbo.blogspot.com.

 

Es neesmu veselības nozares speciālists un atturēšos no viedokļa paušanas par Andas Čakšas profesionālo darbību. Šis raksts nav domāts nedz viņas aizstāvībai, nedz nosodījumam. Šis raksts ir par sabiedrību un tās neadekvāto reakciju uz to, ka politiķe ir sieviete un gaida bērniņu.


Dzimumu līdztiesība

Demokrātiskā sabiedrībā no tiesiskā viedokļa abi dzimumi bauda vienādu tiesību kopumu un to aizsardzību. Nevar noliegt to, ka bioloģiski sievietes un vīrieši ir atšķirīgi. To būtiskākā atšķirība ir tieši saistīta ar to, kur un kā ir izvietoti dzimumorgāni un kā notiek reproduktīvie procesi. Kaut arī bērnu radīšanā un audzināšanā piedalās abi dzimumi, bet tieši grūtniecība un bērnu zīdīšana ir tas bioloģiskais aspekts, kas ir specifisks tieši sievietēm.

Sabiedrībā, kurai rūp gan dzimumu tiesiskā vienlīdzība, gan demogrāfijas izaugsme, veido likumus, kuri vienlaikus gan aizsargā sievietes gaidību un zīdīšanas laikā, gan paredz tiesisko aizsardzību, nosakot, ka viņu karjera un profesionālā izaugsme nevar tikt apdraudēta tikai tādēļ, ka viņa ir izlēmusi kļūt par māti. Šī tiesiskā aizsardzība ir īpaši iestrādāta darba tiesību jomā, bet attiecas ne tikai uz darbiniekiem Darba likuma izpratnē, bet attiecas arī uz sievietēm civildienestā un militārajā dienestā, kā arī citās jomās.

Ņemot vērā dzimumu līdztiesības  aspektu, Latvijā tiesību normas atļauj ģimenēm izvēlēties kurš no vecākiem rūpēsies par bērnu, tādēļ bērna kopšanas atvaļinājums vairs nav tikai sieviešu privilēģija. Tajā pašā laikā jāatzīst, ka visbiežāk tieši sievietes izmanto iespēju rūpēties par mazuli.

Latvijai ir pēdējais laiks domāt, kā iedrošināt un veicināt vairāk sieviešu dalību politikā, nevis atļaut saplosīt tās dažas drosmīgās, kuras tomēr ir uzdrošinājušās ne tikai politikā iesaistīties, bet arī bērnus dzemdēt.

Politikā tikai vīrieši?

Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem jau vairāku gadu garumā Latvijā sieviešu ir vairāk kā vīriešu. Šobrīd Sievietes ir 54%, bet vīrieši tikai 46%. Savukārt, ja mēs palūkojamies uz dzimumu pārstāvniecību politikā, tad redzam, ka šobrīd Saeimā ir vien 18 sievietes, bet ministru kabinetā tikai 3 no 14 ir sievietes. Tas nozīmē, ka politiskajā pārstāvniecībā sievietes ir tikai aptuveni 20%. Politika ir ar varu un lemšanu apveltīta joma, kurā vēsturiski ir dominējuši vīrieši. Tas vairāk ir saistīts ar vēsturisko sociālo lomu izpratni, nevis ar fiziskām dotībām, ko kāds dzimums spēj pildīt labāk. Dzimumorgānu izvietojums nav priekšnosacījums tam, lai persona būtu labāks tautas pārstāvis un spētu pieņemt tautai nozīmīgus lēmumus.

Viennozīmīgi, politiskās pārstāvniecības amati (deputāti, ministri) nav klasiskās darba tiesību attiecībās ar to darba devējiem (tautu) un tās nebauda tādu pašu tiesisko aizsardzību, kā tas ir darbiniekiem saskaņā ar Darba likumu. Taču noteiktos gadījumos arī uz tautas priekšstāvjiem var attiecināt tādas pat tiesiskās aizsardzības, kādas ir paredzētas citiem darbiniekiem.

