Vai mums pietrūkst drosmes iekļaujošajai izglītībai?

Tas ir tik tiešām dīvaini, ka 2023. gadā izglītības sistēmā joprojām darbojas pagājušā gadsimta 70. gados radīti principi, taču tāda ir realitāte t.s. bērniem ar kodu. Lai gan virkne valstu, kuru izglītības virzienam cenšamies sekot, piemēram, Somija, ir atteikusies no kodiem, bet Latvijā joprojām cenšamies risināt problēmas ar birokrātijas palīdzību. Kodi savulaik tika radīti, lai nodrošinātu piekļuvi segregētai speciālajai izglītībai. Laikā, kad cenšamies īstenot iekļaujošu izglītību, būtu jāvirzās prom arī no kodiem. Tāpat kā no pedagoģiski medicīniskajām komisijām, kas ir ideoloģiski novecojis mehānisms.
Realitātē daudzi pedagogi un skolu vadītāji ļoti labi zina un saprot, kā strādāt ar skolēniem, kuriem ir dažādi traucējumi, taču nereti birokrātija un noteiktais kods to neļauj darīt.

FOTO: Publicitātes foto

Realitātē daudzi pedagogi un skolu vadītāji ļoti labi zina un saprot, kā strādāt ar skolēniem, kuriem ir dažādi traucējumi, taču nereti birokrātija un noteiktais kods to neļauj darīt.

Nesen žurnālā “Izglītībā un kultūra” bija liels raksts par iekļaujošo izglītību. Jāteic, tas lika man vilties, jo esmu pavadījusi ilgu laiku strādājot pie iekļaujošās un speciālās izglītības vīzijas, jo īpaši, pie pedagoģiski medicīniskās komisijas reorganizācijas un “bezkodu” sistēmas idejas. It kā šķiet, visi taču esam vienisprātis, ka bērna interesēm jābūt pirmajā vietā, bet kāpēc tad nekādi nespējam pārgriezt nabassaiti ar padomju tradīcijām?

 

Izšķiroša loma agrīnai diagnostikai 

Realitātē daudzi pedagogi un skolu vadītāji ļoti labi zina un saprot, kā strādāt ar skolēniem, kuriem ir dažādi traucējumi, taču nereti birokrātija un noteiktais kods to neļauj darīt. Arī speciālo izglītības iestāžu direktori dažādās diskusijās ir pauduši, ka atbalsta pārmaiņu nepieciešamību. Izšķiroša loma šajās pārmaiņās ir agrīnai diagnostikai un izpratnei visos izglītības līmeņos par to, ka visiem bērniem, kuriem ir saglabāts intelekts, būtu jāmācās vispārizglītojošās programmās, bet bērni ar smagiem funkcionāliem traucējumiem var mācīties gan speciālajās izglītības iestādēs, gan vispārizglītojošās skolās ar atbilstošu atbalstu. Šobrīd tā nav. 

 

Arī Latvijā ir pozitīvie piemēri 

Kodu kārtības atbalstītāji, visticamāk, teiks, ka tas palīdz aprēķināt finansiālā atbalsta apmēru un nodrošināt informācijas izsekojamību, taču citu valstu pieredze apliecina, ka atbalsts ir iespējams arī bez ideoloģiski novecojošiem mehānismiem. Šobrīd ir piemērotākais laiks pārmaiņām - notiek speciālo izglītības iestāžu tīkla sakārtošanas process, notiek resursu konsolidācija (koncentrēts atbalsts speciālajās izglītības iestādēs), ir paredzēts Eiropas Sociālā fonda finansējums vides uzlabošanai. Ne tikai ārvalstīs, bet arī Latvijā ir vairākas ļoti mūsdienīgas speciālās izglītības iestādes, kuru vide un ideoloģija ir iekļaujoša un atbalstoša, piemēram, Valmieras Gaujas krasta vidusskola – attīstības centrs, šīs skolas var kalpot par piemēru citām. Svarīgi ir vecākos un bērnos radīt sajūtu, ka viņi ir līdzvērtīgi sabiedrības locekļi, kuri ar prieku mācās skolā, bet ar apzīmējumu “koda bērns” šo sajūtu nevar panākt. 

 

Iekļaušanās, nevis iekļaujošā izglītība 

Aizvadītā gada septembrī notika Izglītības kvalitātes valsts dienesta rīkota konference par iekļaujošo izglītību, kurā izkristalizējās divas tendences – skolu vadītāji mudina rast papildus līdzekļus atbalsta personālam, bet zinātnieki uzsver, ka nepieciešams nevis papildus personāls, bet jāpanāk situācija, kurā katrs pedagogs izprot un piemēro iekļaujošās izglītības principus. Bērna interesēm ir jābūt primārajām un noteicošajām piemērotākās skolas izvēlē, jāveido vienkārša un atvērta atbalsta sistēma, lai mazinātu arī vecāku bailes no pedagoģiski medicīniskajām komisijām, informācijai par atbalstu jābūt pieejamai un saprotamai. Neiztrūkstošs elements ir arī sabiedrības sapratne. Iekļaujošā izglītība patiesībā ir viens no tiem jautājumiem, kuru nevar atrisināt ar “lēmumu no augšas” – situāciju vislabāk izprot ģimenes un skolu vadītāji. Es pat vēlētos to dēvēt par iekļaušanās, nevis iekļaujošo izglītību, jo bērnam, ģimenei un pedagogiem ir jāiekļaujas šajā sistēmā pašiem, neviens no malas nevar to izdarīt. 

