Persiku audzēšana Latvijas apstākļos + piemērotākās šķirnes

Par persiku dzimteni uzskata Ķīnu, no kurienes tie tālāk  izplatījušies Āfrikā un Āzijā, bet aptuveni pirms 300 gadiem nonākuši Eiropā. Patlaban tos visplašāk audzē tieši Eiropā. Latvijā par persikiem varam runāt tikai kā par mazdārziņu kultūru.

Persiki ir ļoti dekoratīvi ziedēšanas laikā – tumši rozā ziedu mākonis būs rota ikvienam piemājas dārziņam.

FOTO: Shutterstock.com

Persiki ir ļoti dekoratīvi ziedēšanas laikā – tumši rozā ziedu mākonis būs rota ikvienam piemājas dārziņam.

Tas, ka šis eksotiskais augs ir spējis  atkļūt tik tālu uz ziemeļiem no savas dabiskās izcelsmes vietas, ir ievērojams mūsu selekcionāru sasniegums. Vislielākie nopelni persiku pieradināšanā ir Viktoram Vārnam, kurš strādājis LU Botāniskajā dārzā. Viņa darbu ilgus gadus turpinājusi Ilga Stražinska.

 

Persiku augļi ir ne tikai skaisti un garšīgi, bet arī vērtīgi – tie satur vitamīnus, minerālvielas, kas veicina hemoglobīna rašanos asinīs, uzlabo sirdsdarbību, tos iesaka nieru un žultspūšļa slimniekiem. Persikiem ir vēl vairākas īpašības, kuru dēļ dārzkopjiem būtu vērts pacīnīties par to ieaudzēšanu savā dārzā. Pirmkārt, šis augs lieliski pielāgojas dažādiem augsnes un klimatiskajiem apstākļiem. Otrkārt, tā ir ļoti ātraudzīga kultūra. Pirmajos piecos gados viengadīgie dzinumi sasniedz 70-100 cm garumu. Tie sāk ražot jau trešajā vai ceturtajā gadā pēc stādīšanas. Treškārt, šī kultūra ir pašauglīga, kas nodrošina labas apputeksnēšanās iespējas un līdz ar to regulāras ražas arī tad, ja dārzā aug tikai viens persiku koks. Ceturtkārt, persiki ir ļoti dekoratīvi ziedēšanas laikā – tumši rozā ziedu mākonis būs rota ikvienam piemājas dārziņam.

 

Šis augs lieliski pielāgojas dažādiem augsnes un klimatiskajiem apstākļiem.

 

Persiku stādīšana un kopšana

Latvijas apstākļos persikus var stādīt tikai pavasarī. Vispiemērotākā vieta- dienvidu puse, kur ir aizvējš un daudz saules. Augsnei vēlams būt irdenai, ūdens caurlaidīgai, bagātai ar organisko mēslojumu. Ja šādu iespēju nav, rūpīgi jāielabo augsne bedrē, kur plānots persiku stādīt. Vienai bedrei vajag spaini sadalījušos kūtsmēslu, 80-100 g kālija (var aizstāt ar pelniem) un tikpat daudz superfosfāta. Gruntsūdens līmenis persika augšanas vietā nedrīkst pārsniegt 1.5- 2 m. Ja persiki iestādīti labi sagatavotā augsnē, līdz ražas sākumam tie nav jāmēslo. Sākoties ražai, pavasarī nepieciešams slāpekļa mēslojums – komposts vai satrūdējuši kūtsmēsli, bet rudenī vajadzīgs kālijs un fosfors. Apdobēm jābūt tīrām no nezālēm, tās var mulčēt ar skaidām vai šķeldu.

 

Viens no svarīgākajiem kopšanas darbiem ir apgriešana. Audzējot persikus vietās, kas atrodas tālu no to dabiskās augšanas zonas, tostarp Latvijā, vispiemērotākā ir krūma forma. To parasti veido no 3 -4 galvenajiem zariem, kas stiepjas no auga pamatnes, bez centrālā vadzara. Tādejādi vainags tiek labāk izgaismots, tam ir paaugstināta ziemcietība, augstākas ražas un kvalitatīvāki augļi. Persiki aukstās ziemās var ciest no sala bojājumiem, taču nekad visi pamatzari (stumbri) neapsalst vienādi stipri. Izzāģējot sala bojātos zarus, augs ātri atjaunojas.

