Bērnam sāp sirsniņa – viņš atkal nav ielūgts uz grupiņas biedra dzimšanas dienu. Kā mierināt?

Parunājot ar citiem vecākiem un apdomājot manis pašas pieredzēto, – ja bērns iet dārziņā, ballītes ar draugu klātbūtni un dažādām atrakcijām kļūst populāras aptuveni četru gadu vecumā. Varētu šķist, ka tas nu ir pārāk agri, jo ko gan tāds četrgadnieks saprot. Bet saprot, un kā vēl. Atliek tikai vienam bērnam jūsējo ielūgt uz ballīti ar draugiem, animatoriem, kad jūsējais gribēs tieši to pašu. Un tad viņu ielūgs tie bērni, kurus būs uzlūdzis jūsējais, un tā tās ballītes aizies vienā lielā virpulī. Animatorus “Ķepu patruļas” kostīmos nomainīs burvju triku meistari un TikTok deju skolotāji, piepūšamās atrakcijas kļūs ekstrēmākas un vēl pēc pāris gadiem droši vien vajadzēs arī dīdžeju un karaokes mašīnu. Kā minimums. Un ir jau ļoti jauki, ka vecāki var un grib saviem bērniem sarīkot svētkus. Priecīgi gan viesi, gan jubilārs. Skumji ir tikai tiem, kurus uz šiem svētkiem tā arī nekad neielūdz, un diemžēl teju katrā klases kolektīvā ir vismaz pāris šādu bērnu.

Nācās meitu izņemt no dārziņa ātrāk, lai viņai nesāp sirds, ka pārējie bērni aizbraukuši uz ballīti

Atkal varētu izklausīties nedaudz neticami, bet jau ap to pašu trīs, četru gadu vecumu lielai daļai bērnu ir pilnīgi skaidrs, kurus dārziņa biedrus viņš grib aicināt uz savu ballīti un kurus ne. Jāsaka, ka gan es, gan arī daudzas citas mammas ļaujam bērniem vaļu šajā jautājumā. Galu galā, kāpēc uz dzimšanas dienu būtu jālūdz kāds, kuru bērns tur negrib redzēt? 

Tomēr šim stāstam ir arī otra puse. Neielūgtajiem bērniem tas var sāpēt. Pirmkārt, jau zinot, ka kādam tuvākajā laikā plānota ballīte, bērni par to dārziņā un, droši vien, vēlāk arī skolā runā daudz un dikti, un skaidrs, ka mazai bērna sirsniņai ir sāpīgi apzināties, ka viņš šajās jautrajās ballītes nevarēs piedalīties, jo… nav ielūgts. Tas būtu sāpīgi pat pieaugušam cilvēkam, kur nu vēl bērnam. Bet kā situāciju risināt – arī nav īsti skaidrs. Ir zināms, ka dažās privātās izglītības iestādēs ir noteikumi, ka uz ballītēm var aicināt visus vai arī nevienu. Bet prasīt, lai vecāki spēj un bērns grib ielūgt visus, arī var izvērsties par gana sarežģītu praksi.

Bērnudārzā, kuru apmeklē mana sešus gadus vecā meita (un pēc sarunām ar paziņām – arī daudzos citos Latvijas bērnudārzos), pēdējā laikā ieviesta tāda kā jauna dzimšanas dienu svinēšanas tradīcija. Jubilāra svētki brīvdienās tiek atzīmēti kopā ar ģimeni, bet kādā darbadienas pēcpusdienā tiek rīkota ballīte kopā ar draugiem. Lielākoties jubilāra vecāki šajā dienā no dārziņa ātrāk izņem visus ielūgtos bērnus un dodas uz kādu izklaižu parku vai ko tamlīdzīgu. Un tradīcija nenoliedzami ir jauka, praktiska un forša. Izņemot atkal… tos bērnus, kurus neielūdz. Sajūtas, ka bariņš sapriecājušos bērnu aizbrauc uz ballīti, bet tu paliec grupiņā, protams, ka var būt ļoti, ļoti sāpīgas.

