"No tavām labām domām nekas nemainās. Mainās tikai no labiem darbiem." Intervija ar Vecāku mājas vadītāju Ilzi Jozenu

Daži šeit paliek vien pāris naktis, citi – mēnešus. Par darbu un motīviem, kas iedvesmo darboties, Ilze stāsta portālam Mammamuntetiem.lv
 

Kā tu nonāci līdz darbam Vecāku mājā un kas tevi piesaista šajā darbā un kas liek turpināt?
Es pēc savas izglītības esmu psihologs un psihoterapeits.  Līdz tam strādāju ar lekcijām, strādāju skolā kā skolas psihologs. Ieraudzīju sludinājumu, ka Vecāku māja meklē gan psihologu, gan Vecāku mājas vadītāju. Domāju varbūt iet aiziet tajā konkursā par psihologu, bet man ļoti patīk organizēt, vadīt… Man likās tas tāds labs izaicinājums, un es pieteicos būt par vadītāju, un tā es te nokļuvu.


Kas ir Vecāku mājas komanda bez brīvprātīgajiem darbiniekiem?
Lindards Rozentāls, kas ir kapelāns Vecāku mājā, psiholoģe Inese Lietaviete un sociālā darbiniece Laura šobrīd. Pilna laika darbinieki esam mēs divi - es un sociālā darbiniece, bet psihologs un kapelāns nāk uz konkrētām dienām reizi nedēļā.


Kādam jābūt cilvēkam, lai viņš līdzīgu iniciatīvu varētu pacelt?
Man liekas, ārkārtīgi jaudīgam. Tādam, kurš tic idejai, enerģiskam, bet arī zinošam un labam sabiedrisko attiecību speciālistam.


Kāds vēl, tavuprāt, Latvijā trūkst, domājot par šāda veida atbalsta iniciatīvām? 
Man liekas, ka Latvijā ļoti daudz kas būtu labi, ja būtu. Sākot ar dažādām aprūpes iespējām, beidzot ar psiholoģisko palīdzību. Pasaulē psihologa  un kapelāna atbalsts ir pilnīgi normāls pakalpojums slimnīcās, bet Latvijā tas ir salīdzinoši kaut kas jauns. Cilvēkiem ir arī jāpierod gribēt šo pakalpojumu. Ja paskatāmies uz sabiedrības attieksmi... Sakot - “Tev vajadzētu iet pie psihologa”, cik daudzi teiks “Jā, tiešām!”? Bet ja saku “Tev sāp zobi. Tev varbūt vajadzētu iet pie zobārsta”, tad cilvēki pretī nerunās ”Ko tu runā stulbības! Pati tikšu galā!” Cilvēki vēl nav iemācījušies pieņemt tos instrumentus, kas viņiem varētu palīdzēt.

Kādi ir daži spilgtākie tava darba momenti, kas ir likušies priecīgi, skumji un likuši pārvērtēt cilvēkus vai notikumu, savu dzīvi?
Nu redz’, tas darbs jau vispār  ir tāds, kas izaicina un liek mācīties. Ja cilvēki grib strādāt ar citiem cilvēkiem, vai tā ir palīdzošā nozare vai klientu apkalpojošā, tad tas būs darbs, kas vienmēr liek analizēt savas stiprās un vājās puses. Vienmēr liek domāt, kā es varēju šajā situācijā citādāk rīkoties, vai varbūt es nevarēju. Saprast savas atbildības robežas, mācīties aizvien kaut ko jaunu. Labs jautājums- kā cilvēki vispār tiek galā ar to, kas ir izdegšana vai nogurums no darba.

Kur tu smelies enerģiju, kas tevi uzlādē?
Šobrīd, pateicoties draugu iniciatīvai, es jau otro gadu mācos dejot kubu un salsu. Tas man ļoti palīdz. Cenšos sevi motivēt atgriezties sporta zālē, jāsaka, ne vienmēr tas ir viegli un patīkami. Bet droši vien, ka citādāk kaut kādas stresa reakcijas “izreaģēt” nevar. Man vispār liekas, ka ir svarīgi laiku pa laikam darīt to, kas patīk. Piemēram, saprast, ja vajag izgulēties, tad, iespējams, ka tas ir jādara un nav jāskrien. Cilvēks, kurš ir noguris, arī daudz neko nevar izdarīt.


