Kā sievieti mīlēt dzemdībās?

Apkārtējo mīlestība radīja manī iekšēju siltumu, sevī esošā paļāvība notiekošajam kļuva vēl lielāka, bija prieks radības piedzīvot kopā. Mīlestība sevī ietver arī otra pieņemšanu — tādēļ es varēju būt es pati visās savās izpausmēs, tādējādi atrodot tieši man labāko dzemdēšanas veidu.

Es nedzirdēju klasiskos: "Spied! Spied!" — tā vietā bija: "Ar visiem dvēseles spēkiem laid savu bērniņu pasaulē!"

Mēdz teikt, ka sievietes mīl ar ausīm. Tad nu es mīlu. Mana vecmāte Dina Ceple ļāva man "mīlēt ar ausīm", viņas valoda bija ļoti uzrunājoša, iedrošinoša, mīlestības pilna. Es nedzirdēju klasiskos: "Spied! Spied!" — tā vietā bija: "Ar visiem dvēseles spēkiem laid savu bērniņu pasaulē!" Liekas, ka tas piešķīra notiekošajam lielāku dziļumu un tajā brīdī es tiešām ne tikai spiedu savu bērniņu fiziski, bet pievienoju tam spēcīgu domu: es veros un LAIŽU tevi pasaulē. Precīzāk gan būtu teikt — šie vārdi atzina, nevis piešķīra notiekošā dziļo dvēselisko jēgu, jo no dabas dzemdībām JAU ir piešķirta dvēseliska piedzīvojuma būtība.

Visās savās dzemdībās esmu sajutusi sava vīra mīlestības valodu. Interesanti, ka akcenti bijuši dažādi — ir bijušas dzemdības, kur vairāk sarunājamies ķermeniski, ir — kur vārdiski. Esmu piedzīvojusi dzemdības, kurās tieši viņa vārdi, ka tiešām bērna galviņa jau nāk, devuši otro elpu. Esmu piedzīvojusi mūsu ķermeņu valodu dzemdībās, kas apliecinājusi manis pieņemšanu. To, ka varu paļauties — man nav dzemdībās jābūt uzkrāsotai, perfektā izskatā, es varu būt pati, instinktīva.

Tas, kādēļ kādreiz dzemdībās (un dzīvē) mīlam un esam mīlēti, bet tomēr tā īsti neizjūtam otra mīlestību, varbūt ir tādēļ, ka neprotam sarunāties. Protams, daudz kas notiek sajūtu līmenī, bez vārdiem, un tomēr — mēs varam jau pirms dzemdībām runāt par to, KĀ vēlamies sajust apkārtējo mīlestību. Turklāt paturot tiesības radību dienā savas domas mainīt. Varbūt tu vēlēsies, lai tev klusi dungo ausī mierīgu dziesmu? Varbūt vēlēsies, lai visi ir pēc iespējas klusāki un mazrunīgāki? Varbūt tieši otrādi — priecāsies, ja ar tevi vairāk runās? Varbūt vēlēsies, lai vājuma brīdī tevi emocionāli sapurina, varbūt pat sarāj? Varbūt vēlēsies, lai partneris atgādina vecmātei par kādām iepriekšējām norunām? Varbūt vēlēsies, lai viss notiek pēc iespējas dabiski un, ja tomēr tas nav iespējams, vecmāte tev paskaidros, kāpēc būtu jārīkojas citādi? Varbūt vēlēsies lai tev skatās acīs, tur roku? Varbūt vēlēsies, lai tev ļauj atrast labāko dzemdību pozu, pieņemot tavu iekšējo gudrību?...

Jau pirms dzemdībām varam uzņemties atbildību par dzemdību atbalstītāja izvēli, meklējot tādus, ar kuriem mēs justos mīlēti, jo tajā ir papildus potenciāls arī labākām dzemdībām. Ja ir iespējas meklēt vecmāti, ārstu vai dūlu — ar viņiem var iepazīties laikus, un izvēlēties to, ar kuru saderi vairāk, ar kuru vari būt pati, kurš akceptē tavu skatījumu uz dzemdībām, ir gatavs skaidrot notiekošo tik, cik tev tas ir vajadzīgs, ir profesionālis, kurā ir cilvēkmīlestība.

Pat ja notiek tā, ka dzemdībās nesajūti apkārtējo atbalstu un mīlestību vai viņi cenšas to nodot, taču tas neatbilst tam, kā tu būtu to iedomājusies, tad visupirms meklē mīlestību sevī — atrodi un sniedz to sev un savam bērnam labākajā veidā.

Patiesībā tas arī ir pamatakmens, ar ko jāsāk — mīlestība sevī, sevis pieņemšana.

P.S. Jā, dzemdībās bija arī sāpes. Taču laikam šī atvērtība notiekošajam, ķermeņa atslābināšana fiziski un caur domu, mīlestība sevī un no apkārtējiem, aizēnoja sāpes, tās palika otrā plānā. Precīzāk gan būtu teikt — nevis aizēnoja, bet izgaismoja notiekošos mirkļus, sāpēm atstājot maz vietas.

 Linda Rozenbaha, dūla, grāmatas Gaidības un radības ar prieku autore

 

Fragmentus no grāmatas vari lasīt arī portālā mammam.lv/tetiem.lv:

Saru dzīšana jaundzimušajam

Kā bērniņš jūtas dzemdībās

No meitenes kļūt par māti

Sajūtas pēc dzemdībām

Dzemdību pozas nozīme