Dzemdību ierosināšana un stimulēšana — jā vai nē?

„Par dzemdību ierosināšanu un stimulēšanu nevar runāt kategorijās labi vai slikti,” iesāk daktere Lejniece. „Svarīgi ir saprast, kāpēc stimulācija veikta. Pēc būtības gan dzemdību darbības ierosināšana, gan stimulācija ir dzemdību procesu traucējumu un sarežģījumu  ārstēšana.” Biežākie iemesli dzemdību ierosināšanai un stimulācijai ir pārnēsāta grūtniecība, pārāk maz augļūdeņu, mātes akūta vai hroniska slimība — cukura diabēts, nieru slimības, ar grūtniecību saistīta asinsspiediena paaugstināšanās mātei, priekšlaicīga augļūdens apvalku plīšana, rēzus konflikts un dažādas citas problēmas, kas radušās grūtniecības laikā.

Varbūt nevajag ierosināt dzemdības?
Ir apgalvojums, ka dzemdības nevajag ierosināt, jo bērns vēl nav gatavs ienākt šajā pasaulē. Bet te atkal ir jāizvērtē katrs konkrēts gadījums, ja ārsti uzskata, ka dzemdības vajadzētu ierosināt, uzreiz ir saruna ar dzemdētāju. Vispirms tiek pārskatīti visi dzemdību termiņi. „Es ļoti bieži pašai sievietei jautāju, kā viņai liekas pēc saviem rēķiniem, ir mazulim jau jādzimst vai nav. Reizēm sievietes rēķini atšķiras no ārsta aprēķinātā dzemdību datuma, jo sieviete ir pilnīgi pārliecināta par ieņemšanas dienu. Ļoti precīzu dzemdību datumu ne vienmēr var noteikt tāpēc, ka nevar precīzi noteikt ovulācijas dienu, tāpēc vienmēr ir pirmais datums, kur pieskaita 7-14 dienas, lai ņemtu vērā iespējamās neprecizitātes. Un šādos gadījumos mēs ieklausāmies sievietē. Ja runa ir par to, ka dzemdības vajadzētu ierosināt medicīnisku iemeslu dēļ, tad argumenti no ārstu puses ir daudz striktāki, jo ir sācies risks attiecībā uz mazuli. Ja grūtniece atsakās no ārsta piedāvātajām manipulācijām, tas tiek dokumentāli fiksēts, jo arī grūtniecei ir jāuzņemas daļa atbildības. Ja medicīniskie dati ir labi, vienkārši dzemdības nesākas plānotajā datumā, nereti mēs gaidām, kad process sāksies pats,” stāsta daktere.  

Nez kāpēc populārs ir mīts, ka dzemdību iestādēs stimulācija tiek veikta, lai ātrāk darbiņš tiktu padarīts, ārsts tiktu pusdienās vai arī bez problēmām varētu nodot maiņu. Bet tā gluži nav.

Kā slimnīcā, tā tabletīte aiz vaiga
Nez kāpēc populārs ir mīts, ka dzemdību iestādēs stimulācija tiek veikta, lai ātrāk darbiņš tiktu padarīts, ārsts tiktu pusdienās vai arī bez problēmām varētu nodot maiņu. Bet tā gluži nav. Dzemdību stimulēšanas nepieciešamība pirms tam tiek rūpīgi izvērtēta. Pirms dzemdību gaitā tiek līdz stimulācijai, ir vairāki citi pasākumi, kā var veicināt dzemdību darbību, viens no tiem ir dzemdētājas aktivizēšana — viņai tiek rekomendēta aktīva staigāšana, dažādi vingrinājumi uz bumbas, pozu maiņa, jo dažās pozās dzemdību darbība var kļūt aktīvāka. Ja tas viss tiek izmēģināts un tomēr var redzēt, ka dzemdības ievelkas un dinamikas nav, tad protams, tiek domāts par risinājumiem, jo dzemdības kaut kā ir jāpabeidz. Turklāt nav arī vairs tie laki, kad ļāva sievietēm dzemdēt, piemēram, divas diennaktis.