 

Katru gadu pavasarī noteikti jāizgriež sala bojātie slimie zari.

 

Persiku stādot dārzā, atstāj 3 līdz 4 galvenos dzinumus, kas izvietoti stāda apakšējā daļā. Turklāt augu stipri apgriež, atstājot 25 līdz 30 cm garus dzinumus, bet otrās pakāpes dzinumus apgriež, atstājot tikai divus pumpurus. No sānu dzinumiem un stumbra apakšējās daļas izaug daži spēcīgi dzinumi, kurus izmanto krūma veidošanai. Otrajā gadā pēc stādīšanas pavasarī izgriež liekos dzinumus, kas sabiezina vainagu. Galvenos dzinumus saīsina līdz 50- 60 cm. Griezumu izdara virs diviem blakus pumpuriem, lai panāktu zarošanos. Uz 3 līdz 4 galvenajiem zariem veidojas 6-8 dzinumi. Tos trešajā gadā saīsina par trešdaļu. Turpmākajos gados samazinās dzinumu augšanas intensitāte, un tad jāīsina mazāk- par ceturtdaļu vai piektdaļu, nogriežot līdz pumpuru trijotnei. Sānzari jāīsina, atstājot divus pumpurus. Šāds pareizi veidots persiks sāk ražot ceturtajā gadā pēc  stādīšanas. Ražojošu persiku augļzarus veido pēc trīs zaru sistēmas. Ražojošam zaram blakus esošo zaru saīsina līdz diviem pumpuriem. No tiem vienu dzinumu atstāj augļu ražošanai nākamajā gadā, bet otru atkal apgriež, atstājot divus pumpurus jaunu augļzaru veidošanai. Viens no tiem savukārt būs augļu ražošanai, otrs- apgriezts līdz diviem pumpuriem, jaunu augļzaru veidošanai. Tos augļzarus, kas devuši ražu, pēc ražas novākšanas vai nākamajā pavasarī izgriež. Katru gadu pavasarī noteikti jāizgriež sala bojātie slimie zari.

 

Reklāma
Reklāma

Ja augļi nav jātransportē, tos var vākt pilngatavībā, kad tiem jau ir šķirnei raksturīgais krāsojums. Jo gatavāki augļi, jo tie ir saldāki, garšīgāki un aromātiskāki.

 

Augļu ienākšanās

Augļu ienākšanās ir atkarīga no saulaino dienu skaita un diennakts temperatūras. Jo augstāka temperatūra no ziedēšanas līdz augļu ražai, jo agrāk augļi nogatavojas, jo intensīvāks ir to krāsojums un labāka garša. Augļu kvalitāti ietekmē arī vainaga izgaismojums. Augļiem ienākoties saulainā laikā, tie ir cietāki nekā mitrā laikā nobrieduši. Ja augļi ienākušies ļoti sausā vai, pilnīgi pretēji, ļoti mitrā un vēsā laikā, tie ir rūgteni. Ja augļi nav jātransportē, tos var vākt pilngatavībā, kad tiem jau ir šķirnei raksturīgais krāsojums. Jo gatavāki augļi, jo tie ir saldāki, garšīgāki un aromātiskāki. Transportēšanai persiki jāvāc 3 līdz 4 dienas pirms pilngatavības, kamēr tie vēl cieti, bet jau redzams raksturīgs krāsojums. Arī konservēšanai jāvāc cieti augļi. Persiki ienākas nevienmērīgi, tāpēc tie jāvāc vairākos paņēmienos. To ieteicams darīt sausā, saulainā laikā pēc rasas nožūšanas (augļi labāk glabāsies) un uzmanīgi, nesaspiežot, jo augļu miziņa ir ļoti plāna. Liek kastītēs, ne biezāk kā divās kārtās. Kastītes dibenā un virs augšējās kārtas vajadzētu ieklāt mīkstu papīru. Glabājot svarīgi ir ievērot temperatūras režīmu. Optimāla ir no 0- 0.5 grādiem pēc Celsija. Šādā temperatūrā persiki labi glabājas pat divas nedēļas. Pēc izņemšanas no glabātavas vai ledusskapja augļi jāpatur 18- 20 grādu C temperatūrā, lai tie pilnīgi ienākas un iegūst patīkamu garšu un izskatu.