Kādu tu redzi Vecāku mājas nākotnes vīziju?
Tādām iestādēm kā slimnīca, manuprāt, ir liels izaicinājums paturēt to, kas mēs esam.  Vecāku mājai “iet”  jau sestais gads. Paradokss ir tajā, ka mēs, Vecāku māja, priekš slimnīcas un ziedotājiem esam jau kaut kas novecojis, t.i., zināms projekts. Toties katram vecākam, kurš ierodas Vecāku mājā, esam kaut kas jauns un kaut kas ļoti nepieciešams. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai šis projekts būtu kaut kas tikpat foršs un atbalstāms kā pirms trim gadiem. 

Vai brīvprātīgais darbs mūsdienās nav kļuvis par tādu kā modes kliedzienu? Vai arī lielākoties tā ir pašu cilvēku vēlme palīdzēt?
Mēs [Latvijā] esam bišķi “’čakarēta” sabiedrība. Brīvprātīgais darbs ir kaut kas jauns. No sākuma brīvprātīgais darbs lielākoties saistījās ar jauniešiem, ar Eiropas brīvprātīgo darbu, ar apmaiņas studentiem, kas brauca, bet visur citur pasaulē brīvprātīgais darbs ir normāla lieta. Un, ja pat tā mūsu sabiedrībai ir kļuvusi par modes lietu, tad tā ir ļoti laba modes lieta.


Tieši tā, kāpēc par hītu nebūt arī kaut kam labam.
Domāju, ka ir kaut kādas tendences sabiedrībā, kuras, ja reiz radušās un aizrauj cilvēkus, tieši nāk mums par labu.  Tāpat kā manos pusaudža gados bija absolūti “nestilīgi” staigāt ar cepuri, un tikai “tizleņi” staigāja ar cepuri. Šobrīd mode mainās, cilvēki staigā ar cepurēm, un tas ir tikai labi, tāpēc, ka viņi nesaldē savas galvas, ausis. 

Noteikti ir iemesli, kāpēc cilvēki izvēlas brīvprātīgo darbu, jo ne visi brīvprātīgo darbu dara. Man liekas, tur ir vesela čupa ar dažādiem iemesliem, kāpēc cilvēki to dara. Viena lieta- mēs Vecāku mājā piedāvājam nevis tādu tukšu “muldēšanu”, apmēram, “es sēžu un es domāju labas domas”. No tavām labām domām nekas nemainās. Mainās tikai no labiem darbiem. Vecāku mājā var darīt konstruktīvā veidā darīt labus darbus tiktāl, ciktāl mēs to varam darīt. 

Es nedomāju, ka Vecāku mājas brīvprātīgā darba iespējas ir vienīgās. Ir daudzas dzīvnieku patversmes, kurās var iet strādāt, ir daudz dažādu dienas centru, un tur var strādāt ar vecākiem cilvēkiem, var strādāt ar bērniem.  Pieļauju, ka katra no šīm organizācijām, kura organizē brīvprātīgo darbu, piedāvā to, uz ko katrs cilvēks atsauksies. 

Vecāku mājā brīvprātīgie darbinieki viena daļa paši kā bērni ir pieredzējuši būšanu slimnīcā, un tas bija padomju laikos, kad vecāki nevarēja būt klāt. Tas bija ļoti smagi.
Daļa brīvprātīgo darbinieku paši bijuši vecāki tad, kad viņu bērni ir slimnīcā, viņi saprot, ka viņiem bija vajadzīga kaut kāda veida palīdzība, atbalsts. Šobrīd viņi ir gatavi to sniegt tālāk. 

