Ko es vēlētos pateikt visām jaunajām māmiņām

Par pirmo emocionālo palīdzību jaunajām māmiņām, kas daždien tik ļoti nepieciešama, un ko īsti dara PEP mammas.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

 

"Ko īsti tā PEP mamma dara? Pēc dzemdībām ierodoties mājās, esmu gana samulsusi, nesaprotu - vai tiešām man vajadzētu dzirdēt vēl kādu viedokli? Kā tas būs, ja paaicināšu viņu?" - iespējams, domā kāda māmiņa. 

Iedvesmojoties no, manuprāt, nepārvērtējamā psihoanalītiķa un pediatra Donalda V. Vinikota grāmatas „Bērns un viņa māte”, tapa šis raksts - PEP mammas virutālā „satikšanās” ar jaundzimuša mazulīša jaundzimušu māmiņu. Lai saules pilns šis laiks!

 

Kad skaistā, saulainā pavasara dienā mani uzmeklēja jaundzimuša mazulīša māmiņa, atverot logu un ievelkot malku spirgtā gaisa, atgādināju pati sev: tu esi pietiekami laba mamma*, un tieši tāda ir arī māmiņa, kurai pašreiz nepieciešams emocionāls atbalsts un iedrošinājums. Pirms viņu abu apciemošanas kā mantru savā sirdī atkārtoju – tu neej moralizēt un vērtēt, tas nav PEPa dabā. 

Mums atvēlētajā laikā darīšu visu, lai nodrošinātu māmiņai un mazulim tādu vidi, kas spēcina mātes ticību pašai sev. 

Nosolījos uzskaņoties tādā frekvencē, lai emocionāli būtu māmiņai pieejama, un viņai svarīgo informāciju sniegt tā, lai nekādā ziņā nesatricinātu māmiņas pārliecību par zināšanām, kas viņai piemīt jau no dabas. Mums atvēlētajā laikā darīšu visu, lai nodrošinātu māmiņai un mazulim tādu vidi, kas spēcina mātes ticību pašai sev

Un tad Tā notika! Jaušā satikšanās, jo tieši mums bija lemts kļūt par ceļabiedriem uz sprīdi, pēdu, olekti vai pat versti! Pārkāpjot mājas slieksni, es pilnībā sajutu, cik ļoti māmiņa ir saplūdusi ar savu mazulīti, bet pamanīju arī to, ka viņa sirds dziļumos mazliet no tā baidās. Jūtu – viņa šķiet sev pazaudējusies, viegli ievainojama, tāpēc daru visu, lai ar savu attieksmi „apsargātu” viņu un maigi ļautu noticēt, ka tas nav uz mūžu, ka pavisam drīz viņa „atradīs sevi tulkojumā”, kurš piepildīs viņu ar apzinātu prieku, saviļņojumu un dzīves „garšu” daudzveidību. Viņa zina un jūt, ka viņas sejā bērns šobrīd saskata pats sevi, ka bērna „ceļazīmes” ir māmiņas sirdspuksti, elpas paisums un bēgums... Viņi abi dzemdina jaunu galaktiku, kurā mazulis gūst savu pirmatnējo pieredzi būt, tūkstoškārt uzirdinot zemi uzticības sēklai.

Māmiņai mazliet pārsteidzoša ir atklāsme, ka arī zīdainītim ir savas domas par dzimšanas procesu, un tas ne vienmēr veido harmonisku akordu ar māmiņas pieredzi. 

Māmiņa sajūt, ka viņa šobrīd ir daļa no bērna. Un otrais vilnis nāk.. Šī bezgalīgā pieķeršanās viņu aplaimo. Un mazliet biedē. Jo viņa pēkšņi spilgti atceras savu bērnību, un tajā bijušas arī ēnas dienas, viņa grib iemācīties VISU, kas saistīts ar būšanu par mammu. Es viņu iedrošinu, sirdī rāmi iepludinot faktu, ka visu iemācīties nav iespējams, un nevajag; ka pasaulē ir tik daudz mammu, un katrai no viņām labi padodas dažādas lietas. Es atbalstu, ļaujot viņai nekarināt sev birkas „laba-slikta”, „pareiza – nepareiza”... Tomēr es nepārtraukti cenšos vienkārši būt blakus, nepropagandēt, atstāt viņai viņas svēto telpu, kurā tikai un vienīgi viņa var nodrošināt savam mazulim veselīgu pamatu dzīvei. Paliekot Aizspogulijā, projicēju bērna attīstību veicinošu vidi, atstājot gala attēlu māmiņas ziņā. 

Arī zīdainim ir savas domas par dzimšanu

Uzticības puķe lēnām plaukst, un māmiņas domas sāk vīties ap dzemdībās piedzīvoto. Mēs runājam ne tikai par māmiņas sajūtām, bet arī par pārējām vismaz 4 dzemdību procesā iesaistītajām personām (sieviete, bērna tēvs, jaundzimušais, vecmāte), no kuru fiziskās un emocionālas labsajūtas atkarīga visa šī brīnišķā notikuma kopaina. Sajūtu un emociju glezna, kura vēl ilgi „atdzīvosies” acu priekšā. Māmiņai mazliet pārsteidzoša ir atklāsme, ka arī zīdainītim ir savas domas par dzimšanas procesu, un tas ne vienmēr veido harmonisku akordu ar māmiņas pieredzi. Un otrādi. Un simfonija top un bagātinās, viņu abu stāsts ir piedzimis, lai tiktu uzrakstīts. 

Kad māmiņa sāk satraukties par neveiksmēm aprūpē, kuras izlien kā īleni no maisa, es maigi iedrošinu viņu, sakot, ka bērniņam ir nepieciešama cilvēciskas būtnes klātbūtne, un cilvēciska būtne nav ideāli ieprogrammēts, nekļūdīgs „aprūpes aparāts”. 