 

Slimības

Lapu čokurošanās ir viena no persikiem raksturīgākajām slimībām. Tā parādās drīz pēc lapu plaukšanas vai nedaudz vēlāk. Lapas, it īpaši dzinumu galotnēs, sačokurojas, kļūst brūnas un sakalst. Tālāk šī infekcija var pāriet uz jaunajiem dzinumiem. Lapu čokurošanās visvairāk izplatās mitrā gaisā un 16-18 grādu C temperatūrā. Sausās un karstās vasarās to novēro retāk. Šī  slimība stipri novājina kokus un bargā ziemā tie var aiziet bojā.

Klasterosporioze (kauleņkoku sausplankumainība), kas vairāk raksturīga aprikozēm un plūmēm, persikiem nav tik bīstama. Sevišķi nelabvēlīgos apstākļos (ļoti lietains laiks un temperatūra virs 16 grādiem C pavasarī) tā bojā lapas, daudz retāk- arī augļus un viengadīgos dzinumus. Sākumā parādās brūngani plankumi, kas pēc laika izkrīt, un lapā rodas caurums. Līdzīgi plankumi parādās arī uz augļiem, vēlāk var sasprēgāt miza un sākties sveķu tecēšana. Slimībai izplatoties, iespējams, nokaltīs dzinumi.

Kauleņkoku pelēkā puve (monilioze) – parasti bojā persiku augļus, retāk dzinumus. Augļi bojājas ienākšanas laikā, it īpaši mitrā laikā. Augļi kļūst brūni, mīksti. Dzinumos slimība iekļūst caur ziediem, tie nobrūnē un sakalst.

Tā kā šīs slimības ir izraisa dažādas sēnītes, to apkarošana ir līdzīga. Lieto Čempionu 0.5% vai Bordo maisījumu 1% pumpuru briešanas laikā vai rudenī pēc lapu nobiršanas. Ziedēšanas sākumā kokus var apsmidzināt ar Efektoru. Ja slimības izplatījušās plaši, smidzina atkārtoti. Profilaktiski pret tām var cīnīties, rudenī savācot un sadedzinot slimās augu daļas (izgrieztos dzinumus, lapas un augļus).

 

Persiku šķirnes

Šķirne „Maira” koks ir neliels, ar skraju vainagu. Sāk ražot jau 3 – 4 gadā pēc stādīšanas. Zied samērā agri, reizē ar vidēji agri ziedošajām plūmēm. Augļi ieapaļi, gaiši dzeltenā krāsā ar izteikti  sarkanu krāsojumu. Mīkstums sulīgs, diezgan salds, ar mazliet izteiktu skābumu. Ja veģetācijas periodā bijuši labi mitruma apstākļi un gana daudz saulītes, gaidāmi ļoti skaisti un samērā lieli augļi. Lai iegūtu kvalitatīvus augļus, ieteicams izplūkt liekos augļaizmetnīšus, atstājot palikušos aptuveni 3-5 cm attālumā. Augļi ienākas agri- jūlija beigās, augusta sākumā. „Maira” uzskatāma par ziemcietīgu persiku šķirni, taču tai, tāpat kā visiem persikiem, agri sākoties rudenim, nenobriest un ziemas salu neiztur jaunie dzinumi.

Šķirne „Viktors” koks ir vidēja lieluma, ar skraju vainagu. Sāk ražot ceturtajā gadā pēc stādīšanas. Augļi ienākas augusta otrajā pusē. Augļa mīkstums spilgti dzeltens, miziņa izteikti pūkaina. Tie ir vidēji lieli, sulīgi, saldskābi, ļoti garšīgi. Ja trūkst mitruma, var palikt šķiedraini un miltaini. Ļoti ražīga šķirne, bet nav tik ziemcietīga kā „Maira”. Taču, atrodot dārzā siltu aizvēja vietu, tā noteikti priecēs ar skaistiem un garšīgiem augļiem.

Šķirni „Latvijas persiks” var audzēt tikai siltumnīcā, jo tai ir nepietiekama ziemcietība. Var mēģināt audzēt laukā, bet ziemā tā noteikti jāpiesedz. Augļi iegareni apaļi, gaišā krāsā, ar svītrotu sārtojumu, samērā lieli, ar patīkamu saldskābu, atsvaidzinošu garšu. Ļoti plāna miziņa. Kauliņš labi atdalās no mīkstuma. Ienākas augusta otrajā pusē.

 

Autore: Edīte Kaufmane, Dārza Pasaule 11/2008

Saistītie raksti