Mēs skaidri redzam, ka Latvijā likumi šobrīd ir veidoti tā, ka pašos pamatos jau tiek sagaidīts, ka politiķi Saeimā un valdībā var būt tikai vīrieši, kuri nav jāpasargā grūtniecības un zīdīšanas periodā, un kuri nerūpēsies par saviem mazuļiem, ņemot paternitātes vai bērnu kopšanas atvaļinājumu. 

Konstitucionālo tiesību eksperts Jānis Pleps vairākos medijos jau ir atsaucies uz gadījumu, kad dēļ Saeimas deputātes Ineses Šleseres grūtniecības tika veikti grozījumi likumos, kas tagad paredz, ka deputātes var nolikt savu mandātu uz bērna kopšanas laiku. Tas viennozīmīgi ir bijis būtisks solis dzimumu līdztiesības problēmu risināšanā un vairākas Saeimas deputātes jau ir izmantojušas šo tiesisko aizsardzību, bet līdzvērtīgas iespējas vēl aizvien nav paredzētas gadījumos, ja sieviete ir ministre un darbojas valdībā vai tad, ja sieviete ir prezidente.

Neskatoties uz to, ka dzīvojam 21.gs., sieviešu nepietiekamā pārstāvniecība Latvijas politikā kopumā liecina par nesabalansēto dzimumu lomu un ar to saistīto aizspriedumu klātesamību. Normālas tiesiskās aizsardzības trūkums attiecībā uz grūtniecības un zīdīšanas laiku, ir būtisks signāls sievietēm reproduktīvā vecumā, ka politika noteikti nav sievietēm draudzīga vide, tādēļ tas attur daudzas no iesaistīšanās politikā.

Tikai viņa pati var pieņemt lēmumu vai un kad dosies bērna kopšanas atvaļinājumā un pārējiem tas ir jārespektē. Viņai nav nevienam jātaisnojas un jāpamato, kādēļ viņa pieņem lēmumu “strādāt līdz galam” un kā viņa varēs apvienot savu grūtniecību ar profesionālo darbību.

Sen ir pagājis tas laiks, kad sievietes loma ir tikai ķēķis, bērnu kopšana un vīriešu apkalpošana. Mēs dzīvojam laikmetā, kad sievietes ir tikpat talantīgas, izglītotas, uzņēmīgas un spējīgas uzņemties vadošus amatus un izpausties profesionāli, ka sieviešu darbība politikā ir ne tikai ieteicama, bet arī vēlama.

Salīdzinājumam, pāris gadus atpakaļ Kanādas premjerministrs Džastins Trudo, iepazīstināja ar savu ministru kabinetu, kurā tieši puse no visiem ministriem ir sievietes, ir pārstāvētas dažādas etniskās un reliģiskās minoritātes, kā arī personas ar invaliditāti ir pārstāvētas ministru kabinetā. Trudo to darīja ar vārdiem: “Es esmu pagodināts kanādiešiem stādīt priekšā valdību, kas arī izskatās kā Kanāda”, bet kad viņam jautāja, kādēļ dzimumu līdzvērtīga pārstāvība viņam ir bijusi būtiska valdības izveidē, tad viņa atbilde bija ļoti lakoniska: “Tāpēc, ka ir 2015.gads.”

Reklāma
Reklāma

Latvijai ir pēdējais laiks domāt, kā iedrošināt un veicināt vairāk sieviešu dalību politikā, nevis atļaut saplosīt tās dažas drosmīgās, kuras tomēr ir uzdrošinājušās ne tikai politikā iesaistīties, bet arī bērnus dzemdēt. Galā un beigās, ir 2017.gads.


Tikai ministres pašas lēmums

Tas, ka valdībai un parlamentam būtu beidzot jāsakārto tiesiskās normas tā, lai ministre varētu doties bērna kopšanas atvaļinājumā, ir tikai daļa no stāsta.

