Lielākais "slepkava" starp onkoloģiskajām slimībām - plaušu vēzis. Kā norit diagnostika?

Plaušu vēzis ieņem vienu no pirmajām vietām saslimstības ziņā un pārliecinoši ir pirmajā vietā mirstības ziņā, jeb, tēlaini izsakoties, plaušu vēzis ir lielākais „slepkava” starp visām onkoloģiskajām slimībām.

FOTO: Shutterstock.com

Smēķēšana ir cieši saistīta ar plaušu vēzi, tomēr ir saslimšanas formas, kuras šis sliktais ieradums neietekmē.

Diemžēl ļoti bieži šo audzēju atklāj jau vēlīnā stadijā, kas savukārt sasaucas ar plaušu vēža slimnieku dzīves ilguma jeb dzīvildzes rādītājiem. Katrs ceturtais onkoloģijas slimnieks mirst no plaušu vēža.

RAKUS stacionāra Tuberkulozes un plaušu slimību centra Torakālās ķirurģijas un invazīvās pneimonoloģijas klīnikas vadītājs Ints Siliņš stāsta, ka pateicoties jaunākajām ķīmijterapijas un imūnterapijas metodēm, pasaulē kopumā mirstības dati no plaušu vēža ik gadu nedaudz samazinās, un ar slimību iespējams kādu laiku sadzīvot.
 

Kādi ir plaušu vēža veidi?

Izpausmēs plaušu vēzis ir iedalāms divās lielās grupās. Pirmā no tām ir nesīkšūnu plaušu vēzis, ar ko slimo aptuveni 85% no visiem plaušu vēžiem pacientiem. Nesīkšūnu vēzim ir vairāki apakštipi, biežāk sastopamie ir adenokarcinoma un plakanšūnu vēzis, vēl ir lielšūnu vēzis un citi, retāk sastopami, tipi.

Siliņš atzīst, ka tieši saslimšana ar adenokarcinomu kļūst arvien izplatītāka un šis audzēja apakštips ir biežākais un diemžēl tas arī skar arvien jaunākus pacientus. Adenokarcinomai arī vairs nav tik cieša kolerācija ar smēķēšanu kā tas ir ar pārējiem plaušu vēža apakštipiemun ar to var saslimt arī nesmēķētāji.

Pie otras grupas pieskaitāmi atlikušie 15% pacientu, kas slimo ar sīkšūnu vēzi. Tas biežāk ir ļoti agresīvs un agrīni metastazējošs (jaunus slimības perēkļus veidojošs) audzējs, un ķirurģiska ārstēšana ir iespējama tikai atsevišķos gadījumos.

Latvijā katru gadu tiek atklāti vairāk nekā 1000 plaušu vēža gadījumi. Kopējā piecu gadu dzīvildze pēc saslimšanas ir ļoti atkarīga no audzēja stadijas. 1. stadijas audzējam prognozējamā piecu gadu dzīvildze ir virs 90%. 3. stadijā – apmēram 25%, bet 4. stadijā – mazāk nekā 10%.
 

Kāpēc diagnostika nav vienkārša?

Plaušu vēža daba ir tāda, ka vairumā gadījumu pacientam nav nekādu agrīnu specifisku simptomu, un parasts rentgena izmeklējums, kā skrīninga metode, nav efektīvs. Un pat ja simptomi ir, tad tie nav specifiski un var “maskēties” zem citu plaušu slimību izpausmēm, piemēram, hroniskas obstruktīvas plaušu slimības, pneimonijas vai dažādu plaušu infekciju simptomiem. Arī Covid-19 infekcijas ietekmē pacientiem bieži tiek skartas plaušas, un ne vienmēr var izvērtēt vai tās ir tikai sekas pēc Covid-19 izslimošanas, jo arī audzējs var izskatīties līdzīgi.
 

Kā risina plaušu vēža diagnostiku?

