Jābeidz gurķoties, jāsāk šķirot – tas ir lētāk, un bio atkritumi nesmird!

Latvijā 2019. gadā katrs cilvēks savā mājsaimniecībā radīja 439 kg atkritumus, tātad 1,2 kg dienā. 2035. gadā Eiropas Savienības dalībvalstīs noglabāt poligonā drīkstēs vien 10 %, pārējais būs kaut kā jāpārstrādā, jākompostē vai sliktākajā gadījumā – jādedzina. Aptuveni 30-40 % no visiem vienkāršā mājoklī radītiem atkritumiem ir bioloģiski noārdāmi. Tiem noārdoties, var kaut ko iegūt, piemēram, gāzi un kompostu. Un kāpēc vienkārši noguldīt atkritumu kalnā, ja var kaut ko vērtīgu dabūt?

FOTO: Shutterstock.com

Bioloģiski noārdāmo atkritumu izvešana ir maksas pakalpojums, bet tā ir būtiski lētāka nekā sadzīves atkritumu izvešana.

Šogad atkritumu apsaimniekotāji sākuši Rīgas iedzīvotājiem piedāvāt brūnos konteinerus, kuros atsevišķi vākt pārtikas un dārza atkritumus. Rīga gan nav nekāda līdere – tas iespējams arī vairākās citās pašvaldībās. Un tur, kur vēl nav, drīz būs, jo visā Eiropas Savienībā dalīta bioloģiski noārdāmo atkritumu sistēma jāievieš jau 2023. gadā. 

 

Pasaku smaka

Brūnie konteineri ne ar ko īpašu neatšķiras no citiem konteineriem, vienīgi šiem apakšā ir papildu caurumi labākai ventilācijai. Tieši par smaku bieži satraucas cilvēki, kas pārdomā iespēju pie savas mājas ieviest brūno konteineru. Jā, tik tiešām pārtikas atkritumi ir tie, kas smird. Drīzāk smaku radīs veca desa vai neapēsts zirņu sautējums, nevis tukša PET pudele. Bet atkritumu šķirošana jau nerada jaunus atkritumus, tie vienkārši tiek pārlikti atsevišķā traukā. Turklāt tādā, kam labāka ventilācija. Un pats galvenais – tie iedzīvotāji, kas jau uzstādījuši šos konteinerus un aktīvi šķirojuši, nav sūdzējušies par smakām. Pat šajā karstajā vasarā ne. Ja smaka ir tikai pasakās, tad tas laikam nav sevišķi liels drauds.

 

Atkritumu šķirošana jau nerada jaunus atkritumus, tie vienkārši tiek pārlikti atsevišķā traukā. 

Turklāt tādā, kam labāka ventilācija.

 

Brūnajos konteineros var likt augļu un dārzeņu mizas, ēdiena pārpalikumus, olu čaumalas, lapas, priežu un egļu skujas, nelielus zarus, ja vien tie nav tūju zari – tie sadalās pārāk ilgā laikā, lai varētu labi iejusties šī konteinera iemītnieku kompānijā. Konteinerā nedrīkst mest tējas maisiņus (jo tajos ir plastmasa un tās metāla kniedītes), mājdzīvnieku tualetes kastes saturu (jo šīs granulas ir apstrādātas ar ķīmisku vielu, kas bioloģiski nenoārdās, turklāt komposts tīri labi iztiks bez kakām). Ja izmanto t.s. bioautiņbiksītes, kas sadalās - labāk liec tās parastajā, sadzīves atkritumu konteinerā, jo tās varbūt sadalīsies, bet ilgākā laikā nekā viss pārējais konteinera saturs. Arī papīra traukiem brūnajā konteinerā nav vietas, jo tiem bieži vien ir plāns, plāns plastmasas pārklājums, lai tie nesamirktu. Un visu, ko metīsi konteinerā, met bez maisiņa. Šķirot, protams, var maisā, bet sakrāto izber biomiskastē, bet maisiņu ieliec sadzīves atkritumu konteinerā. Vai arī vienkārši krāj biodrazu spainī, ko regulāri iztukšo.

 

Man arī būs konteiners?

Ja tavā pašvaldībā ir pieejami biokonteineri, tad tie var nonākt arī pie Tavas mājas. Kā rīkoties? Ja dzīvo daudzdzīvokļu mājā, sazinies ar namu apsaimniekotāju (vai mājas galveno, kurš parasti sazinās ar apsaimniekotāju). Lūdz, lai šis apsaimniekotājs pasūta konteineru jūsu atkritumu apsaimniekotājam. Lieta darīta! Protams, var gadīties, ka kaut kādu iemeslu dēļ nama apsaimniekotājs negrib šādus konteinerus redzēt. Rīgā šādos gadījumos ir vērts uzrakstīt par to atkritumi@riga.lv. Šī nav klauza, pēc kuras apsaimniekotājs uzreiz kaut kā tiks sodīts vai norāts (nebūtu arī tāda pamata – konteinera izvietošana ir brīvprātīga), bet Rīgas dome sazināsies un noskaidros, par ko šaubās atbildīgais par kārtību un tīrību mājā. Iespējams, tas ir kāds viegli risināms sīkums.

