Bērna sportošanai ir jābūt dzīvespriecīgai pieredzei, nevis vecāku projektam! Tēti profesionāļi diskutē par bērnu sportu

Pieredzē un savās atziņās dalās tēti sportisti: bijušais Latvijas futbola izlases kapteinis, Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs un fizioterapeits, treneris un basketbolists Gustavs Mellenbergs.

Vecāku loma: atbalsts vai spiediens?

Vecāku ietekme uz bērna sportisko ceļu ir izšķiroša. Kaspars Gorkšs atceras, ka viņa paša sporta gaitas veidojušās ģimenē ar ļoti atšķirīgiem skatījumiem: “Mana mamma sportu uztvēra tikai kā prieku un stingri uzsvēra izglītības nozīmi, bet tētis bija liels futbola fans, kurš mani sportā ievirzīja nemanāmi – ar sarunām, spēļu skatīšanos, kopīgu bumbas sišanu. Nekad nejutu tiešu spiedienu, drīzāk gudru pamudinājumu: labāk mēģināt un saprast, nekā vēlāk nožēlot, ka nepamēģināji.” 

Bijušais Latvijas futbola izlases kapteinis, Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs. 

Viņš uzsver, ka vecāku emocionālais klimats ir izšķirošs – bērni jūt, vai sporta treniņi ir domāti viņiem pašiem vai vecāku ambīciju īstenošanai.

Ja bērns laukuma malā redz uzvilktu un pārāk prasīgu vecāku, prieks par spēli bieži vien pazūd. Tieši tāpēc Kaspars Gorkšs aicina vecākus būt atbalstam bērna attīstībā, nevis treneriem.

Gustavs Mellenbergs savukārt stāsta par savu pieredzi: bērnībā viņš ticis sūtīts uz karatē nodarbībām ar mērķi apgūt pašaizsardzību, bet šī vide viņam neesot patikusi. Tikai atrodot basketbolu, viņš pats iemīlējis sportu un sācis trenēties ar neatlaidību: 

“Kad bērnam acis deg, vecākiem viņu nemaz nevajag īpaši motivēt. Vajadzētu būt tā, lai bērns pats vēlas būt konkrētajā sporta veidā, nevis atrasties tur vecāku ambīciju dēļ.”

Treneris uzsver, ka bērnu patiesa aizraušanās ir spēcīgākais dzinulis, un šajā brīdī vecāku uzdevums ir sniegt emocionālu drošības sajūtu un praktisku atbalstu – sākot no regulāras līdzdalības sacensībās līdz finansējumam inventāram un treniņiem.

Vai trīsgadīgam bērnam ir vieta profesionālajā sportā?

Eksperti ir vienisprātis: bērna virzīšana profesionālā sportā no 3–4 gadu vecuma ir riskanta. Tā var radīt traumas, psiholoģisku izdegšanu un pat apātiju pret sportu. “Fiziski aktīvs dzīvesveids ir veselība, bet profesionālais sports ir ļoti tālu no veselības,” brīdina Gustavs Mellenbergs. Viņš iesaka līdz pusaudžu vecumam bērnus nodarbināt ar dažādiem sporta veidiem – vieglatlētiku, peldēšanu, vingrošanu, bumbu spēlēm –, lai attīstītu ķermeni vispusīgi. Arī kustību prieks un fizisko spēju dažādība bērniem rada stabilāku pamatu gan sportam, gan veselībai pieaugušā vecumā. 

Fizioterapeits, treneris un basketbolists Gustavs Mellenbergs.

Arī Kaspars Gorkšs piekrīt: “Līdz 14 gadu vecumam nav iespējams prognozēt, vai bērnam ir talants profesionālam sportam. Tāpēc labākā vecāku dāvana ir radīt ieradumu kustēties, nevis spiest uz rezultātiem.” Viņš atgādina, ka pāragrs fokuss uz vienu sporta veidu bieži vien rada ne tikai traumas, bet arī emocionālu nogurumu – bērns vienkārši zaudē vēlmi sportot. Tieši tāpēc zelta vidusceļš ir daudzpusīga fiziskā izaugsme un prieks par kustību.