 

Jāmaina pieeja 

Strādājot skolā, šobrīd ir aizvien grūtāk darboties “pa vecam” – vairs nevar vienkārši pieņemt, ja bērnam ir, piemēram, disleksija, tad neko darīt, sak, klasē vienmēr ir kāds, kurš mācās sliktāk. Tie laiki, kad skolas neinteresējās, kāpēc visiem bērniem nav vienāds sniegums, kad sabiedrība izlikās neredzam cilvēkus ar īpašām vajadzībām, ir pagājuši. Pieeja ir jāmaina. Un tas nav nemaz tik grūti. Ja klasē ir bērni ar disleksiju, uzdevumu var dot audio formātā (tehnoloģijas to atļauj), var atļaut ilgāk pildīt noteikto darbu u.tml. Tāpat darbam ar  bērniem, kuriem ar autiskā spektra traucējumi, atrodamas dažādas rokasgrāmatas un platformas, kur padomi un risinājumi jau ir pateikti priekšā, piemēram, platformā uzvediba.lv. Nesen viesojoties kādā Somijas skolā, katrā klasē redzējām aizslietņus, lai bērniem ar koncentrēšanās problēmām būtu vieglāk. Savulaik, aizslietnis klasē būtu kaut kas nepieņemams, bet šobrīd daudzas šādas metodes jau ir ierastas.

Reklāma
Reklāma

 

Horizontālās pārvaldības mehānismi

Visbeidzot, pārmaiņām (lai tās būtu jēgpilnas un ilgtermiņā) nepieciešami horizontālās pārvaldības mehānismi. Vienmēr ir viegli pateikt, ka likums neļauj neko darīt un gaidīt, kad Izglītības un zinātnes ministrija, pēc tam komisija, pēc tam direktors vai vēl kāds “no augšas” pateiks, kas jādara. Realitātē Latvijā turpinās bērna mētāšana pa komisijām -  ja izglītības iestāde “netiek galā” ar bērnu, pedagogi nereti izvairās no problēmu risināšanas, tāpēc sūta uz komisiju, un tad visi gaida atzinumu, ka bērnam ir speciālas vajadzības (tas velkas ilgi), tiek piešķirts izglītības programmas kods, tad skola licencē programmu (kas arī ir diezgan ilgs process) vai aizsūta bērnu uz speciālās izglītības iestādi. Tad vēl ir tradicionāla atruna –neesmu ārsts, nevaru noteikt diagnozi. Atbildības novelšana no sevis uz citiem ir neveiksmju formula, un to veicina pašreiz spēkā esošā izglītības politika. Visam pa vidu ir vecāki, kuri ir nelaimīgi un bieži vien negrib pieņemt realitāti. Šī sistēma nekādi neveicina vispārēji iekļaujošu un atbalstošu pieeju.

 

Igaunijas un Somijas piemēri 

Daudzu Latvijas skolu un to vadītāju idejas, kā uzlabot situāciju, pazūd zem kontroles smagās nastas, kamēr citviet pedagogu un skolu direktoru idejas tiek sadzirdētas un īstenotas. Jā, ir nepieciešama drosme, lai īstenotu jaunas pieejas. Igaunijā un Somijā, kur pēdējos gados tiek īpaši strādāts pie tā, lai pedagogiem būtu zināšanas un prasmes, kā īstenot iekļaujošo izglītību, ir dažādi veiksmīgi, arī netradicionāli, piemēri – vispārizglītojošas skolas, kurās ir klases bērniem ar mācīšanās traucējumiem, īpašas programmas bērniem, kuriem zudusi motivācija, ir depresija vai citas problēmas. Pašvaldība šādiem bērniem sniedz iespēju mācīties elastīgās grupās, kur uzsvars nav noteikta atzīmju sliekšņa sasniegšana, bet intereses radīšana par skolu un nākotni kopumā, kas nereti ir izšķirošais, lai izrautu jaunieti no sajūtas, ka dzīvē nav nekādu perspektīvu. 

Varētu domāt, ka minētajās valstīs nav nekādu problēmu ar izglītības nozares budžetu, skolotāju trūkumu vai pandēmijas sekām, taču patiesībā tādas ir visur. Atšķirība ir tajā, kā tiek organizēta sistēma, ka pedagogi apzinās, ka viņi ir būtiska izglītības politikas daļa, ka visi procesā iesaistītie (skola, pedagogi, pašvaldība, vecāki) savstarpēji sadarbojas un cenšas maksimāli atbalstīt katru bērnu. Un reizēm ir nepieciešama tikai pacietība, nevis speciālā izglītība. 

 

Zane Ozola, Neatkarīgās izglītības biedrības valdes priekšsēdētāja, privātās vidusskolas "Patnis" dibinātāja

 

Saistītie raksti