Tukumā pabalsts ģimenes plānošanai: 100 eiro gadā kontracepcijai vai grūtniecības pārtraukšanai

Ne visi bērni piedzimst gaidīti un mīlēti. Ne par visiem bērniem mammas grūtniecības laikā rūpējas. Ir sievietes, kurām bērni “gadās” teju ik gadu un kuras uzreiz no šiem mazuļiem atsakās vai viņām tie tiek noņemti, lai tiktu pasargāti. 

FOTO: Shutterstock.com

Veselības ministrijas izstrādātais Mātes un bērna veselības uzlabošanas plāns 2018.-2020.gadam paredz, ka valsts apmaksās kontracepciju sociālās atstumtības riskam pakļautām sievietēm. Diemžēl reālajā dzīvē tas vēl netiek realizēts

Tomēr Tukuma pašvaldība, pirms vēl tiek realizēts Veselības ministrijas izstrādātais Mātes un bērna veselības uzlabošanas plāns 2018.-2020.gadam, kas paredz, ka valsts apmaksās kontracepciju sociālās atstumtības riskam pakļautām sievietēm, to no saviem līdzekļiem realizē jau tagad.

Par to, kā tas tiek īstenots, Mammāmuntētiem.lv festivāla Lampa diskusijā "Vai riska grupam kontracepcijai ir jābūt bez maksas" stāsta Ina Balgalve, Tukuma novada pašvaldības aģentūras “Tukuma novada sociālais dienests” direktore.

Tukuma pašvaldībā ir atbalsta programma – pabalsts ģimenes plānošanai 100 eiro apmērā gadā. Iespējams saņemt atbalstu vai nu kontracepcijai vai grūtniecības pārtraukšanai. 

Ievas Balgalves profesionālās pieredzes stāsts
Kad es sāku strādāt sociālajā dienestā kā ģimenists (sociālais darbinieks darbā ar bērniem), atnāca jauna ģimene, meitene 18 gados gaidīja mazulīti. Meitene bija atvase sociāli nelabvēlīgā ģimenē. Meiteni atveda mamma, lai noskaidrotu, kādas atbalsta formas iespējams saņemt par šo mazuli. Bērniņš nāca pasaulē, drīz pēc tam otrais, trešais, ceturtais un tad piektais mazulis. Acīmredzot, viņi nāca katru gadu kā daba bija devusi. Arvien vairāk parādījās aprūpes grūtības, vienlaicīgi aprūpējot piecus mazuļus. Varēja redzēt, ka ir ne tikai prasmju trūkums, bet arī finanšu trūkums. Tēvs strādāja dažādus mazkvalificētus darbus, gadījuma rakstura darbus, izglītības nebija, ienākumi bija zemi. Ilgstoši bija pašvaldības redzeslokā kā maznodrošināta ģimene, bija piešķirtas dažādas atbalsta formas. Kaut kādā brīdī ģimene pašķīrās, sieviete palika viena ar pieciem bērniem, sāka veidoties citas attiecības, kas viņai bija ļoti svarīgas. Tad notika lūzums, bija jau nopietnāki aprūpes pārkāpumi un Bāriņtiesa lēma par vecāku tiesību atņemšanu uz visiem pieciem mazuļiem, viņi nonāca ārpusģimenes aprūpē. 

Riska grupas, kuras var saņemt šo atbalstu, ir vairākas. Pirmkārt, tie ir jaunieši, kuriem jau ir zināmas uzvedības grūtības. Otra riska grupa ir cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem.

Ar šodienas acīm skatoties, es saprotu, ja šai sievietei būtu bijušas zināšanas, būtu bijusi izvēle, viņa būtu satikusi vajadzīgo speciālistu-ārstu, kas viņai sniegtu vajadzīgo informāciju, iespējams, viņa audzinātu divus mazuļus, kas būtu atbilstoši viņas spējām, prasmēm, finansiālajai situācijai. Mazuļi augtu ģimenē pie savas mammas, jo šī nebija tā bezcerīgākā situācija. Bieži mēs varam laicīgi padomāt, vai mazulītim būs vieta, ēdiens, piemērotas rūpes, mīlestība. Tā ir tāda fantāzija, kā gribētos!

Kā tagad darbojas atbalsta programma Tukuma pašvaldībā kontracepcijas saņemšanai?
Tukuma pašvaldībā ir atbalsta programma – pabalsts ģimenes plānošanai 100 eiro apmērā gadā. Iespējams saņemt atbalstu vai nu kontracepcijai (vēlams ilgtermiņa, piemēram, spirāles u.c.), vai grūtniecības pārtraukšanai). 
Ļoti bieži ir tā, ka sievietes nāk lūgt palīdzību tad, kad jau ir grūtniecība un viņa saprot, ka tālāk būs grūtības un šķēršļi vai nu bērna aprūpē, vai bērniņš nācis neplānots, negribēts, kādās vardarbīgās vai pēkšņās attiecībās. Visbiežāk nevis tad, kad būtu jāplāno, kā izsargāties, bet nāk un lūdz grūtniecības pārtraukšanai.

Kā jūs vērtējat, cik zinošas ir riska grupas sievietes par ģimenes plānošanas jautājumiem? 
Izkristalizējas tas, ka riska grupu sievietēm trūkst zināšanas par kontracepciju, par savas dzīves plānošanu, par attiecībām. Savā praksē bieži esmu saskārusies, ka sievietēm īsti nav skaidrs, kas būs vai ko viņas darīs, ja iestāsies grūtniecība. Ir arī sievietes, kas uzskata, ka grūtniecība pāries kādā brīdī gluži kā iesnas un vēl trešais uzskats – ir, kā ir. Un tad arī sākas tas grūtību loks, ar ko mēs kā sociālais dienests dienu dienā saskaramies. 

