Vai esat droši, ka tas bērns, kuram aizliegs nākt uz skolu, nevarētu būt jūsu bērns?

Vai jums ir bērni? Vai viņi iet skolā? Vai varbūt tikai vēl gatavojas? Ja tā, tad viņus var sagaidīt lielas problēmas. Un arī jūs, vecākus.
Pašreiz Latvijā pieņem likuma grozījumus, kas ļaus skolai aizliegt bērniem ar uzvedības problēmām apmeklēt skolu, tā vietā piedāvājot mājmācību.

FOTO: Artūrs Ķipsts

Pašreiz Latvijā pieņem likuma grozījumus, kas ļaus skolai aizliegt bērniem ar uzvedības problēmām apmeklēt skolu, tā vietā piedāvājot "mājmācību".

Protams, ne tad, ja jums ir nevainojams bērns. Labi motivēts. Vesels fiziski, noturīgs mentāli. Spēj pārdzīvot dažādas traumas bez īpašām sekām (vismaz ne redzamām). Nelieto alkoholu, nesmēķē ne veipus, ne marihuānu. Neiekuļas problēmās. Ja jums ir šāds bērns (un nav, ko sabiezināt krāsas, daļai vecāku tādi tiešām ir), tad jums nav jāuztraucas. Viņš vai viņa izdzīvos cauri jebkura skarbuma izglītības sistēmai un kaut kā dzīvē izspiedīsies kā zāles stiebriņš cauri asfaltam.

Tad jums nav arī nepieciešami nekādi speciālistu padomi vai īpaša iedziļināšanās skolu sistēmas niansēs un šis raksts jums nebūs noderīgs.

Vai arī jums ir pieejami plaši finanšu resursi un jūs savu bērnu varat sūtīt kādā no dažām prestižajām Latvijas privātajām starptautiskajām skolām. Arī tad Latvijas izglītības sistēma viņa nākotni neapdraud.

 

Bet, ja gadījumā jums nav tik ļoti paveicies – tad šo jums varētu būt noderīgi zināt.

Pašreiz Latvijā pieņem likuma grozījumus, kas ļaus skolai aizliegt bērniem ar uzvedības problēmām apmeklēt skolu, tā vietā piedāvājot "mājmācību". Tiem, kas vēl atceras pandēmijas laikus, mājmācības nozīmē kaut ko līdzīgu mācībām zūmā. Tikai bez zūma. 

 

Reālajā dzīvē tas nozīmē to, ka bērnam neļauj nākt uz skolu. Un atšķirībā no pandēmijas laika, kad visi sēdēja mājās, viņš tāds būs vienīgais klasē.

 

Vēl izolēšana no skolas nozīmē arī to, ka šis bērns vairs nekad nevarēs būt līdzvērtīgs ar citiem bērniem. Viņam pazeminās jebkādas izredzes pabeigt skolu vai izveidot sakarīgu karjeru. Viņš neiemācās socializēties. Neiegūst pieaugšanai vajadzīgo pieredzi. Nesaņem atbalstu tām problēmām, kuras viņam ir. Sēž mājās diennaktīm pie datora vai labākajā gadījumā klaiņo pa ielām un gulšņā pa pritoniem. Neko tādu mēs nevienam bērnam negribam novēlēt. Un mēs kā sabiedrība negribam arī sagaidīt tādu nākamo pieaugušo – dzīvē iekļauties nespējīgu cilvēku.

 

Bet varbūt jūs tomēr teiksiet: nav jau citas izejas! Ja kāds ir vardarbīgs, apdraud citus un traucē mācīties, tad viņam jāsēž mājās! Nav ko traucēt citiem mācīties un apdraudēt skolotājus.

Dzirdot par uzvedības problēmām, mēs parasti iedomājamies brutālu jaunieti no sociālā nama ar naidā gailošām acīm. Vai bezprāta pārņemtu, nekontrolējami agresīvu bērnu, kurš kliedz un dur, un sit un kuru nomierināt var tikai ātrās palīdzības brigāde ar šprici vai piesiešana pie gultas psihiatriskajā slimnīcā.

Bet vai jūs esat droši, ka tas bērns, kuram aizliegs nākt uz skolu, nevarētu būt jūsu bērns?

 

Te daži iemesli, kas izraisa uzvedības problēmas bērniem un pusaudžiem:

  • bērnībā iegūtas traumas (vardarbīgas vai emocionālas);
  • autiskā spektra traucējumi (kļūst biežāk sastopami);
  • hiperaktivitātes un uzmanības deficīta sindroms (arī diezgan izplatīts, bieži saistīts ar uzvedības traucējumiem);
  • izteikts sensorais jutīgums (pret gaismu vai skaņu);
  • grūtības vai neprasme sevi regulēt;
  • vielu lietošana;
  • slikti sociālie apstākļi, nabadzība, izsalkums;
  • mobings no klasesbiedriem vai emocionāla agresija no skolotājiem.

 

Un reizēm tā var būt reakcija uz smagiem dzīves notikumiem.