Būtiskākais, kas jāsaprot sabiedrībai, presei un pārējiem kolēģiem politikā, ir sekojošais: tas, vai un kad ministre dosies bērna kopšanas atvaļinājumā ir tikai un vienīgi viņas pašas ziņā. Tas ir personisks lēmums, ko pieņem sieviete pati un nevienam citam nav un nevar būt tiesību izlemt viņas vietā.

Nav tā, ka sieviete var būt vai nu māte, vai profesionāle, bet nekādā gadījumā abi. Mātes loma un profesionālā darbība neizslēdz viens otru, sieviete pati var izlemt vai un kā šīs lomas apvienot un sabalansēt. Sieviete šos lēmumus var pieņemt vadoties no savas pieredzes, ģimenes atbalsta un daudziem citiem apstākļiem. Bet neviens nav tiesīgs sievietei uzspiest kā viņai rīkoties vai izlemt viņas vietā.

Šajā sakarā es vēlos atgādināt notikumus, kas norisinājās Saeimā 2012.gada 14.jūnijā, apmēram gandrīz 3 mēnešus pēc tam, kad deputāte Inga Bite bija pasaulē laidusi bērniņu. Inga Bite tajā laikā bija Saeimas prezidijā un neskatoties uz ģimenes pieaugumu, viņa nebija nolikusi savas deputāta pilnvaras un vēlējās turpināt strādāt. Tā bija viņas izvēle, kas pārējiem bija jārespektē. Diemžēl vīriešu dominance Saeimā un viņu vēlme izlemt kā sievietēm ir jārīkojas, noveda pie tā, ka viņas kolēģis vīrietis – Vjačeslavs Dombrovskis kāpa Saeimas tribīnē, skaidrojot ka deputātei tagad ir jārūpējas par jaundzimušo, tādēļ viņa no amata prezidijā ir jāatceļ. Bija kolēģi, kas iebilda, ka nav saņēmuši pašas deputātes iesniegumu, ka viņa patiesi vēlas atteikties no amata šādu iemeslu dēļ, tomēr Saeimas deputāti (vairākumā vīrieši), neuzklausot pašas jaunās māmiņas viedokli, naski nobalsoja un pieņēma lēmumu, ka jaundzimušā mātes loma un darbs prezidijā nav apvienojami, tādēļ viņai amats prezidijā ir jāatstāj. Es vēl saprastu, ja kādu politisku amatpersonu atceļ no amata, ja viņi pienācīgi nepilda savus pienākumus, ir ko pārkāpuši, utt, bet ne jau tādēļ, ka sieviete ir kļuvusi par māti. Līdz šim neesmu manījusi pilnīgi nevienu līdzīgu lēmumu, kurā kāds vīrietis būtu atcelts no amata, jo nesen kļuvis par tēvu un vēlas turpināt strādāt, bet pārējie ir kolektīvi nobalsojuši, ka šim vīrietim tagad ir vairāk jāpievēršas ģimenes dzīvei.

Cik saprotu, ka nesen par māmiņu ir kļuvusi arī Saeimas deputāte Inese Lībiņa-Engere, kura šobrīd ir pilnīgi identiskā situācijā – vienlaikus gan rūpējas par mazuli, gan turpina strādāt Saeimā un prezidijā. Tomēr es ceru, ka 5 gadu laikā deputātiem ir mainījusies izpratne šīm lietām un neviens deputāts vīrietis nekāps tribīnē un nerosinās izlemt viņas vietā, vai Inese Lībiņa-Engere ir tiesīga apvienot darbu ar mātes lomu vai nē.

