"Es vēlos, lai tu mani atbalsti..." Pāra lielākās grūtības, gaidot mazuli

Ārsts psihoterapeits Artūrs Miksons par svarīgāko saskanīgu attiecību pamatu nosauc spēju otram pateikt savas vēlmes, domas un izjūtas – neaizvainojot un nepārmetot, ka otrs tās nav uzminējis. Kuri ir tie izaicinājumi, ar kuriem ir jābūt gataviem tikt galā?
 

Lai arī ne vienmēr var paredzēt visas grūtības, kas sagaida topošos vecākus, kopumā vieglāk šo posmu pārdzīvo tie pāri, kas bērnu ir plānojuši un, iespējams, savās attiecībās līdz tam ir atrisinājuši neskaidrības un nogludinājuši asumus. Nozīme ir tam, ar kādu motivāciju bērns ir radīts un kādas gaidas saistās ar viņa ienākšanu ģimenē. Pāris kopā jau ir ilgi, tāpēc ir laiks bērnam? Vai varbūt tāpēc, ka visām draudzenēm ir un bildēs mazuļi taču izskatās tik jauki? Varbūt lēmums pieņemts tāpēc, ka ir uzskats – ģimene ir tikai tad, ja tajā ir bērns?

Ja bērns nav bijis apzināti plānots, viņš būs papildu grūtība attiecībām. Iespējams, šīs attiecības jau iepriekš nebija visai gludas – ar neatrisinātām domstarpībām –, un tagad vēl grūtniecība, kas visu vairāk sarežģī...
 

Prasme saprast un pateikt

Attiecībās ir svarīgi sarunāties, bet tik grūti dažreiz to ir īstenot dzīvē! Tomēr cita risinājuma nav. Vislabāk būtu, ja pāris vēl pirms grūtniecības iestāšanās būtu iemācījies izpaust, kā jūtas, un konkrēti pateikt, ko sagaida no otra un kas nav pieņemami. 

Tāpat kā vīram ir gaidas attiecībā pret sievu, arī sievietei tādas ir attiecībā pret vīru. 

Jāmācās komunicēt precīzi, jo sievietes teiktais: „Es vēlos, lai tu mani atbalsti” vīrietim, iespējams, ir nesaprotama vai neskaidra vēlme. Jāpasaka tieši, ko vēlas: „Es vēlos, lai tu, atnākot mājās, izdari/pasaki/palīdzi...” Ja to attiecībās nepraktizē jau pirms gaidībām, tad, iestājoties grūtniecībai, kad sievietei patiešām garastāvoklis svārstās hormonu ietekmē, ir slikta pašsajūta, šāda saruna var arī neizdoties. „Esmu novērojis, ka daudziem vīriešiem reizēm trūkst zināšanu, ko sieviete grūtniecības laikā fiziski (tostarp seksuāli) un emocionāli vispār var darīt vai spēt. Te gan jāpiebilst, ka sievietei pašai arī ir jāzina, ko viņa drīkst, nedrīkst, grib vai negrib. Vai sieviete ir izrunājusies ar savu ginekologu un fizioterapeitu, ko viņa drīkst? Grūtniecība maina, ietekmē un ierobežo, taču tas nenozīmē, ka tagad nākamie deviņi mēneši ir jāsēž mierā mājās un nedrīkst veikt ne mazāko kustību. Vērtīgi, ja sieviete savas sajūtas un vajadzības pasaka vīrietim, lai pēc tam varētu mēģināt risināt situāciju kopā,” norāda Artūrs Miksons.

Ir klasiska karikatūra: sieva dara vienlaikus 15 darbus un mēģina tikt galā ar raudošu mazuli. Jautājums, vai sieviete spēj šajā ikdienas slodzē padalīties ar bērna tēvu, skaidri paužot, kas tieši viņai ir grūti, nevis vienkārši iegrūž raudošu bērnu tēvam rokās? Vai viņa spēj vārdos aprakstīt savas izjūtas – ka viņa jūtas viena, pamesta, bezpalīdzīga – un pateikt, ko varbūt vīrs var darīt, lai viņas negatīvās sajūtas mazinātu vai palīdzētu? Svarīgi, lai attiecībās abi var runāt par to, kā jūtas. Neizrunātās lietas izpaudīsies pāra attiecībās kā spriedze un neapmierinājums. 