Pie mums uz Pusaudžu centru vienreiz atveda puisi, desmit gadus vecu, kuru draudēja izmest no skolas, jo viņš pēdējās dienās bija kļuvis agresīvs. Skrēja ārā no klases, kliedza virsū skolotājai, dauzīja krēslu pret sienu.

Pirms divām nedēļām viņam bija nomiris vectētiņš, ar kuru zēns bija bieži pavadījis laiku un kuru bija cieši mīlējis.

"Esmu gatava uz visu, lai tikai viņu neizmet no tās skolas. Došu zāles, vedīšu pie ārstiem, tikai pasakiet: ko man darīt?" izmisīgi jautāja mamma.

Es viņai ieteicu iet uz skolu un piedraudēt ar "Bez tabu", tiesībsargu vai jebko citu, kas skolas vadību motivētu likt viņas bērnu kādu laiku mierā. Bet pašu zēnu nevis vest pie speciālistiem, bet nedēļu divas ļaut pabūt mājās kopā ar sev tuvajiem un pārdzīvot zaudējumu. Tas bija viens no efektīvākajiem padomiem, ko man jebkad izdevies sniegt. Bet es nezinu, kāpēc mammai tas bija jādzird no manis un nevis no tās pašas direktores vai skolotājas, kas viņu izsauca, lai paziņotu par bērna problēmām skolā.

 

Bet labi, pieņemsim, ka jūsu bērns nekad neuzvedīsies tik slikti, lai viņu būtu vajadzība izslēgt. Jūs varētu teikt – un kā ar citiem bērniem? Ja viens klasē uzvedas slikti, tad taču cieš un nevar mācīties visi pārējie, kā tad ar viņiem…

Pilnīga taisnība! Laba skola ir tā, kurā visi bērni klasē jūtas mierīgi, gaidīti, iesaistīti un spēj uzrādīt savu labāko rezultātu, cik spēju nu katram daba smadzenēs ir ielikusi. Un ne tikai bērni – tieši tas pats arī par skolotāju. Klase, kurā nav iespēju kontrolēt traucējošu uzvedību, gandē dzīvi gan pārējiem bērniem, gan skolotājiem. Un bieži skolotāji jūtas tikpat izmisuši un bezspēcīgi kā problēmbērnu ģimenes, kas nespēj mainīt bērna uzvedību, lai cik ļoti arī pūlētos.

 

Šeit ir dažas no lietām, kuras ir zinātniski pierādītas kā vajadzīgas, lai uzturētu labu klimatu klasē arī tad, ja tur ir bērni ar grūtībām:

  • neliels skolēnu skaits uz vienu skolotāju;
  • skolotāja asistenti;
  • ciešs vadības atbalsts katram pedagogam;
  • skolēnu uzvedības veidošanas programmas ieviešana skolā;
  • telpu iekārtojums un apgaismojums;
  • ģimenes iesaiste palīdzības plānošanā;
  • labi apmācīta atbalsta speciālistu komanda, kas saņem pastāvīgu atbalstu;
  • skolā pieejams terapeitiskais atbalsts bērniem un pedagogiem;
  • drošības istaba ar pielāgotu aprīkojumu;
  • brīvi pieejami sensorie palīglīdzekļi (trokšņu slāpētāji, saulesbrilles u.tml.);
  • vīriešu pedagogu skaits un pieejamība skolā;
  • ticība bērnam, pacietība, entuziasms un laiks, laiks, laiks...
Reklāma
Reklāma

 

Cik daudz no šīm lietām var ietekmēt klases audzinātāja? Šo uzskaitījumu vērts paturēt prātā, ja nākas doties uz skolu bārties ar skolotājiem. Un skolotāju bezspēcība ir labi saprotama. Mēģinājums visiem spēkiem dabūt problemātiskos bērnus ārā no skolas, domāju, ir tikai bezspēcības rosinātas, taču taisnīgas dusmas. Vienīgi šīs dusmas vērsušās nepareizajā virzienā – tām būtu jāvēršas pie vadības, pieprasot ieviest minētās lietas, kas ļautu visiem bērniem palikt skolā. Nevis rosināt likuma grozījumus, lai šos bērnus varētu izstumt no skolas ārā.

 

Protams, jūs varētu domāt – tas uzskaitījums izskatās pēc lielām investīcijām un pūlēm. Kāpēc tērēt tik daudz resursu, lai atbalstītu dažus bērnus ar problemātisku uzvedību?

Šeit īsā atbilde: tāpēc, ka 

 

visas lietas, kuras nāk par labu bērniem ar lielākām vajadzībām, ļaus skolā labāk justies un mācīties visiem bērniem. Arī jūsējam. 

 

Tās ir lietas, kuras ļauj samazināt spriedzi, uzturēt vēlamo uzvedību un vienkārši radīt bērnu attīstībai piemērotāku vidi. Skolu, uz kuru bērniem patīk doties. Skolu, kurā skolotājiem patīk strādāt. Skolu, kurā ģimene jūtas droši sūtīt savu bērnu.

