Atrisini konfliktu ar sevi un sakārtosies attiecības ar apkārtējiem

Lai atrisinātu iekšējos konfliktus, ir jāiegulda liels darbs pašam ar sevi. Un to ne tikai es, bet arī visi mani amata brāļi skaita kā pantiņu: darbs ar sevi, darbs ar sevi… Bet tā nu tas ir. Ja kāds būtu izgudrojis kaut ko vienkāršāku un tik pat iedarbīgu, tas būtu izdarīts. Kāpēc tas ir tik svarīgi? Ja tu vari sakārtot savu iekšējo pasauli un atrisināt iekšējos konfliktus, tava uzvedība uzreiz mainās, un komunikācijā vai izpausmēs ar citiem cilvēkiem tu vairs neesi tik konfliktējošs. Jo tu spēj būt tolerants pats sev.  

Ir jāsaprot, ka es piederu sev bez visām ārējām sociālām lomām, ka es piederu sev kā personība.

Katrā no mums ir prokurors un jurists
atrā no mums dzīvo gan prokurors, gan advokāts. Jautājums – kuru mēs atalgojam labāk. Ir cilvēki, kuri labāk apmaksā prokuroru, viņiem ir vainas sajūta jau no senām dienām, viņi par visu jūtas atbildīgi, par visu jūtas vainīgi, iekšēji nemitīgi skan apsūdzība par to, ko tu dari vai nedari, nekad nav pietiekami laba sajūta ar sevi, ka tu esi tāds, kāds esi ar savām vājībām un labajām īpašībām. Perfektam būt nav tas labākais, jo šis sindroms agri vai vēlu izdedzina baterijas, tāpēc vajag atzīt savas kļūdas un mācīties no tām. Citiem vārdiem sakot, problēmu pārveidot par savu resursu. Tas nozīmē, ka paralēli prokuroram sevī iekšēji jāpamodina advokāts, jo katra darbība slēpj sevī labu nodomu, jo mēs kā cilvēki esam vesela sistēma – nekas tāpat vien nenotiek. Piemēram, kādu iekšējais prokurors apsūdz, ka viņa nav pietiekami čakla salīdzinājumā ar savu draudzeni. Te darbs iekšējam advokātam – kāpēc šī sieviete neizdara tik daudz kā draudzene? Iekšējais advokāts varētu teikt: bet tu proti paņemt laiku sev, nevis vienkārši kaut ko nemitīgi darīt. Savukārt draudzenei ir liela problēma – viņa ir darbaholiķe vai pārāk centīga meitene, kurai iekšā ir teicamnieces sindroms, viņa nekad nevar atļauties sev pateikt – stop, pietiek, tagad es neko nedarīšu. Jo cilvēkam tas ir nepieciešams. Tas ir resurss, kā mēs saglabājamies bez visām ārējām, uzspiestām lietām. Bieži vien mēs daudzas lietas darām tikai tāpēc, ka citi cilvēki to ir izdomājuši par labu esam. Mēs nemākam „uzlikt kāju uz bremzēm”, nemākam pateikt, ka fakts, ka ārēji nav redzamas kādas manas darbības izpausmes, neko nenozīmē, jo šis ir brīdis, kad iekšēji es varu pārdomāt, vai tas, ko es savā dzīvē daru, vispār ir tā vērts. Šīs pārdomas ir iekšējs darbs, kurām cilvēki nepievērš pienācīgu uzmanību. Lielāka nozīme tiek piešķirta redzamajam. Bet galu galā tas ir labs nodoms – nedarīt par daudz.  

Piemērs, kas liek aizdomāties
Sieviete ar noteiktu dzīves briedumu un sasniegumiem, aizbrauca ciemos pie mammas, uzkāpa savā bērnības istabā. Nejauši atrada savas vecās piezīmes, dziesmu klades un jaunības brūtgānu vēstules. Lasot tās, viņa aizrāvās un nemanīja, kā skrien laiks. Pēkšņi – mammas soļi kāpnēs. Tajā brīdī viņa savu atradumu noslēpa un izlikās, ka slauka putekļus. Tad šī sieviete saprata, ka konkrētā situācijā, kas ir bērnības bilde, pamodās iekšējais bērns – bērnībā nebija pieņemami neko nedarīt (lasīt vai līdzīgi niekoties), jo mammas viedoklis ir, ka tas nav nekas. Vajag darīt kaut ko redzamu, kaut ko, kas mammai ir ērti un vajadzīgi. Un tad ir šī skumjā atskārsme – es it kā esmu tikusi galā ar šo mazvērtības kompleksu, bet izrādās, ka vide un situācija visu spēj atdzīvināt, un es atkal uzvedos kā mazā meitene, nevis pieaugusī sieviete, kas pati var pieņemt lēmumu. Rezultātā – konflikts pašai ar sevi. Ir jāsaprot, ka es piederu sev bez visām ārējām sociālām lomām, ka es piederu sev kā personība. Tā ir mūsu svarīgākā lieta, par ko ir jārūpējas, kam vajadzīga uzmanība, laiks, domu sakārtošana.  

Reizēm ir smagi to dzirdēt no malas, tu nu gan esi „sieviete ar olām”, jo tas var aizskart, jo patiesībā sievišķība nav pazudusi.

Ieklausies sevī
Kas ir iekšējie konflikti? Citi konfliktē sevī starp gribu un varu, starp iedomāto realitāti un esošo. Ir svarīgi šo konfliktu formulēt, saprast, kas ir mana iekšējā nemiera cēloņi, jo mehānisms ir pretmeti. Ir jāatrod kompromiss – ja ir iekšēja apsūdzība, ir jābūt arī iekšējam attaisnojumam, lai būtu līdzsvars. Ļoti bieži sievietes, ieejot biznesā, sūdzas, ka kļūst vīrišķīgas, viņām nepietiek spēka un laika savas sievišķības kopšanai. Reizēm ir smagi to dzirdēt no malas, tu nu gan esi „sieviete ar olām”, jo tas var aizskart, jo patiesībā sievišķība nav pazudusi. Tikai iekšējais līdzsvars ir nedaudz mainījies. Un tas parādās uzvedībā, jo mēs to nemākam kontrolēt, mēs šīs lietas palaižam pašplūsmā. Gudras sievietes iet vīriešu pasaulē un dara lietas, ko klasiski dara vīrieši, jo nav ko sēdēt uz mūrīša, ir jāiet un jādara, lai justu, kā realizējies ne tikai privātajā, bet arī sociālajā sfērā. Bieži vien tas ievelk pārāk dziļi iekšā un apdraud seksualitāti, tam vairs nepaliek enerģijas, tāpēc vīrieši reizēm izsakās ļoti sarkastiski, ka mājās nav sieviete bet gan ģenerālis brunčos, kas atnāk mājās ar visu darbu. Tomēr ir jāmāk sajust robeža, lai mājās pārnāk mīļotā sieva, mīļākā, māte un draugs. Un tā no vīrieša puses ir pamatota prasība (tāpat kā sievietes prasība pret vīrieti).

Autore: Aina Poiša,

Premium Medical

ģimenes psihoterapeite