Attiecības ar mammu un tēti

Neatkarīgi no tā, vai mazais ir pieteicies plānoti vai neplānoti, vai sadzīve un attiecības ir vai nav sakārtotas, ir lietas, kas nav sakārtojamas tikai ar loģiku. Sievietei neapzināti kļūst aktuālas attiecības ar viņas mammu – kādas tās ir? Vai mamma bija karjeras sieviete un neveltīja daudz laika bērnu audzināšanai? Varbūt tieši otrādi – bērniem ziedoja savu dzīvi. Kā mamma rūpējās par nu jau topošo māmiņu, un vai viņa tāpat rūpēsies par savu bērnu?

Nereti tieši mammas ir tās, kurām liekas, ka viņas vienas vislabāk zina, kas un kā ir jādara. Bet tāda neuzticēšanās neveicina tēva piesaisti pie bērna.

Sievietei aktualizējas attiecības ar māti, vīrietim – attiecības ar paša tēvu. Ko es kā vīrietis un tēvs varu dot bērnam un sievai? Vai tas ir kas fizisks, emocionāls, mantisks? Skatoties uz saviem vecākiem, tiek domāts, kāda ir mātes un tēva loma, kas ir pieņemami un ko noteikti negribētu atkārtot.

Jo attiecības ar vecākiem, īpaši sava dzimuma vecāku, ir bijušas siltākas, jo vieglāk būs veidot veselīgas attiecības pēc tam ar dzīvesbiedru. Īpaši tas būs jūtams grūtniecības posmā. Sieviete (un vīrietis) var censties vai nu būt tāds pats, vai arī, ja bijušas sliktas attiecības, tieši pretējs sava dzimuma vecākam.

Jāņem vērā arī tas, ka mūsdienās mainās lomas. Ja agrāk vīrietim bija skaidri saprotama loma – vīrieša darbi un pienākumi –, tad mūsdienās no viņa gaida arī iesaistīšanos grūtniecības norisē. Tomēr katrs pats pieņem, kādiem priekšstatiem sekot – tiem, ko redz sociālajos tīklos vai kas ir paša dzīvē. Gaidas uzliek ģimene – iepriekšējās paaudzes. Tik svarīgus dzīves lēmumus kā bērnu laišana pasaulē, to, cik bērniem ir jābūt „īstā ģimenē” utt. Jautājums, uz ko katram jāatbild, – vai šīs gaidas sakrīt ar paša pāra vai viena no pāra vēlmēm un patiesajām vajadzībām?

Spēja izturēt savas un cita jūtas

Indivīda spēja izturēt cita indivīda jūtas šajā emocionāli tik jūtīgajā laikā ir ļoti nozīmīga. Piemēram, zīdaiņa raudāšana kā fizikāla skaņa ir diezgan grūti paciešama, bet bērni raud. Vai mamma un tētis to spēj izturēt tīri emocionāli? Piemēram, bērns ir uz rokām un nenomierināmi raud. Vecāks meklē veidus, kā viņu nomierināt, bet mazais vienalga raud. Realitāte, līdz kurai nonāk, ir, ka neatkarīgi no tā, ko dara vecāki, bērns konkrētajā brīdī nav nomierināms. Pieaugušais neko nevar izdarīt, ir tikai jāiztur, līdz mazulis izraudas. Citreiz tās ir minūtes, citreiz ilgāks laiks, bet mamma un tētis tajā laikā ir pilnīgi bezspēcīgi. Aktualizējas jūtas – bezspēcība, dusmas, apjukums. Ko lai ar tām dara? Vai pieaugušais spēj izturēt šīs izjūtas? Piemēram, tiem, kas bērnībā piedzīvojuši vecāku šķiršanos, vecāku atkarības vai strīdus, ko tobrīd nav varējis ietekmēt, var izjust grūti pārvaramu bezspēcības izjūtu. Rezultātā viņi daudz biežāk mēģinās bērnu apklusināt, lai tikai tā situācija beigtos.

Iespējams, būs brīži, kad ar „mazo ģimenē ienākušo brīnumu” galā netiks neviens no vecākiem. Viņš, iespējams, raudās, un liksies, ka tas vairs nav izturams. Tad ir jāatzīst, ka tā var būt un pieaugušais neko nevar izdarīt, kā vien nogaidīt. Tomēr nevajadzētu noskaņoties, ka bērns tikai raudās un jaunā mamma mūžīgi būs viena.