Tas pats ir attiecināms uz Veselības ministri Andu Čakšu. Tikai viņa pati var pieņemt lēmumu vai un kad dosies bērna kopšanas atvaļinājumā un pārējiem tas ir jārespektē. Viņai nav nevienam jātaisnojas un jāpamato, kādēļ viņa pieņem lēmumu “strādāt līdz galam” un kā viņa varēs apvienot savu grūtniecību ar profesionālo darbību. Visi lēmumi, kas ir saistīti ar viņas grūtniecību, bērnu vai privāto dzīvi ir viņas privāti lēmumi. Viņai kā ministrei ir jāskaidro tikai savi politiskie lēmumi un jāturpina strādāt kā viņa ir strādājusi, pirms sabiedrība uzzināja par viņas grūtniecību.


Politiķu privātuma robežas

Latvijas Republikas Satversmes 96.pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību. Tas vienlīdz attiecas kā uz “parasto cilvēku”, tā uz ministriem. Jā, arī politiķi ir cilvēki un arī politiķiem ir cilvēktiesības.

Neapšaubāmi, jebkurai personai, kura iesaistās politikā, ir jārēķinās, ka viņi tiks pakļauti lielākai kritikai un sabiedrībai būs lielāka vēlme uzzināt personiskas lietas par viņiem. Bet iesaistīšanās politikā nenozīmē, ka politiķiem vairs nav nekāda privātuma un žurnālisti var brīvi urķēties pa politiķu privāto dzīvi un viņu guļamistabām.

Katrs politiķis pats var izlemt vai un cik daudz atklāt sabiedrībai par savu personisko dzīvi. Ir politiķi, kuri atklāj ne tikai visu par savu ģimeni, bet atklāti stāsta par saviem mīlas varoņdarbiem un savas mīļākas atrāda publiski, bet tas nenozīmē, ka tā ir norma, kas ir sagaidāma no pilnīgi visiem politiķiem. Politiķiem ir pienākums godprātīgi strādāt savos amatos, bet ne izklaidēt tautu ar savas privātās dzīves detaļām.

Ja valsts prezidenta/prezidentes laulātajam ir noteikta loma valsts protokolā, tad ir tikai normāli, ja sabiedrība zina, kas ir šis laulātais. Bet ja politiķa laulātajam nav jāpilda nekādi valstiski pienākumi, tad ir tikai normāli, ja politiķa ģimene izvēlas izvairīties no liekas publicitātes un tas ir jārespektē.

Jā, lai novērstu iespējamus interešu konfliktus amatpersonu lēmumu pieņemšanā, amatpersonām ir jāsniedz deklarācijas atbildīgajām iestādēm par to, kas ir viņu ģimenes locekļi, bet likums nenosaka uzrādīt personas, kuras nav politiķu laulātie. Es nekļūdīšos, ja apgalvošu, ka Latvijā ir daudz tādu valsts amatpersonu, kurām ir ne tikai ārlaulību sakari, bet arī ārlaulību bērni. Likums neuzliek par pienākumu šīm amatpersonām deklarēt visus savus seksa partnerus, lai izvairītos no interešu konflikta. Pat tad, ja amatpersona dzīvo vienā mājsaimniecībā nereģistrētas attiecībās un viņiem ir kopīgi bērni, arī tad likums neparedz deklarēt šo personu vārdus. Šajā sakarā es vēlos arī uzsvērt, ka informācija par ģimenes locekļiem amatpersonām ir jāsniedz atbildīgajām iestādēm, un nevis tas jāskaidro dzeltenajai presei.

Tas ir tikai un vienīgi veselības ministres pašas ziņā vai viņa vēlas atkalāt presei savas privātās dzīves detaļas – vai bērns bija plānots, vai nē, kas ir bērna tēvs, vai un kad ir precējušies, detaļas par viņas vecumu un labsajūtu. Viņai šādi paskaidrojumi nevienam nav jāsniedz. Viņa var to sniegt, ja vēlas, bet viņai nav pienākums tādu informāciju sniegt.


Kamēr vien viņa pilda savus kā ministres pienākumus, tikmēr sabiedrībai ir tiesības zināt un prasīt atbildību tikai par viņas profesionālo darbību, bet privātās lietas atstāt viņas pašas ziņā. 

 

Foto: Shutterstock.com