Vai zinām, ko sliktu nodara mikroplastmasa?

Ja valis var norīt kolas pudeli, pat to nepamanot, tad, piemēram, siļķe to nevarēs izdarīt. Arī garnele nevarēs apēst veselu maisiņu. Taču, ja gabaliņi ir pavisam sīki, tad tie var nonākt praktiski jebkurā dzīvniekā un jebkurā pārtikas produktā. 

Mikroplastmasa ir mīdijās [1]. Mikroplastmasa ir alū [2]. Mikroplastmasa ir dzeramajā ūdenī [3]. Vidēji cilvēks apēd 5 gramus plastmasas nedēļā (tik sverot parasta bankas karte) [4]. Worldwide Fund for Nature (WWF) arī izveidojuši kalkulatoru, ar kuru ikviens var aprēķināt, cik kredītkartes apēd viņš pats - https://yourplasticdiet.org/. Šobrīd gan Pasaules Veselības organizācija neredz, kā mikroplastmasas ēšana varētu būtiski ietekmēt cilvēku veselību [5], vienlaikus piebilstot, ka pagaidām arī nav gana daudz pētījumu, lai varētu par savu spriedumu galvu likt ķīlā. Lielāka bēda par šo piesārņojumu ir tiem, kas dzīvo ūdeņos. Vieni dzīvnieki, plastmasas gabaliņu apēdot, nosmok. Citi to veiksmīgi norij, lai neveiksmīgi atstātu vēderā. Kad vēderā ir plastmasa, kļūdaini rodas nebeidzama sāta sajūta, kas nozīmē, ka dzīvnieks neuzņem pietiekoši daudz pārtikas. Tāpēc šī būtne neizaug lielāka vai ar laiku iedzīvojas problēmās, kas radušās no bada ikdienā. Tāpat plastmasas murskulis var vienkārši nosprostot barības traktu, kā dēļ normāla pārtika normāli nevar pārvietoties no punkta A uz punktu B. Un vai mums ir ļoti patīkami, pārgriežot zivi, tajā ieraudzīt krāsainas plastmasas pērlītes?

Paņēmiens ir pašam lasīt produkta sastāvu un likt pudelīti atpakaļ plauktā, ja atrodi plastmasu. Tiesa, tā diez vai būs nosaukta par plastmasu. Tie visticamāk būs vārdi, kas galvā sadalās rekordātrumā. Es parasti izvairos no tiem, kas sākas ar “poli-”.

Kur tā rodas?
Viens mikroplastmasas rašanās cēlonis ir visi plastmasas atkritumi, kas sadrūp mazākos un mazākos, līdz kļūst tiesīgi lietot mikro vārdu. Te mēs varam līdzēt, rūpīgi šķirojot to, ko var sašķirot un nekad dabā neatstājot mums nederīgās mantas. Vēl vairāk varam darīt, vienkārši atsakoties no daudziem sīkumiem, bez kuriem mūsu ikdienas komforts būtiski nemazinātos – bez salmiņiem ir iespējams padzerties, gurķus var sakrāmēt somā, nevis plastmasas maisiņos, lielveikalā salātus var palūgt ielikt savā kastē, un ūdens no krāna veldzē vismaz tikpat labi kā no plastmasas pudeles. Taču mikroplastmasa ir megaproblēma. Izrādās, lielāko plastmasas piesārņojumu jūrās un okeānos rada nevis tikko nosauktie priekšmeti, bet gan tīkli un citi zvejas rīki [6]. Jā, jā, varbūt “Zvejnieka dēla” laikos tīklus pina no lina, bet tagad tā ir plastmasa, kas dažkārt nejauši, dažkārt speciāli izkrīt no zvejnieku rokām un paliek ūdenī.

Šobrīd dažādās valstīs jau mēģina cīnīties ar vēl vienu mikroplastmasas cēloni – šīs sīkās daļiņas ir arī kosmētikas līdzekļos. Skropstu tušās, krēmos, šampūnos. Visur. Tās funkcijas ir dažādas (atkarībā no plastmasas veida) – dažkārt to pievieno, lai nodrošinātu izturību pret ūdeni, dažkārt plastmasa palīdz saturēt kopā visas sastāvdaļas, dažkārt plastmasas gabaliņi pilda skrubja abrazīvo daļiņu funkciju, citreiz pieliek plastmasu, lai vienkārši būtu vairāk. Te gan mums pašiem un pašām ir iespējas mazināt piesārņojumu, izvēloties kosmētiku bez plastmasas. Visvienkāršākais veids ir lūkoties pēc iepakojumiem ar ekomarķējumu (Eiropas Savienības ECOCERT derēs). Otrs – sarežģītāks – paņēmiens ir pašam lasīt produkta sastāvu un likt pudelīti atpakaļ plauktā, ja atrodi plastmasu. Tiesa, tā diez vai būs nosaukta par plastmasu. Tie visticamāk būs vārdi, kas galvā sadalās rekordātrumā. Es parasti izvairos no tiem, kas sākas ar “poli-”. Tik daudz varu atcerēties, un nemaz tik tālu no patiesības tas nav. Vieni no populārākajiem kosmētikas papildinātājiem ir, piemēram, polietilēns (PE), polipropilēns (PP), polietilēnterepftalāts (PET).  