Ir pieejamas dažādas metodes plaušu vēža diagnostikai. Pats būtiskākais noteikt audzēja apakštipu, ko izdara ar biopsijas [audu daļiņas iegūšanas mikroskopiskai izmeklēšanai] palīdzību, kuru visbiežāk izdara bronhoskopijas [elpvada un bronhu iekšējās apskates] laikā.

„Bet ir tādi audzēji, kas ir lokalizēti plaušas perifērijā, un tāpēc bronhoskopijas laikā ir neredzami un grūti sasniedzami. Šādos gadījumos ir liels izaicinājums iegūt audu paraugu diagnozes apstiprināšanai. Viena no iespējām ir veikt audzēja biopsiju bronhoskopijas laikā izmantojot rentgenoskopisku kontroli. Cita iespēja ir izdarīt biopsiju ar adatas palīdzību caur krūškurvja sienu datortomogrāfijas kontrolē,” skaidro Siliņš. 

 

Viņš turpina: „Neraugoties uz visām mums pieejamajām diagnostikas metodēm, daļa no ļaundabīgajiem veidojumiem nav pierādāma citādi, kā vien veicot operāciju, kuras laikā veidojums no plaušas tiek izoperēts un veikta tā ekspreshistoloģiska izmeklēšana. Šobrīd pacientiem Latvijā tiek apmaksāta pozitronu emisijas tomogrāfiskā (PET) izmeklēšana, kas ļauj izmeklēt organismu kopumā un izvērtēt, vai nav aizdomas par audzēja metastātisku izplatību citos orgānos. Šāda audzēja stadijas izvērtēšana ir ļoti svarīga tālākas ārstēšanas taktikas izvēlē”.

Daudzi pacienti, kas agrāk bija nolemti nāvei, šobrīd var saņemt ārstēšanu un piedzīvot ilgāku dzīvi. Gan plaušu vēža, gan citu pacientu ārstēšanā ļoti svarīga ir multidisciplināra pieeja, lai visu iesaistīto specialitāšu pārstāvji kopīgi izvērtētu optimālās izmeklēšanas metodes un izvēlētos labāko iespējamo ārstēšanas taktiku.

Onkoloģiskā ārstēšana nepārtraukti attīstās un pilnveidojas, rodoties aizvien personalizētākām ārstēšanas metodēm. Tādējādi plaušu vēža prognoze lēnām, bet tomēr uzlabojas. Tiesa šobrīd vēl ne visas diagnostikas un ārstēšanas metodes Latvijā tiek apmaksātas.
 

Cilvēks saņem diagnozi plaušu vēzis – kas tālāk?

Ja audzējs atklāts laikus (1. vai 2. stadija), ārstēšanu parasti sāk ar ķirurģisku operāciju. Ja pēc operācijas tiek nozīmēta sistēmiska terapija (ķīmijterapija, hormonterapija vai mērķterapija), lai iznīcinātu iespējamās mikrometastāzes (sīkus jaunus slimības perēkļus), to sauc par adjuvantu jeb profilaktisku terapiju, bet, ja pacientam ir 3. stadijas audzējs un tiek plānota operācija, tad pirms tās var nozīmēt sistēmisku terapiju, lai audzēju samazinātu. To sauc par neoadjuvantu terapiju, skaidro Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas (RAKUS) sertificēta onkoloģe ķīmijterapeite, Latvijas Universitātes (LU) asociēta profesore Alinta Hegmane. 
 

Reklāma
Reklāma

Kā saprast, kas ir pirmās līnijas terapija?

