Kur pandēmijā atpūsties no bērniem un vai maz to darīt ir pieklājīgi?

Ar draudzeni mums ir tradīcija – kā dzirdam padomu virteni no sērijas “Kā pavadīt vairāk laika kopā ar bērniem”, pārmijam virtuālas nopūtas, ko abas protam iztulkot bez vārdiem. Negribu, negribu, negribu, es negribu vēl vairāk laika pavadīt ar bērniem, ne lipinot plastilīnu, ne meklējot drēbes internetā! Lūdzu, dodiet man mazliet vienatnes!

FOTO: Ance Krilova

Atpūta bez vainas sajūtas. Vai Tev izdodas?

Gads pandēmijā, attālinātajā darbā un skolēnu mācībās. Gads mājās ar īsiem brīvas elpas ievilcieniem pagājušā gada rudenī. Kad sākās attālinātā dzīve, nesaprotamu iemeslu dēļ iedzīvojos kaut kādos trauksmes aizmetņos. Protams, ko gan var gribēt, pandēmija taču. Tomēr es nemācēju nospiest “Stop” pogu un atpazīt iemeslus, kāpēc mani pārņēma šie trauksmes aizdīgļi. Es tikai driftēju tālāk, taču novēroju – trauksme atkāpās tad, kad izmuku no mājas stundu garā pastaigā. Kad apēdu saldējumu vienatnē. Kad aizbraucu uz veikalu un bezmērķīgi tur staigāju. Pusgadu slapstīdamās pa veikaliem un vietējām ieliņām, slēpjoties no citiem, sapratu – man akūti pietrūkst vienatnes. Kad un kur cilvēks pandēmijā var pabūt viens?! Manā ģimenē aug trīs bērni, divi no tiem skolēni, kam vēl ik pa laikam vajadzīga palīdzība mācībās. Vakaros, kad skolas un darba lietas ir apdarītas, mājās ierodas trīsgadniece, kas vēlas dalīties savos dienas piedzīvojumos un iesaistīt visu ģimeni rotaļās. Brīdī, kad šķiet, ka varu netraucēti pastrādāt un koncentrēties kādam darbam, vīrs nolemj pie mana darba galda, kas ir arī ēdamgalds, iedzert kafiju un parunāties ar mani. Kā gan var atteikt vīrietim, kas vēlas parunāties?! Darbi pagaidīs, ja vīrietis runā. Kā teica mana draudzene: mamma – ģimenes pieprasītākais loceklis mājsaimniecībās ar maziem bērniem. Nevaru nepiekrist.

 

Pusgadu slapstīdamās pa veikaliem un vietējām 

ieliņām, slēpjoties no citiem, sapratu – man akūti pietrūkst vienatnes. 

 

Šajā pavasarī saņēmu apstiprinājumu tam, ka vecāku atpūta ir viņu pienākums. Pienākums?! Kādā intervijā Latvijas Universitātes profesore, psiholoģe Baiba Martinsone man apstiprina – vecāku pienākums ir mērķtiecīgi ieplānot un nodrošināt sev atpūtu. Tādu, kādu sirds vēlas. Speciāliste retoriski jautāja – vecāki, paskatieties, kas ir ieplānots jūsu sestdienā un svētdienā? Vai tur ir kaut kas jums pašiem?

 

Tik traki, ka jāslpējas no citiem (vai sevis?) krūmos, par laimi, nav bijis. Foto: Ance Krilova 


Frizētavas, veikalus un dabas takas – lūdzu, nē!

Nebūšu oriģināla – pirms pandēmijas ātro restartu man deva veikala, kafejnīcas, friziera apmeklējums. Pandēmija sākumā – dabas takas. Taču diemžēl pandēmija ir atņēmusi frizētavas apmeklējuma vieglumu. Veikalu apmeklējums padarīts tik neērts – ne tur kafiju padzert, ne drēbes pacilāt. Dabas takas pārbāztas, ka pat policija draud tās kontrolēt. Bet kur lai es liekos? Sēdēt vannā? Aha! Trīsgadniece labprāt sastādīs kompāniju un iebērs savas mīļākās vannas putas ar kaudzi klāt, sagatavos man putu kafiju un gribēs dziedāt kopā dziesmiņu par zivi. Jauki, bet tā nav īsti atpūta, ko meklēju pārsātinājuma pilnās dienās.