Šobrīd dažādās valstīs jau mēģina cīnīties ar vēl vienu mikroplastmasas cēloni – šīs sīkās daļiņas ir arī kosmētikas līdzekļos. Skropstu tušās, krēmos, šampūnos. Visur. 

Ar “Maisiņš nevajag” nepietiek
Taču mūsu acīm redzamais un, diemžēl, jau pierastais plastmasas piesārņojums un pat ne kosmētikas līdzekļi nav ne tuvu vienīgie cēloņi šai mega mikro problēmai. Katru reizi, kad mazgājam sintētisku apģērbu, no tā atdalās plastmasas šķiedras un, tā kā veļasmašīnas un notekūdeņu attīrīšanas stacijas tādas vēl neprot aizturēt, tad tās nonāk upēs, ezeros, jūrās [7]. Un te risinājums nav ne tuvu viennozīmīgs. Izvēlēties kokvilnu sintētikas vietā? Tam būs citas, bet arī negatīvas sekas – kokvilnas ražošana prasa ārkārtīgi daudz ūdens, turklāt bieži tā tiek audzēta reģionos, kur jau tā ar ūdens pieejamību ir slikti. Un, klimata pārmaiņām uzņemot apgriezienus, tādu vietu būs vairāk. Var cerēt uz nākotnes veļas mašīnām, kas spēs aizturēt no mūsu drēbēm mūkošās mikroplastmasas šķiedras. Bet tām būtu jābūt burvju veļas mašīnām, kas vienlaikus spētu aizturēt šos sīkumus, bet prom palaist visu, ar ko nošmulētas mūsu drēbes.

Vēl lielāku skādi nodara vienkārši mazi plastmasas gabaliņi, kas vēl pat nav kļuvuši par nekādu produktu – transportēšanas laikā daļa vienkārši izbirst un neviens gailis šiem mazajiem graudiņiem pakaļ nedzied. Un izrādās, riepu putekļi ir vadošais mikroplastmasas cēlonis [8]. Kā risināt riepu problēmu, vienlaikus neapdraudot satiksmes drošību? Arī to mēs vel nezinām. Tāpat arī krāsa no ceļiem, kuģiem un ēkām pa bišķītim, pa bišķītim vien drūp nost no savas sākotnējās darba vietas, beigās veidojot palielu piesārņojumu. 

Plastmasa ir mums blakus visur. Ēkās, mēbelēs, mašīnās, kosmētikā, ēdienā un to iepakojumā, apģērbā, bērnu ratos. Ja tā uzglūn no visiem stūriem, skaidrs, ka plastmasas piesārņojuma risināšanai nepietiks ar vienu darbību, būs nepieciešamas lielas pārmaiņas mūsu paradumos. Nosauktās problēmas ir tādas, ko ar “Maisiņš nevajag” un rūpīgu pudeļu šķirošanu atrisināt īsti nevar – tur zinātnei un progresīvai likumdošanai jāiet roku rokā. Un tāda rodas tikai tur, kur to aktīvi pieprasa.

Rakstu konsultējusi: Elīna Kolāte

Materiāls tapis projekta "Konkurss pirmsskolas izglītības iestādēm par plastmasas un mikroplastmasas kaitīgo ietekmi uz vidi un cilvēkiem" ietvaros. Projekta reģ.nr. 1-08/54/2019

Izmantotā literatūra:

1. https://environmentjournal.online/articles/microplastics-having-devastating-impact-on-sea-mussels/

2. https://www.wpr.org/minnesota-researchers-find-microplastics-beer-made-great-lakes-water

3. https://www.sciencedirect.com/science/article/pii/S2468584418300436

4. http://awsassets.panda.org/downloads/plastic_ingestion_press_singles.pdf

5. https://apps.who.int/iris/bitstream/handle/10665/326499/9789241516198-eng.pdf?ua=1

6. https://www.nationalgeographic.com/news/2018/03/great-pacific-garbage-patch-plastics-environment/

7. https://cms.fauna-flora.org/wp-content/uploads/2018/06/Marine-pollution-from-microplastic-fibres.pdf

8. https://www.eunomia.co.uk/reports-tools/plastics-in-the-marine-environment/