Mums ir diezgan daudz cilvēku, kuri ir piedzīvojuši milzīgus zaudējumus, tai skaitā- bērna zaudējumu, un tas ir mudinājis viņus [savas] sēras pārcelt citā līmenī, iedot tām jēgpilnumu. 
Ir ļoti maz studentu, lai gan tādi arī ir. Piemēram, daži medicīnas studenti, kuri labprāt gribētu redzēt, kas “lācītim vēderā”. Maz arī pensionāru. Mūsu brīvprātīgais darbinieks ir cilvēks brieduma gados, ar savām interesēm, ar saviem darbiem, aizņemts cilvēks. Un tad viņi atrod laiku vēl arī tam, ko viņi vēlas darīt Vecāku mājā.

Ko saņem paši darbinieki, kas nāk un darbojas, nesaņemot naudu, bet ziedojot savu laiku?
Ikreiz, kad uzņemam jaunu brīvprātīgos darbinieku, jautājam, kāpēc tu nāc darīt brīvprātīgo darbu? Ko tu no tā sagaidi? Viena lieta, ka cilvēki tic, ka viņi grib darīt kaut kādu misijas darbu, darīt labu darbu. Un tikai pēc tam, kad pastrādā, tad viņi saprot, ka viņi ir ieguvēji, ka viņi no vienas puses ir devuši citiem, bet no otras puses ārkārtīgi daudz ieguvuši pašiem, un ka tas ir darbs, kurš izmaina. Vecāku māja atrodas slimnīcā, zināmā mērā tādā ciešanu vidē. Tā ir vide, kas maina cilvēku. 

Ja mēs novēršam mazās nejēdzības, kas mums apkārt notiek, tad ir vieglāk novērst arī lielās nejēdzības. Un varbūt ir ļoti labi sākt, nevis ar kaut kādu ļoti lielu un aktīvu brīvprātīgo darbu, bet, piemēram, pārstāt mest papīrus uz ietves vai iedot laiku pa laikam vietu tramvajā tam, kuram tas vairāk vajadzīgs. Pārtraukt vardarbību tur, kur to ir iespējams pārtraukt, nebūt vienaldzīgam. 
 

Cik pavisam brīvprātīgo Vecāku mājā strādā?
Mums vidēji mēnesī ir apmēram 40 -50 aktīvo [brīvprātīgo] darbinieku. No vienas puses tas izklausās daudz, bet no otras puses - jārēķinās, ka katrs no brīvprātīgajiem ir diezgan aizņemts. Aktivitāte mainās. Atkarīgs, kā cilvēki paši sajūt šo darbu.  Esam novērojuši, ka vidēji cilvēks nāk apmēram gadu, pusotru.  Varbūt tas ir saistīts ar to, ka brīvprātīgie darbinieki, iesaistoties šajā darbā, cenšas arī sev kaut ko iegūt. Vai nu ārstēt kādas savas traumas un pārdzīvojumus, vai iegūt sirdsmieru, vai sameklēt atbildes uz kādiem jautājumiem. Un tad, kad viņi ir savu to vēlmi piepildījuši, tad arī brīvprātīgā darba ideja vairs nav nepieciešama.


Savā ziņā varētu teikt, ka tas ir egoistiski. 
Jā, bet kāpēc ne? Es neredzu, kāpēc lai cilvēki vilktu ādu sev nost. Manuprāt, ir jādara tas, kas dod prieku, un tiktāl, cik tas dod prieku un gandarījumu.  

Pārsvarā brīvprātīgo darbu šeit veic sievietes. Kā varētu piesaistīt vairāk vīriešu? Vai tas ir ir vajadzīgs?
Es nezinu, vai tas ir vajadzīgs.  Negribētu teikt, ka vīrieši ir nejūtīgi.  Brīvprātīgais darbs jau nav tikai vienas personas lēmums. Tas ļoti bieži ir visas ģimenes lēmums. Ja sieviete ir atnākusi uz Vecāku māju, kāds tad ir ar viņas bērniem.  Vai tas ir vīrieties, vai tā ir vecmāmiņa, vectētiņš.