Ir gadījumi, kad jau sākotnēji vai pēc terapijas rodas attālas vēža metastāzes (jauni slimības perēkļi). Vairumā gadījumu radikāla ķirurģiska iejaukšanās tad nebūs iespējama un ārstēšanā būs jāizmanto sistēmiska terapija, kas ietver ķīmijterapiju, mērķterapiju, hormonterapiju, imūnterapiju. Šis posms ārstu valodā tiek saukts par 1. līnijas vēža terapiju, respektīvi, tā ir pirmā sistēmiskā ārstēšana, kuru saņem pacients ar metastātisku vēzi. Šis pacients iepriekš metastātiska vēža terapiju nav saņēmis. Ja šī terapija ir efektīva, un vēzis neprogresē, tad 1. līnijas terapiju var turpināt vairākus gadus. „Diemžēl lielākajā daļā metastātiska vēža gadījumu pat pēc ilgstošas un veiksmīgas terapijas audzējs progresē. Terapija vairs nav efektīva, un tā ir jāmaina,” stāsta Hegmane.
 

Tālāk seko otrās līnijas terapija?

Šo nākamo terapiju mēdz saukt par 2. līnijas terapiju metastātiska vēža ārstēšanā vai terapiju pēc audzēja progresijas, ko izmanto atkarībā no audzēja veida, pieejamās un kompensējamās terapijas.

Pasaulē onkoloģisko slimību ārstēšanas attīstība notiek diezgan strauji. Izmantojot jaunas diagnostikas metodes, tostarp molekulāros un gēnu izmeklējumus, var noteikt, kurš tieši terapijas veids katram pacientam būs pats efektīvākais. To sauc par personalizēto medicīnu. Izmantojot personalizētās medicīnas metodes, daudzi pacienti ar metastātisku audzēju var tikt, ja ne izārstēti, tad veiksmīgi ārstēti, un dzīvildze var sasniegt piecus un vairāk gadus.
 

Kāpēc ne viss ir pieejams pacientam?

Diemžēl Latvijā onkoloģija nav prioritāte. „Viena no divām lielākajām problēmām ir diagnostika, īpaši audu parauga atbilstoša izmeklēšana gan ar imūnhistoķīmijas, gan gēnu, gan molekulārās diagnostikas metodēm. Ja šīs informācijas nav, tad nav arī iespējams noteikt, kura būtu īstā, pareizā un labākā terapija katram pacientam,” secina Hegmane.

 

„Katrs gadījums ir individuāls, un tā terapija kas var būt efektīva vienam pacientam, otram nedarbosies,” skaidro ārste. Ja pacienta rocība atļauj, tad viņš par saviem līdzekļiem veic vēža gēnu paneļa analīzes, kas sniedz atbildes, kura terapija konkrētajā gadījumā būtu efektīva. Savukārt, tiem, kuriem naudas nav, jāmeklē palīdzība labdarības organizācijās, piemēram, „Ziedot.lv”. Šāda prakse diemžēl neatrisina tās problēmas, kas būtu jārisina valstij.
 

Personalizētie medikamenti netiek apmaksāti?

„Pat ja mēs atlasam pacientu grupu, bet nevaram piemērot atbilstošu terapiju, tad arī tai atlasei nav lielas jēgas,” Hegmane iezīmē medikamentu nepieejamību. Speciālisti labprāt saviem pacientiem ieteiktu labāko un efektīvāko terapiju, tikai, ja medikaments nav Kompensējamo zāļu sarakstā, tad to izmaksas sasniedz daudzus tūkstošus.

Latvijas situācija vismaz tuvāko gadu laikā diez vai uzlabosies, secina Hegmane, jo mūsu valstī trūkst sistēmiskas pieejas šo problēmu risināšanā: „Universālā atbilde ir „nav naudas”, bet pretī mēs varam dot iespēju cilvēkam izdzīvot. Kas valstij ir svarīgāk?”
 

Ārstu organizācijas prasa valsts pārvaldei

Latvijas Onkologu ķīmijterapeitu asociācija un arī Latvijas Onkologu asociācija pēdējo gadu laikā ir rakstījusi vairākas vēstules Veselības ministrijai (VM) un Nacionālajam veselības dienestam (NVD) ar ieteikumiem ārstēšanas procesa uzlabošanai un kompensējamo zāļu saraksta (KZS) papildināšanai, diemžēl process virzās ļoti lēni.