 

Arī mana meita reiz uz vienu no šādiem pasākumiem neielūgta, vakarā mājās raudāja tik žēli, ka mūsu kā vecāku sirdis burtiski lūza. Un absolūti nemaz nepalīdzēja mani argumenti, ka viņa taču arī šo konkrēto puisi ne uz vienu savu ballīti nekad nav ielūgusi un viņi arī nekad nav bijuši dikti draudzīgās attiecībās. Nelīdzēja. Nelīdzēja pilnīgi nekas. 

Nākamajā reizē, zinot, ka atkal būs šāda ballīte, uz kuru meita nav ielūgta, es viņu izņēmu no bērnudārza krietni ātrāk, lai viņai nav jāredz, kā citi aizbrauc priecāties, bet viņa paliek. Gluži vienkārši bērna bija žēl, bet nu skaidrs jau arī tas, ka diez ko pedagoģiski tas nebija. Bērnam būtu jāsaprot, ka ne visus ielūdz un arī tu nekad neesi ielūgusi visus. Tāda vienkārši ir dzīve. Bet kā to paskaidrot, nesāpinot? Un kā sarīkot savam bērnam ballīti, lai nesāpinātu citus? Vai vēlākā vecumā šis viss kļūs vienkāršāk?

Svarīgi pieņemt bērna emocijas

Jautājām Bērnu aizsardzības centra Uzticības tālruņa vadītājai Lāsmai Lagzdiņai:''Šis patiešām ir ļoti svarīgs jautājums, jo bērnam situācija, kad viņš nav uzaicināts uz grupas biedra ballīti, var būt satraukumu pilna. Īpaši tad, ja viņš redz, ka citi bērni ir uzaicināti, bet viņš nav.

Pirmais, ko es ieteiktu vecākiem, ir pieņemt bērna emocijas par radušos situāciju, minot, ka vecāks redz bērna skumjas un satraukumu par radušos situāciju, jo bērnam ir svarīgi sajust, ka vecāks viņu saprot un atbalsta.

Noteikti vecāks var bērnam skaidrot un palīdzēt saprast, ka tas, ka viņš nav uzaicināts uz vienu ballīti, nenozīmē neko personīgu par viņu. Jo arī mēs ne vienmēr zinām, kāpēc cits bērns izvēlas uzaicināt tieši konkrētus bērnus. Iespējams, viņam ar šiem bērniem šobrīd ir tuvākas attiecības vai arī viņš vienkārši vēlas svinēt savu ballīti nelielā draugu lokā.

Un būtiski ir bērnam palīdzēt saprast, ka draudzības un attiecības bērnu starpā visu laiku mainās. Šodien bērni var būt ļoti tuvi draugi, pēc kāda laika viņu attiecības var mainīties, un var izveidoties arī jaunas draudzības. Tas ir normāls sociālo attiecību veidošanās process, kura dinamika visu laiku mainās.

Šādās situācijās vecākam ir būtiski būt bērnam blakus, viņu samīļot un uzklausīt. Kad emocijas ir mazinājušās, var kopā pārrunāt, ar kuriem bērniem viņam pašam patīk būt kopā, ar ko viņš jūtas labi un droši.

Jāiesaistās arī vecākiem

Ļoti nozīmīga ir arī pieaugušo rīcība pirmsskolas izglītības iestādē. Iespējams, ir vecākiem jānosaka, ka, ja uz ballīti netiek aicināti visi grupas bērni, būtu vēlams ielūgumus nodot individuāli vai nosūtīt bērnu vecākiem privāti, kā arī vēlams citu bērnu klātbūtnē skaļi neapspriest gaidāmo ballīti, viesu sarakstu vai citus ar to saistītus jautājumus.

Tas nenozīmē, ka bērnam noteikti jāaicina uz savu ballīti visi grupas biedri. Bērns var izvēlēties, ar ko viņš vēlas svinēt. Taču mēs kā pieaugušie varam palīdzēt šo izvēli īstenot tā, lai pēc iespējas mazāk sāpinātu pārējos bērnus.

Mūsu kā pieaugušo uzdevums ir būt bērnam blakus situācijās, kad tiek piedzīvota vilšanās un sāpīga pieredze, un reizēm mierinājums, kopā pavadīts laiks ar vecākiem ir lielisks veids, kā nodot bērnam vēstījumu: lai arī kādas būs situācijas, es Tev palīdzēšu ar to tikt galā.''