Uzticēties un ļaut otram palīdzēt

Pašā sākumā bērns prasa milzīgu spēku un enerģiju no abiem vecākiem. Ir pilnīgi saprotami, ka vienā brīdī jaunajai mammai var beigties gan emocionālie, gan fiziskie resursi visu darīt pašai. Tāpēc ir pavisam normāli, ka brīžiem rūpes par bērnu uzņemas otrs. Vecāki visu laiku viens otram var iedot atslodzi kaut vai uz stundu, lai otrs var savākties.

Ja vīrs sievu atslogo uz pāris stundām no bērna auklēšanas, viņa nomierinās un atkal var pārņemt auklēšanu. 

Sadarbošanās, kopīgi rūpējoties par zīdaini, parāda, kā pāris sadarbosies, kad bērnam būs viens gads, arī tad, kad viņš būs pusaudzis, kad audzināšanas izaicinājumi būs krietni lielāki par raudoša mazuļa nomierināšanu. Bērna audzināšanas uzticēšana vai neuzticēšana otram vecākus pārbauda arī kā pāri. Vai viņi spēj uzticēties un paļauties viens uz otru. Vai mamma uzticēs tētim bērna apkopšanu? Nereti tieši mammas ir tās, kurām šķiet, ka viņas vienas vislabāk zina, kas un kā ir jādara. Bet tāda neuzticēšanās neveicina tēva piesaisti pie bērna.
Var uzskatīt, ka vīrietis pieslēgsies lielāka bērna audzināšanai, kad tas brīdis pienāks, bet pa to laiku otrai pusei būs sakrājies nogurums, aizvainojums un dusmas, kas neizbēgami ietekmēs attiecības. Nemaz nerunājot, ka bērns visu šo laiku nebūs savu tēvu iepazinis.

Ja vīrs sievu atslogo uz pāris stundām no bērna auklēšanas, viņa nomierinās un atkal var pārņemt šo auklēšanu. Mierīgāks ir arī mazulis, jūtot, ka mamma ir mierīga un nav „uzvilkusies”. Tas, ko pieaugušie nedzird, bet bērns sajūt, ir mammas izmainītais balss tonis un tembrs; mainās veids, kā mamma uz viņu skatās un ko viņš redz, arī tas, kā viņš tiek paņemts rokās un turēts. To visu bērns nolasa no stresa pārņemta vecāka un pats paliek niķīgāks, kas savukārt ietekmē attiecības arī starp pieaugušajiem. Bērns nevar uzaugt mierīgs, drošs un stabils, ja vecāki nav stabili.
Ja vecāki nesadarbosies, problēmas un stress sakrāsies, kas beigās atspēlēsies pāra attiecībās. Sieva būs nervoza, nevarēs būt mīļa pret vīru. Vīrs nevarēs sievai pietuvoties, nebūs intīmu attiecību. Sieva pārmetīs, ka vīrs viņu neatbalsta un nesaprot. Radīsies strīdi par niekiem uz līdzenas vietas, ko varētu novērst, ja pirms tam par tiem būtu runāts.

Laiks pārim un attiecībām

Bieži vien, kad bērns ir sasniedzis gada vecumu, abi vecāki ir noguruši un ir sakrājies daudz „neizrunātā”, pacietības vadzis var lūzt un... pāris izšķirties. Bet var arī neizšķirties. Atkarīgs, cik daudz pie savstarpējām attiecībām ir piestrādāts pirmajā gadā pēc bērna nākšanas pasaulē. Arī līdz mazuļa gada vecumam vecākiem ir noteikti jāatrod laiks tikai sev. Lūdzot palīdzību omēm, saviem brāļiem, māsām, draugiem vai varbūt vienkārši auklītei, lai abiem kā pārim būtu atslodze no bērna auklēšanas. Daudzi pāri līdz bērna gada vecumam vispār divatā nekur neiziet, bet jebkurš mazulis stundu divas var izturēt bez mammas. 

Gada vecumā mainās arī bērns. Viņš kļūst patstāvīgāks, sāk labāk gulēt un pāriet uz savu gultu. Vecākiem atkal ir jākļūst par pāri, jāpievēršas otram. Un jāsāk domāt, kas notiek starp viņiem. Ko mēs abi šobrīd vēlamies viens no otra? Un ne bērna audzināšanas kontekstā, bet kā pāris – kā vīrs un sieva.