 

Turklāt, ja skola nespēj pamanīt vai atbalstīt bērnus ar problemātisku uzvedību, tad šī skola nespēs pamanīt vai atbalstīt bērnus ar jebkurām citām emocionālām vajadzībām. Un, ja skolas attieksme pret problēmbērniem būs – tie jau ir ar diagnozi, tādiem tikai ārstēties, nevis nākt uz skolu – tad šī attieksme sagandēs diezgan daudzu bērnu dzīvi. Pēc pandēmijas vienai vai citai "diagnozei" atbilst gandrīz katrs ceturtais bērns skolā. Depresija, trauksme, galīgs motivācijas trūkums, dažādākā veida grūtības... Protams, tie nav visi bērni. Bet tie ir ļoti, ļoti, ļoti daudzi bērni, kuriem šobrīd ir vajadzīga iekļaujoša, saprotoša un atbalstoša skolas vide. Šāda vide ir galvenās un efektīvākās zāles pret bērnu uzvedības un emociju problēmām. Labā ziņa ir tā, ka šīs zāles nāk par labu visiem bērniem. Tikai daži bez tām nespēj skolā funkcionēt vispār, kamēr citi kaut kā nebūt izvelk.

 

Bērnu un pusaudžu uzvedība nav nekas tāds, kas nekontrolējami eksplodē viņu galvās. To veido un izraisa vieta, pieaugušie, vide, kādā viņi atrodas. Taču šī ir atziņa, pie kuras var nonākt tikai ar laiku. Īpaši, ja liela daļa pedagogu (un arī sabiedrības) nāk no sistēmas, kur bērnu grūtības bija pieņemami skaidrot ar to, ka "viņam kaut kas ar galvu nav kārtībā", un aizsūtīt prom no acīm – uz psihiatrisko slimnīcu, specskolu, koloniju vai "mājmācību".

 

Visbeidzot – lai cik laba būtu skola, būs bērni (nedaudzi, bet būs), kurus nekad nevarēs tajā iekļaut.

 

  • Pie manis terapijā nāca pusaudzis, kurš bija seksuāli izmantojis 1. klases meiteni skolas tualetē.
  • Meitene, kas pastāvīgi lietoja narkotikas skolas laikā, līdz matemātikas stundas laikā cauri stikliem izlēca pa trešā stāva logu.
  • Zēns, kurš ar nazi sadūra klasesbiedru un bija pilns apņēmības nogalināt visu klasi, ja tikai būtu tāda iespēja.

 

Šiem bērniem arī ir vieta zem saules. Bet viņiem noteikti nav vietas parastā skolā, lai vai cik iekļaujošā. Un šobrīd viņiem nav vietas nekur citur. Vienīgo puslīdz potenciālo bāzi, kur šādu terapeitisku skolu augsta riska pusaudžiem varēja radīt, – Naukšēnu iestādi – nupat aizvēra pavisam. Speciālajās skolās bērniem ar attīstības traucējumiem šie bērni pilnīgi noteikti nedrīkstētu atrasties. Nekādas citas idejas vai iniciatīvas ārpus "mājmācības" pagaidām nav. Bet aizsūtīt šos bērnus mājmācībā izklausās pēc traģikomiska ieteikuma – ja ar viņiem nespēj tikt galā visa milzīgā skolas un valsts atbalsta sistēma, tad kā ar viņiem tiks galā vecāki vieni paši?

 

Un nesakiet, ka visa atbildība ir tikai ģimenei. Pat šimpanzes savus bērnus audzina kolektīvi, iesaistoties visiem bara locekļiem (pie tam mazos šimpanzēnus neietekmē ne sociālie tīkli, ne pandēmijas mājsēdes, ne eksāmenu stresi vai narkotikas). Vēl jo vairāk cilvēki – mēs esam pārāk sarežģītas būtnes, lai atvases varētu uzaudzināt tikai viens vai divi pieaugušie. Toties tad, kad mēs visi iesaistāmies, mēs varam radīt vietas un iespējas augt jaukiem, saprātīgiem, ar dzīvi kopumā apmierinātiem (nevis tikai traumatisku pieredzi pārdzīvojušiem) bērniem.

 

Ja varēja panākt, ka aizver iestādi bērniem ar specifiskām vajadzībām, tad noteikti var panākt, ka tādu arī atver – tikai labāku un mūsdienīgāku.

Ja var atrast naudu, lai cienīgi apmaksā pedagogu darbu, tad noteikti var atrast arī naudu, kas ļaus šiem pedagogiem cienīgi strādāt piemērotos apstākļos, – un dot iespējas katram bērnam klasē augt, attīstīties un justies labi.

Ja var panākt, ka groza likumus tā, lai bērnus ar augstām vajadzībām izslēdz no skolas, tad noteikti var grozīt likumus, lai ļautu šiem bērniem palikt skolā.

 

Ticība labām pārmaiņām, par spīti visam, kas liecina par pretējo, ir galvenais priekšnoteikums katrā darbā ar bērniem – gan terapeitiskā, gan pedagoģiskā. Un laikam jau arī politiskā.

 

Autors: Nils Sakss Konstantinovs, specializējies pusaudžu psihoterapijā, strādā Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centrā. 

 

Avots: satori.lv

Saistītie raksti