Frāzes, kas var likt bērnam justies nemīlētam

Amerikāņu ģimenes un veselības portālā Parents.com publicētajā rakstā par kaitīgiem audzināšanas paradumiem garīgās veselības speciālisti skaidro, kāpēc dažas paaudzēs mantotas frāzes ir vērts pārskatīt un kā vecākiem pārtraukt šo paradumu nodošanu tālāk.

“Es tevis dēļ esmu tik daudz upurējusi!”

Vecāki patiešām daudz ko maina savā dzīvē, lai rūpētos par bērniem. Taču, ja šie upuri tiek izmantoti kā pārmetums, bērns var sākt justies vainīgs par savām vajadzībām un pat par to, ka vispār ir piedzimis. Licencēta klīniskā sociālā darbiniece Tavni Putinjāno (Tawnie Putignano) norāda, ka vecāku audzināšanas pieredze bieži ietekmē to, kā mēs paši audzinām savus bērnus.

Bērnam nav jāuzņemas atbildība par pieaugušā izvēlēm, finansiālajām grūtībām vai atteikšanos no saviem sapņiem. Viņam ir svarīgi zināt, ka vecāku rūpes nav parāds, kas kādreiz būs jāatmaksā.

Ko teikt tā vietā?

“Es šobrīd esmu ļoti nogurusi, un man vajag mazliet atpūsties. Tas nav tāpēc, ka tu būtu izdarījis kaut ko sliktu.” Šādi vecāks var godīgi runāt par savām izjūtām, vienlaikus neuzliekot bērnam vainas sajūtu.

“Beidz raudāt!”

Pieaugušajam bērna pārdzīvojums var šķist nenozīmīgs. Salauzta rotaļlieta, zaudēta spēle vai drauga atteikums pievienoties rotaļām var likties sīkums, taču bērnam tās var būt ļoti spēcīgas emocijas. Ja bērnam regulāri liek pārtraukt raudāt vai apgalvo, ka viņam nav pamata skumt, viņš var secināt, ka viņa emocijas nav pieņemamas. Tas nenozīmē, ka vecākiem jāpiekrīt katrai bērna prasībai. Ir iespējams noteikt robežas, vienlaikus atzīstot bērna izjūtas.

Ko teikt tā vietā?

“Es redzu, ka tu esi ļoti bēdīgs. Pastāsti, kas notika.” Vai arī: “Tu drīksti dusmoties, bet es neļaušu tev sist citam bērnam.” Bērnam ir svarīgi saprast, ka visas emocijas ir pieļaujamas, taču ne katra rīcība ir pieņemama.

“Kāpēc tu nevari būt kā citi bērni?”

Salīdzināšana ar brāļiem, māsām, klasesbiedriem vai kaimiņu bērniem var likt bērnam justies nepietiekami labam. It īpaši tad, ja salīdzinājumi tiek izmantoti, lai viņu pazemotu vai motivētu ar kaunu. Bērni atšķiras pēc temperamenta, spējām un attīstības tempa. Vienam viegli padodas mācības, citam — sports vai attiecību veidošana. Ja bērns regulāri dzird, ka kāds cits ir labāks, viņš var sākt uztvert sevi kā neveiksminieku.

Ko teikt tā vietā?

“Katram ir savas stiprās puses. Paskatīsimies, kas tev šobrīd sagādā grūtības un kā es varu tev palīdzēt.” Tas nenozīmē atteikšanos no prasībām. Bērnam var palīdzēt augt, nekļūstot par kāda cita kopiju.

 “Tu mani padari traku!”

Kad bērns atkārtoti nepaklausa, skaļi protestē vai uzdod jautājumus visnepiemērotākajā brīdī, vecāks var justies pilnīgi izsmelts. Taču frāzes, kas liek bērnam justies atbildīgam par pieaugušā emocionālo stāvokli, var radīt sajūtu, ka viņš ir apgrūtinājums.

Psiholoģe Emīlija Gvarnotta (Emily Guarnotta) uzsver, ka bērni ir ļoti vērīgi pret savu aprūpētāju emocionālo stāvokli. Tas nenozīmē, ka vecākiem jāslēpj nogurums vai dusmas. Svarīgi ir paskaidrot, ka tās ir pieaugušā izjūtas un ka bērnam nav jāuzņemas atbildība par to atrisināšanu.

Ko teikt tā vietā?

“Es šobrīd esmu ļoti dusmīga un man vajag brīdi nomierināties. Pēc tam mēs turpināsim sarunu.” Tādējādi vecāks parāda, kā atpazīt savas emocijas un rīkoties ar tām, nevainojot bērnu.

“Bērniem jābūt redzamiem, bet ne dzirdamiem!”

Šis vecais uzskats paredz, ka bērnam jābūt klusam, paklausīgam un netraucējošam. Taču, ja bērna viedokli regulāri ignorē tikai tāpēc, ka viņš ir bērns, viņš var iemācīties, ka viņa domas un vajadzības nav svarīgas. Tas nenozīmē, ka bērnam jāļauj pārtraukt citus, kliegt vai ignorēt ģimenes noteikumus. Bērnam ir jāapgūst cieņpilna komunikācija, taču arī pieaugušajiem ir jāuzklausa viņa viedoklis.

Ko teikt tā vietā?

“Es gribu dzirdēt, ko tu domā. Pagaidi, līdz es pabeigšu, un tad būs tava kārta runāt.”

Šādi bērns mācās gan cienīt citus, gan apzināties, ka arī viņa balsij ir nozīme.

Vai viena neveiksmīga frāze var sabojāt attiecības ar bērnu?

Nē. Neviens vecāks nespēj vienmēr reaģēt mierīgi un izvēlēties vispiemērotākos vārdus. Bērnam kaitējumu nenosaka tikai viena neveiksmīga saruna, bet svarīgi ir tas, kā pieaugušie pret viņu izturas ilgtermiņā un ko dara pēc konflikta.

Kā uzsver Emīlija Gvarnotta (Emily Guarnotta), bērniem nav vajadzīgi perfekti vecāki. Viņiem vajadzīgi pieaugušie, kuri spēj apzināties savu rīcību un atjaunot attiecības pēc kļūdām.

Ja vecāks ir pateicis ko aizskarošu, viņš var atgriezties pie bērna, atvainoties un paskaidrot notikušo: “Es biju dusmīgs un pateicu kaut ko aizskarošu. Tā nevajadzēja teikt. Piedod. Tu neesi atbildīgs par manām dusmām.” Atvainošanās nemazina vecāka autoritāti. Tieši pretēji — tā bērnam parāda, ka attiecībās var kļūdīties, uzņemties atbildību un atkal satuvināties. Svarīgākais vēstījums, ko bērnam dzirdēt, ir vienkāršs: vecāks var būt dusmīgs par manu rīcību, bet tas nenozīmē, ka viņš mani nemīl.

Avots: Parents.com