Profesionālais sports un mentālā slodze

Profesionālais sports nozīmē ne tikai panākumus un aplausus, bet arī milzīgu fizisku un mentālu slodzi. Jaunie sportisti bieži saskaras ar spiedienu no treneriem, vecākiem un sabiedrības. Kā uzsver Kaspars Gorkšs, šodien svarīga ir ne tikai fiziskā sagatavotība, bet arī intelekts: “Sportā arvien biežāk vērtē ne tikai ātrumu un spēku, bet arī to, kā jaunietis spēj mācīties, analizēt, pielāgoties. Tieši akadēmiskās prasmes palīdz sportistam izturēt profesionālā sporta izaicinājumus.” Bijušais futbolists norāda, ka talants vien neved uz panākumiem – nepieciešams arī spēcīgs raksturs, pašdisciplīna un spēja atgūties pēc neveiksmēm. Bez šīm īpašībām ceļš uz virsotnēm kļūst gandrīz neiespējams.

Gustavs Mellenbergs piebilst, ka profesionālajā sportā ir daudz upuru – gan fizisku, gan emocionālu. Traumas, pārslodze, miega režīma traucējumi un psiholoģiska spriedze ir ikdiena, ar ko sportistiem jāsadzīvo. Viņš dalās pieredzē, ka zaudējumi un sāpīgi brīži var kļūt par būtiskām mācībām: 

“Atceros basketbola spēli, kur zaudējām ar 153:0 – tagad tas šķiet komiski, bet toreiz tas bija ļoti grūti. Tieši šādas pieredzes norūda un māca, ka sports ir ilgtermiņa ceļš.”

Praktiski padomi vecākiem

Bērna sportošanai ir jābūt dzīvespriecīgai pieredzei. Vecāku atbildība ir atbalstīt, nevis pārvērst bērnu par savu “projektu”. Bērnam motivācija treniņiem jāgūst no prieka par kustību, nevis no bailēm pievilt vecākus. Bērnam svarīgi ir just, ka vecāki viņu mīl neatkarīgi no rezultāta, un ka sporta process ir nozīmīgāks par medaļām. Šāda pieeja iemāca noturību un palīdz veidot veselīgas attiecības ar sportu ilgtermiņā.

Eksperti vienojas par vairākiem principiem, kas palīdz bērniem gūt no sporta maksimālo labumu:

• izvēlēties sporta organizācijas ar skaidrām vērtībām un uzticamiem treneriem;
• nodrošināt bērnam daudzpusīgas fiziskās aktivitātes;
• uzsvērt izglītības nozīmi līdzās sportam;
• būt emocionālam atbalstam, nevis spiediena avotam.

Ceļš uz veselīgu dzīvesveidu

Kļūt par profesionālu sportistu ir privilēģija, kas dota tikai retajiem. Taču ikdienas sporta pieredze var palīdzēt kļūt par veselīgu, mērķtiecīgu un sabiedriski aktīvu pieaugušo.
Sports ir kā maratons, nevis sprints. Mūsu uzdevums ir nodrošināt, lai bērni tajā iemīlas uz mūžu – neatkarīgi no tā, vai viņi kļūst par čempioniem,” uzsver eksperti, piebilstot, ka arī pašiem vecākiem jāsporto, tādējādi rādot piemēru. Galvenais ir radīt bērnā ieradumu kustēties, priecāties par sevi un savu progresu. Tas ir kapitāls, ko bērns nesīs līdzi visu dzīvi, un šis kapitāls bieži izrādās daudz vērtīgāks par jebkuru medaļu.

Tētu pilnā diskusija video formātā skatāma ŠEIT.