 

Kur atpūsties pandēmijā no savas mājsaimniecības?

Protams, tas ir jauki, ka ir plaša mājsaimniecība – galda spēles, picu cepšana un kopīgas sarunas ieņem citu jēgu, kad ir, ar ko dalīties. Bet kur šajos apstākļos pasmelties tik nepieciešamo vienatnes devu? Lūk, kādu pieredzi, kur pabūt vienatnē, esmu izsijājusi pēdējā gada laikā.

 

  • Pastaigās un dejās Rīgas mikrorajonos vai citās tuvās, bet par savu dzīvesvietu tālākās vietās – ārpus apnikušajām, jau simtreiz pārstaigātām ieliņām. Jā, pastaigās un dejās! Tumšais un aukstais mājsēdes laiks mani iedvesmoja aizbraukt uz kādu mazāk zināmu vietu un nodoties staigāšanai. Pēc laika austiņās pievienojās mūzika, un tad jau arī sākās dejas. Vai atceraties, kāda bija šī ziema – tumša, auksta, sniegota un brīnišķīga. Eju pa Teikas mazajām ieliņām, nezināmām Pļavnieku vietām vai labāk zināmo Purvciemu un tikko manāmi dejoju, austiņās skanot The Rolling Stones. Tagad pavasarī izlīdzos ar pastaigām un putnu dziesmu klausīšanos, bet jau zinu, ka nākamajā ziemā dejas uz ielām vienatnē noteikti atsākšu! Man vajadzētu aizbraukt un izmēģināt šo metodi Pārdaugāvā…

 

  • Darbos ar redzamu rezultātu. Bieži vien ikdienas posts ir tāds, ka mēs darām, darām un darām, bet šķiet, ka ne vella neizdarām. Tādās reizēs, kad pēc darba dienas viss līdz kaklam, ņemu rokās lupatu, atkritumu maisu, birsti vai logu tīrītāju un izdomāju – kuru vienu lietu vai vietu mājoklī es sakopšu? Visu sakopt mājās, kur visu laiku ir daudz ļaužu un viens no tiem mazs, nav īsti iespējams, bet vienu stūri sakopt var vienmēr. Dažreiz tas ir tikai plaukts, kas tiek sakārtots, bet gandarījums ir milzīgs – tikai pusstundu padarbojos, bet rezultāts priecēs vēl nedēļu, kamēr atkal es plauktu aizkraušu ar kafijas tasēm, zeķēm, pierakstu kladēm un konfekšu papīriņiem. Tomēr, šķiet, lielākais prieks ir no notīrīta loga – pavadi tikai pusstundu, žonglējot ar savām pēdām uz trepēm, izstiepjoties un baidoties, kas notiks, ja nokritīsi un atsitīsi galvu pret gala stūri, bet par rezultātu priecājies mēnesi vai divas dienas, atkarībā no tām, kad tieši pienāk kāds īsais cilvēks vai kaķis un nopļekā tīro logu ar savām ķepiņām. Kādam prieku radīs rokdarbi, adīšana, bet mans hobijs (ak, vai, cik šausminoši skanēs tālāk esošais), pandēmijā ir uzkopšana. Protams, tas nenozīmē, ka es to daru katru dienu ar milzu prieku. Tomēr tās ir ātras zāles, kā iegūt apziņu – šai dienai ir redzams rezultāts!

 

Reklāma
Reklāma
  • Svešinieku vidū – domubiedros. Kad bija atļautas kafejnīcas, bāri un tamlīdzīgas vietas, biju no tām, kas labprāt devās viena pasēdēt, paēst un iemalkot šo to siltu un aukstu. Būt svešiniekos, kad vari tikai pasēdēt starp citiem, varbūt parunāt, varbūt tikai pārmīt kādu skatu. Būt blakus cilvēkiem, kas nejautās par to, kā tad iet skolēniem skolā, pašai darbā un kā vispār veselība?! Agrāk svešiniekus satikt varēju bāros un kafejnīcās. Tagad nu tos man aizstāj domubiedri dažādās interešu grupās. Svešie sarunu biedri manās acīs ieguva jaunu nozīmi. Cilvēki, ar kuriem saista kāda tēma, bet ar kuriem nebūs jārisina ikdienas sadzīve. Tie ir dažādu virtuālo grupu dalībnieki – esmu pievienojusies dārza mīļu grupai, grāmatu mīļotāju grupai… dažreiz pat nevajag tajā aktīvi runāties, lai tikai pasēdētu tur, paklausītos un saprastu – jā, ir arī dzīve bez Covid, ir arī citi jautājumi, ko var risināt.

