Bērns ir pašapmierinās. Vai par to jāsatraucas? Komentē bērnu psihiatrs Trimda

Onanēšana dod bērnam komforta sajūtu, bet vienlaikus arī noved vecākus izmisumā. Bērni pašapmierinoties gūst labsajūtu dažādās situācijās — kad jūtas vientuļi un pamesti, gan arī, kad vienkārši ir garlaicīgi. Par pašapmierināšanos zīdaiņa un bērna vecumā skaidro bērnu psihiatrs Gunārs Trimda.

FOTO: Shutterstock.com

Ja pašapmierināšanās notiek bieži, īpaši ārpus mājas (bērnudārzā vai ciemos), tad vienīgais, ko vecāki var darīt, ir novērst bērna uzmanību uz kādu citu patīkamu nodarbi.

Ir divi onanējošo bērnu tipi - bērni, kas gandrīz vienmēr izjūt acīmredzamu, vieglu, bet pastāvīgu kairinājumu, un bērni, kas onanē lēkmēs un tad sasniedz orgasmu. Daudzās bērnu un sevišķi zīdaiņu mīklainās lēkmes, viņu parastā „izklaidība” ir tikai infantīlā onanisma izpausme. Bērna onanisma lēkmes pa lielākai daļai sākas ar dzīvām iegurņa kustībām: kājas kustas augšup un lejup, muskuļi saspringst, gurni cieši saspiežas, elpa kļūst straujāka, skats kļūst miglains un vēršas tālumā, vaigi piesarkst; un tad, bērnam raustoties, kunkstot, nopūšoties, elsojot vai brīžam pat pārstājot elpot (šajos gadījumos bērns paliek gluži zils) beidzot iestājas orgasms. Vecāki nesaprot šo lēkmju saturu un bieži netic, ja tiem mēģina apgalvot, ka te lieta grozās ap pašapmierināšanos. Parasti ārsts ierodas tad, kad lēkme jau pārgājusi. Ārstam reti ir izdevība lēkmes novērot un ne vienmēr viņam ienāk prātā, ka tās ir dažādās autoerotiskā (pašapmierināšanās) orgasma formas.


Nereti bērnu ārsti šīs lēkmes nav vis atzinuši par onanismu, bet gan uzskatījuši par zināma veida epilepsiju, t.s. Frīdmaņa slimību. Bērns vienkārši sastingst, acis bieži tiek vērstas augšup, plakstiņi dreb, rokas un kājas brīžiem vairāk vai mazāk atslābst; citādi tas nekaitē nedz veselībai, nedz arī garīgai attīstībai, šāds stāvoklis turpinās gadiem ilgi un beidzot pilnīgi izzūd.


Bērnu onānisms izpaužas arī kā ritmiskas šurpu-turpu kustības, berzējoties gar priekšmetiem, galvas trīcēšanā, acu raustīšanā, roku stīvā izstiepšanā, vispārējā ķermeņa satingumā, čāpstināšanā, straujā elpošanā. Vēlākā laikā bērni šādos gadījumos mēdz izsaukties: „Nu man ir atkal! Nupat bija!” vai tamlīdzīgi.


Otrā un trešā dzīves gadā notiek sava dzimuma apzināšanās, interese par savu un pretējā dzimuma ķermeni. Bērni ļoti intensīvi pēta savus un citu dzimumorgānus, ar tiem rotaļājas, arī pašapmierinās aizvien biežāk. Vecākiem vajadzētu mēģināt sadzīvot ar savu bērnu seksualitāti, tāpat kā, piemēram, ar skriešanu. Nevienam cilvēkam nienāktu prātā pārtraukt sava bērna pirmos mēģinajumus skriet. Kā gan jutīsies bērns, ja par katru skriešanas mēģinājumu viņu sodīs kaut vai ar sašutuma izteiksmi sejā, ar kāju turēšanu ciet vai pat ar sitieniem? Bērns pasauli vairs nesaprastu. Viņam būtu spēcīga tieksme skriet, bet viņš to nedrīkstētu.Tad bērnam pamatoti attīstītos naidīgas jūtas pret vecākiem. Tikpat stipra ir bērnu vajadzība rotaļāties ar saviem dzimumorgāniem, pārbaudīt to funkcijas un vienlaikus apmierināt sevi. Tie ir, tā sakot, pirmie skriešanas mēģinājumi seksuālajā jomā. Tā ir spēcīga vajadzība, kā jau visas vajadzības šajā vecumā, kuras stingru vecāku un audzinātaju paaudzes nav spējušas apspiest.

Reklāma
Reklāma


Ja pašapmierināšanās notiek bieži, īpaši ārpus mājas (bērnudārzā vai ciemos), tad vienīgais, ko vecāki var darīt, ir novērst bērna uzmanību uz kādu citu patīkamu nodarbi, vai tā būtu rotaļa, spēle vai kas cits. Nekādā gadījumā nedrīkst bērnu nosodīt un kaunināt. Ja bērns būs nodarbināts ar citām patīkamām nodarbēm, viņš ar pašapmierināšanos nenodarbosies.
   

Autors: Gunārs Trimda, bērnu psihiatrs