Reklāma
Reklāma

Ja dzīvo privātmājā, nav jāiet garais ceļš caur nama apsaimniekotāju, bet vienkārši jāsazinās ar savu atkritumu apsaimniekotāju. Protams, dzīve privātmājā var sniegt vēl kādu iespēju – var veidot pats savu kompostu, ko pats vari izlietot dārza iekopšanai vai kaut vai dzīvojamās istabas naudas koka pārstādīšanai lielākā puķupodā.

 

Kāpēc gan tā ņemties?

Ja bioloģiski noārdāmos atkritumus nešķiro atsevišķi, tie kopā ar “parastajiem” atkritumiem nonāk poligonā. Getliņos poligons ir noslēgts, šiem bioloģiskajiem atkritumiem lēnām sadaloties, tiek iegūta gāze. Taču, ja šo masu atšķiro, tad tā nenokļūst kalnā, bet gan īpašā sausās fermentācijas iekārtā, kur no sākuma iegūst gāzi (un šī gāzes iegūšana notiek krietni ātrāk nekā atkritumu kalnā), bet tad no tā, kas palicis pāri, veido tehnisko kompostu. Tā kvalitāte atkarīga no šķirotāju prasmēm un sirdsapziņas. Visticamāk, no sākuma būs daudz piejaukumu – šo kompostu varēs izmantot apzaļumošanai vai karjeru rekultivācijai. Bet, piemēram, Vācijā, kur šķiro jau gadu desmitus, komposts sanāk tik labs, ka lauksaimnieki tādā labprāt stāda savus tomātus un bietes.

Pēc ieguvumiem no šķirošanas jālūkojas ne tikai bioatkritumu, gāzes un komposta virzienā. Jāskatās, kas notiek ar citiem atkritumiem. Kad sadzīves atkritumus aizved uz poligonu, tos vēlreiz pāršķiro – tiek meklēts kaut kas, ko varētu pārstrādāt. Kāda PET pudele, stikla burka un citas lietas, kurām vieta paredzēta šķirošanas konteinerā, bet kaut kā pietrūcis, lai līdz tam nokļūtu. Ja atkritumos ir arī veca putra, puvuši āboli, biezpiens un arbūzu mizas, potenciāli derīgais materiāls būs sasmērēts un pārstrādei nederīgs. Bet, ja šie smērējošie objekti būs atšķiroti, iespēja kaut ko labu atrast pieaug. Un es varu pastāstīt, kas vēl tuvākajos gados pieaugs – tas būs Getliņu atkritumu poligons. Būs jāmeklē vieta jauniem un jauniem atkritumiem, jo poligons nav debesskrāpis, kuru var celt nez cik augstu. Un, jo vairāk pratīsim izdabūt ārā no šīs atkritumu plūsmas, jo mazāk nonāks poligonā. Jauna vieta atkritumiem būs jāmeklē tik un tā. Un par to, visticamāk, būs niknas cīņas, jo diez vai kāds savu māju tuvumā gribēs tik daudz atkritumu. Bet, ja pratīsim atkritumu plūsmu samazināt, tad šīs cīņas varētu būt mazāk asas. Un – kas zina – varbūt tāda cīņa pat var pārvērsties par normālu diskusiju.

 

Kas notiks makā?

Bioloģiski noārdāmo atkritumu izvešana ir maksas pakalpojums, bet tā ir būtiski lētāka nekā sadzīves atkritumu izvešana. Tātad – ja, teiksim, 40 % no saviem sadzīves atkritumiem “pārliekam” uz brūno miskasti, tad sanāk, ka par 60 % atkritumu maksājam veco cenu, bet 40 % tiek aizvesti ar labu atlaidi. Ja biokonteiners tiešām tiek brangi pildīts, nav pat nekādu “bet”. Tomēr var gadīties viens “bet”. Šobrīd biokonteineri teorētiski (pēc Ministru kabineta noteikumiem) jāizved ne retāk kā reizi trijās dienās. Bet daudzi tik īsā laikā konteineru nemaz nepiepilda. Sanāk, ka teorētiski jāvadā tukšs gaiss, kas ne tikai nozīmē veltīgu naudas šķērdēšanu. Arī ietekme uz vidi šādi tiek palielināta, nevis samazināta. Tomēr apzināti uzkrītoši lietoju vārdu “teorētiski”. 

Bioloģiski noārdāmo atkritumu izvešana ir maksas pakalpojums, bet tā ir būtiski lētāka nekā sadzīves atkritumu izvešana.

Praksē ir tā, ka atkritumu apsaimniekotāji nāk pretim un ir ar mieru miskastes izvest retāk. Un šobrīd noris sarunas ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju par šo noteikumu maiņu. Sākotnēji tie radīti bez pienācīgas konsultēšanās ar nozari, kas, visticamāk, būtu norādījusi, ka nav nekāda pamata pieprasīt tik biežu izvešanu. Nākotni paredzēt ir sarežģīti, tomēr šoreiz tiešām gribētos sacīt, ka visticamāk šie noteikumi tiks mainīti par labu veselajam saprātam, jo, kā iepriekš jau minēts – no tā, ka bioloģiski noārdāmo atkritumus ieliek atsevišķā traukā, tie nekļūt smirdīgāki vai bīstamāki, tāpēc izvest tos biežāk nav nekāda pamata. Protams, tas nenozīmē, ka nu akmeņiem un lamuvārdiem būtu jānomētā esošo noteikumu autori. Nebūt ne. Ieviešot jaunus risinājumus, būs pa kādai kļūdai. Un labi, ka tās tiek tagad labotas.