 

  • Augos, stādos, zaļumos. Man ir iespēja audzēt lietas savā dārzā, bet ilgus gadus esmu audzējusi šo to uz balkona. Mana draudzene ir iemanījusies dzīvoklī izaudzēt pat gurķi! Ķiršu tomātiņi, zirņu asni, loki, baziliks – vienkāršākie zaļumi, kurus var audzēt savam priekam uz palodzes vai balkona. Šie darbi sniedz gandarījumu, jo arī tiem, visbiežāk, ir redzams rezultāts. Šopavasar baudu iepriekšējā rudens darba augļus – koši zied dzeltenās narcises, zilās muskares, gaidu plaukstam tulpes, ziemas ķiploki jau dzen spriganus asnus. Ko vēl var paspēt iesēt dārzā? Visa veida zaļumus, kabačus, pupas. Šogad esmu apņēmusies izaudzēt ķirbi.

 

Iedvesmojoties no Ievas Uses-Cimmermanes, manas zaļās prasmes lēnām uzlabojas. Foto: Ance Krilova

 

  • Grāmatās. Jāteic, ka lasīšana pandēmijas laikā ir varen liels izaicinājums. Šķiet, kas tad tur – ņem un lasi, bet izrādās – ir tik grūti atrast grāmatu, kas notur uzmanību, kas neļauj domās aizskriet pie darbiem, pie rēķiniem, pie tā, vai vakariņu zupas pietiks visiem vai tikai man vienai… Lai tomēr sakoncentrētos un izlasītu kaut vienu grāmatu mēnesī, sapratu, ka man jāņem tādas grāmatas, kādas ikdienā nelasu. Iepriekšējās aukstās ziemas patīkamais pārsteigums bija Ivetas Rēdlihas grāmata “Mānīgā ziemeļblāzma”, spraigs trilleris, kuru lasīju un drebinājos – gan no tā, cik auksts ir ārā, gan no tā, ka likās, ka man aiz stūra uzglūn polārlācis.

 

Kā teica mana draudzene: mamma – ģimenes pieprasītākais loceklis mājsaimniecībās ar maziem bērniem.


Nelien man virsū!

Katram ir vajadzīga telpa, laiks un iespēja pabūt tukšā ēterā, kad fonu neaizņem blakus trokšņi. Pandēmijā, ja to nekontrolējam, vecāku ēters vienmēr ir pilns. Nav pat vairs mājupceļa no darba un sēdēšana sastrēgumā ar mūziku austiņās. Ik pa brīdim domāju, vai tiešām man ir tiesības pateikt skolēniem – meklējiet pusdienas paši, es dodos staigāt, un pagatavojiet porciju arī man!? Bet ziniet, mana trīsgadniece gan nedomā par to, kā tiks aizskartas manas jūtas, kad ik rītu, kad gribu viņu vēl pusaizmiguši sabužināt, viņa skaļi pauž savu nostāju: “Nelien man virsū!” Un es to respektēju. Viņa negrib, lai saldākajā sapnīša brīdī es lienu – burtiski lienu – viņai virsū. Viņai vajag laiku un telpu atmosties. Sagatavoties dienai. Tā arī man vajag pārslēgties no darbiem, ievilkt elpu starp domām un atiet malā no savas mājsaimniecības iemītniekiem. Vai arī tu kādreiz jūties līdzīgi?

 

PS Liels paldies manai meitai Ancei par lieliskajiem foto šim rakstam. Lai tos uzņemtu, pārnestu datorā un atlasītu, mēs pavadījām foršu laiku kopā!

 

Muskares. Foto: Ance Krilova