Reklāma
Reklāma

Māmiņa jūtas pateicīga - mazulis tūlīt pēc piedzimšanas palicis kopā ar viņu, un viņa apzinās, ka, kaut fiziski pārgurusi un atkarīga no aprūpes, tieši viņa šo pirmlaiku spēj padarīt jēgpilnu. Viņas dabisko instinktu attīstībai dota zaļā gaisma. Piena upes pietekām ceļš ir vaļā. Māmiņas „piena ražotnei” ļoti patīk mīloši kairinājumi – bērniņa aplūkošana, viņa smaržas ieelpošana, augumiņa sajušana, mazuļa raudas - tas nerodas aiz „neko darīt”. Cik gan traucējošas var būt autoritatīvu personu autoritatīvas iejaukšanās! Tomēr mamma nolēmusi bērniņu barot pēc pieprasījuma, un es redzu, cik ļoti tas viņu gandarī, jo viņa nevēlas atdāvināt kādam šo „dziesmu bez vārdiem”, šo īpašo saskarsmes līdzekli starp viņiem abiem. Mēs pārrunājam, ka šis nu reiz ir cilvēcisko attiecību sākums, kurās bērns formē attieksmi pret objektiem un pasauli vispār. Mēs piemiedzam viena otrai ar aci, domādamas – galvenais ēdināšanā nav pati ēdināšana. 

Kālab tik svarīgi, kā es viņu turu, nēsāju, apguldu?

Kālab tik svarīgi, kā es viņu turu, nēsāju, apguldu – izskan nekonkrēts jautājums. Un mēs abas gūstam burvīgi pozitīvas emocijas, kad saku – mazulītis sākotnēji sevi izjūt kā nedalāmu „aplīti”, lai jūs viņu daudz un apaļi apskautu – apskāviens taču vienmēr veido sargājošu, mīlošu apli! Mazulim ir ļoti svarīgi sajusties „kompakti” (tieši tāpēc ir jābalsta bērna galviņa, lai viņa „aplis nesadalās”), un sākumā tieši fiziskā turēšana konkrētā (fiziskā) veidā nodrošina psiholoģisko ietekmi. Ja mazais „aplītis” tiek labi turēts (aprūpēts), viņam nav jāreaģē uz pielāgošanās neveiksmēm, un viņš var veiksmīgi nobriest un attīstīties. Brīdī, kad māmiņa sāk satraukties par neveiksmēm aprūpē, kuras izlien kā īleni no maisa, es maigi iedrošinu viņu, sakot, ka bērniņam ir nepieciešama cilvēciskas būtnes klātbūtne, un cilvēciska būtne nav ideāli ieprogrammēts, nekļūdīgs „aprūpes aparāts”. Cil-vē-cis-kas, tāpēc mazulītis ir ieradies tieši pie Tevis, un viņam Tu esi vislabākā māmiņa. O,jā, esmu gan cilvēciska... viņa nopūšas. Tik ļoti reizēm šķietot, ka viss ir mainījies, tik dikti reizēm pietrūkstot „vecās”...sevis. Un man ļoti gribas viņai pastāstīt, ka, protams, bērns pašā sākumā ir ārkārtīgi atkarīga būtne, un viņu spilgti iespaido viss, kas notiek ap viņu. Ka uz zināmu laiku mammai ir pilnīgi jāatdodas sava bērniņa aprūpei. Taču gaišais tilts, cerīgais apsolījums ir tāds, ka šī sākotnējā atkarība, saņēmusi pienācīgu uzmanību, sāk „audzēt muskuļus”.

Uz zināmu laiku mammai ir pilnīgi jāatdodas sava bērniņa aprūpei. Taču gaišais tilts, cerīgais apsolījums ir tāds, ka šī sākotnējā atkarība, saņēmusi pienācīgu uzmanību, sāk „audzēt muskuļus”. 

Bērnam pamazām rodas spēja atbildēt uz prasībām, ierobežojumiem, kas radīsies turpmākajā audzināšanā, pašam savi vientulības brīži kļūst aizvien panesamāki. Palēnām. Lielais, apaļais mēness, kurš tik skaists, bet brīžam traucējošs, biedējošs un pārlieku izgaismojošs (pilnīga atkarība), lēnām dilst....(aizvien mazāka atkarība), līdz izdilst un paliek tikai tāds mazs sirpītis (neatkarība). Mazs cinītis, kurš gāž lielu vezumu, jo turpina augt. Mēness ir un paliek mēness („bērns piedzimst ar vienu un to pašu pārmantoto potenciālu”), taču tas, kā viņa fāzes turpinās attīstīties, atkarīgs no cilvēciskajiem, pietiekoši labajiem vecākiem („taču līdz ar vārdu „starts” bērns sāk gūt pieredzi un uzkrāj to atbilstoši tai vietai laikā un telpā, kur viņš nācis pasaulē.””). Jūsu „Mēnesnīcas sonāte”. Unikāla. 

Mēs šoreiz atvadāmies. Māmiņas sejā vismaz uz pāris mirkļiem redzu atvieglojumu. Pati esmu gandarīta par „iepazīšanos” ar Dr. Vinikotu, kurš nepropagandējot aicina mani būt maigi klātesošai, galveno partitūru šajā skaņdarbā uzticot māmiņai. Un es zinu...viņa IR PIETIEKAMI laba!

 

Autore: Linda Sīle, PEP mammma speciāli Mammamuntetiem.lv

*Slīprakstā - pēc Donalds V.Vinikots. Bērns un viņa māte. Tulk. I. Kalnciema. Rīga: RAKA, 2004.

! Mēs strādājam no vienas platformas, tomēr nepārstāvu visu PEP mammu viedokli