Ar muti ciet

Zem manas sejas maskas nu jau biežāk nekā gribētos galīgi nav smaida. Ne jau tāpēc, ka notikusi kāda personīga nelaime. Asaras sariešas, vien klausoties stāstus par atlaistajiem cilvēkiem, samazinātajām algām, likvidētajiem uzņēmumiem, jauniešiem, kam šobrīd vajadzētu tusēt riņķī, nevis vēl vairāk lūrēt viedierīcēs, par vecākiem, kas mēģina apvienot neiespējamo, par..., par.... 

Šis, šķiet, ir brīdis, kad uzlikt mutei priekšā sejas masku – kaut iedomu. Un vairāk klausīties nekā runāt. Vērot. Kā zīdainim, kam vēl nav dota runas spēja. Vairāk plānot, nekā klaigāt. Patiesi kā mazulim – ja viņš nolemj, ka beidzot pats grib tikt pie tās tur zemē nokritušās mantiņas, sakopo spēkus un prasmes, lai sāktu rāpot uz priekšu. Un izdodas! Laikam tāpēc, ka viņam ir plāns, treniņi un mērķis.

Vai tās citas sejas aiz maskām ir priecīgas? Ko vēsta pieturā sastaptas tantiņas acis? Ko garāmkātojošā pusaudža, jaunās māmiņas, zoom sapulcē satikto kolēģu? ...un ko paša acis?

Vairāk saskatīt nekā novērsties. Vai tās citas sejas aiz maskām ir priecīgas? Ko vēsta pieturā sastaptas tantiņas acis? Ko garāmkātojošā pusaudža, jaunās māmiņas, zoom sapulcē satikto kolēģu? ...un ko paša acis? Varbūt īsti nav drosmes tajās ieskatīties ciešāk. Tomēr būtu labi vismaz sev nemelot, ka superforši turos. 

Uzlikt mutei priekšā sejas masku, būt godīgiem pret sevi, plānot un klusējot vienoties, ka šis laiks ir jāpārdzīvo. 

Autore: Inga Akmentiņa-Smildziņa, vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” vadītāja