Kas ir tās riska grupas, kuras saņem atbalstu? 

Riska grupas, kuras var saņemt šo atbalstu, ir vairākas. Pirmkārt, tie ir jaunieši, kuriem jau ir zināmas uzvedības grūtības – pārtraukta izglītība, trūkst vecāku mīlestības, kuri meklē to attiecībās starp puisi un meiteni, agrīnās seksuālās attiecībās. Protams, ja ir atbalsta resursi (vecāki, arī puisis), tad bērniņš aug ģimenē un viss ir kārtībā. Bet bieži ir situācijas, kad atbalsta nav, bet ir iestājusies agrīnā grūtniecība. Tad domājam, kā palīdzēt meitenei aprūpēt savu mazulīti. 
Otra riska grupa ir cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem, t.sk. intelektuālās attīstības traucējumiem.  Šiem cilvēkiem tiek dota iespēja dzīvot sabiedrībā, integrēties, bet arī viņiem aktuālas ir savstarpējās attiecības – tās ir viena no dzīves pamatvajadzībām un, jā viens no šo attiecību punktiem ir seksualitāte un seksuālās attiecības. Ir svarīgi, ka arī viņiem ir iespēja izvēlēties kontracepciju un to, kurā brīdī plānot ģimenes pieaugumu. Šeit ļoti rūpīgi jādomā par zināšanām, par to, kā iedodam informāciju par to, kas ir seksualitāte un viss pārējais, kā arī jādomā par pieeju kontracepcijas līdzekļiem. 

Kontracepcijas metodes, kas tiek izvēlētas, iesaka ginekologs. Viss notiek sadarbībā ar  ginekologu, kurš iesaka, bet lēmumu pieņem pats cilvēks. 


Tāpat atbalstāmā grupā ir trūcīgie un maznodrošinātie, kuriem trūkst līdzekļu. Viņiem nav brīvības izvēlēties, jo, pat vēloties lietot kādu kontracepcijas līdzekli, vienkārši nav tam līdzekļu. Tas nav īsti godīgi, jo ja jāizvēlas starp maizi un kontracepciju vai mājokli, ko var pazaudēt, vai kontracepciju, cilvēks izvēlēsies kontracepcijas metodi, kas neko nemaksā, bet tā nav droša metode, bet nevēlama grūtniecība situāciju vēl vairāk pasliktina. 
Arī ja grūtniecība ir iestājusies no vardarbībām attiecībām, ir jautājumi, kā palīdzēt, kāds atbalsts varētu būt šajā situācijā. Tas vienmēr būs sievietes pašas lēmums, vai izmantot avārijas kontracepciju, pārtraukt grūtniecību vai nē. Mēs varam būt tikai tas atbalstošais pavediens tajā. Sociālais darbinieks uzdod jautājumus: Kā tu to redzi? Ko tu par to domā? Kas tev būtu vajadzīgs, lai pieņemtu tev labāko lēmumu? 

Kādas kontracepcijas metodes ir iekļautas šajā plānā? 
Kontracepcijas metodes, kas tiek izvēlētas, iesaka ginekologs. Viss notiek sadarbībā ar  ginekologu, kurš iesaka, bet lēmumu pieņem pats cilvēks. Piemēram, ir bērni un jaunieši, kuri ir palikuši bez vecāku aprūpes un atrodas bērnu namos. Arī viņiem ir nepieciešamas efektīvas kontracepcijas metodes un visbiežāk jaunietēm tie ir kontracepcijas plāksteri. Tas ir sadarbībā ar ārstu, viņš zina, kas būs visefektīvākais un labākais, to nekad neieteiks sociālais darbinieks, viņš var vienīgi pamudināt doties pie speciālista. 
Vai atbalstīt sievietes šajos jautājumos, šobrīd ir katras pašvaldības atbildība un redzējums. Pašvaldība izlemj, kāda palīdzības forma ir nepieciešama pašvaldības iedzīvotājiem. Ir iespējams, ka Tukuma novadā šādu atbalstu var saņemt, bet kādā blakus novadā cilvēks nevar saņemt. 

Skaitlis, kam būtu nepieciešama palīdzība, būtu daudz lielāks, ja varētu atbalstu saņemt tieši caur ginekologu, uzdodot pāris kontroles jautājumus, nevis dodoties pie sociālā darbinieka, stāstīt par savām seksuālām attiecībām un lūgt palīdzību. 

Kāda ir pieteikšanās kārtība atbalstam?
Ceļš caur pašvaldību un sociālajiem dienestiem, manuprāt,  ir diezgan pazemojošs. Jāiet pie sava ginekologa un tad jānāk pie sava sociālā dienesta un, ālūdz atbalsts līdzekļu saņemšanai kontracepcijas iegādei. Man liekas, ka daudz veiksmīgāk būtu, ja pie ginekologa, aizejot ar izziņu par trūcīgā vai maznodrošinātā statusu, vai arī atbilstot kādiem noteiktiem kritērijiem, uzreiz varētu saņemt šo apmaksāto kontracepciju.
Cilvēki, kas nāk un lūdz palīdzību šajos jautājumos ir tie, kuri jau ir mūsu redzeslokā, tie, kurus jau esam apzinājuši. Bet ir cilvēki, kuri ir uz robežas, vēl tiek galā paši un nevēlas stāstīt par šīm problēmām, par savām grūtībām. Skaitlis, kam būtu nepieciešama palīdzība būtu daudz lielāks, ja varētu atbalstu saņemt tieši caur ginekologu, uzdodot pāris kontroles jautājumus, nevis dodoties pie sociālā darbinieka, stāstīt par savām seksuālām attiecībām un lūgt palīdzību.