Dzemdību ierosināšana
Reizēm ir situācijas, kad bērniņš nepiesakās noteiktajā laikā un, kā zināms, noteiktais laiks ir līdz 42. nedēļai ieskaitot. Sasniedzot šo laiku, vienmēr pastāv risks, ka placenta vairs nespēj tik labi bērnu apgādāt ar barības vielām un skābekli. Līdz ar to sākas vielu maiņas traucējumi starp bērnu un māti. „Ļoti bieži mēs novērojam, ka augļūdeņi paliek zaļi, tas nozīmē, ka bērns ir pakakājis, ti. augļa mekonijs ir nonācis ūdeņos. Ja mekonijs nonāk bērna elpceļos, var rasties ļoti smagi sarežģījumi bērnam pēc piedzimšanas. Var attīstīties aspirācijas pneimonija, t.i. plaušu iekaisums. Nereti bērniņš bez palīdžibas un ārstēšanas nevar pats uzsākt elpošanu, jo mekonijs aizsprosto alveolas un tās nespēj atvērties. Tāpēc pretī vienmēr tiek likts risks, ko varētu radīt dzemdību ierosināšana un stimulācija un ko var radīt nekā nedarīšana un pārlieku ilga gaidīšana. Viennozīmīgi mazāks risks ir dzemdību ierosināšana un dzemdību novešana līdz galam nekā gaidīšana,” stāsta daktere. Tāpēc ir gadījumi, kad tiek vispirms ierosinātas vai inducētas dzemdības, kur tālāk arī iespējams tiek veikta dzemdību darbības stimulācija.
Dzemdības var ierosināt dažādi — ievadot dzemdību ceļos t.i. makstī vai dzemdes kaklā medikamentu vai vienkārši atverot augļūdens pūsli. To individuāli katrā gadījumā izlemj ārsts. Jāatzīst, ka nav daudz tādu gadījumu, kad tikai ar augļūdeņu atvēršanu pietiek, lai dzemdības novestu līdz galam, īpaši pirmajās dzemdībās. Protams, reizēm ir gadījumi, kad dzemdību ierosināšana un stimulācija ir bez efekta, tad dzemdības tiek pabeigtas operatīvi ar ķeizargriezienu.

Ja runājam par mājdzemdībām, pirmais un galvenais noteikums – ir jābūt pilnīgi veselai grūtniecei ar normālu grūtniecības norisi, lai viņa varētu pati dzemdēt pa dabīgiem dzemdību ceļiem.

Augļūdeņu pārduršana
Interneta forumos klīst dažādas versijas, pie cik liela dzemdes atvēruma drīkst pārdurt augļūdeņus, bet patiesībā augļūdeņu atvēršanai nekad vienīgais rādītājs nav centimetri. Ir jāskatās dzemdību darbības norise kopumā. Ja var redzēt, ka dzemdības notiek tik gausi, ka tās var ilgt vairāk par diennakti, aktualizējas jautājums par stimulēšanu, jo sieviete ir pieaudzis cilvēks, un viņas organisms var turēt salīdzinoši daudz, bet nekad nevar zināt, cik daudz varēs izturēt bērniņš. Tāpat arī jāskatās, kāds ir augļūdens pūslis. Mēdz būt tā, ka praktiski nekāda pūšļa nav, priekšā ir tikai apvalks, kas ir pavisam plakans, un tas dzemdībās vairs nepilda savu funkciju. Ja augļūdens pūslis ir labi pildīts, tas strādā un palīdz vērt vaļā dzemdes kaklu, vienlaicīgi kalpojot par amortizatoru augļa galviņai.

Tabletītes vai pa tiešo vēnā?
Gan tabletes gan šķīdums, ko ievada vēnā, satur medikamentu Oksitocīns, kas pastiprina dzemdes kontrakcijas, tikai ievades ceļi ir atšķirīgi. Tabletes uzsūcas caur mutes gļotādas asinsvadiem, otrs variants ir šo medikamentu ievadīt vēnā, kur tas pa tiešo nonāk asinsritē. Ja dzemdības jau no paša sākuma ir ar dzemdes darbības vājumu, mērķtiecīgāk ir ievadīt medikamentu vēnā, jo tā var labāk dozēt nepieciešamās devas un ilgstoši to lietot. Tablete piemērotāka varētu būt tad, kad nepieciešama īslaicīgāka stimulācija, piemēram, ja visu laiku ir bijusi laba dzemdību darbība, bet izstumšanas periodā jūtams, ka kontrakcijas nedaudz sāk atslābt, jo  pie izstumšanas kontrakcijām ir jābūt ļoti labām.

Dzemdēšu mājās. Vismaz neveiks stimulāciju
Ja runājam par mājdzemdībām, pirmais un galvenais noteikums — ir jābūt pilnīgi veselai grūtniecei ar normālu grūtniecības norisi, lai viņa varētu pati dzemdēt pa dabīgiem dzemdību ceļiem. Fakts, ka mājās mazuli piedzemdē dabiskās dzemdības, citādāks nemaz nevar būt, tāpēc nepamatots ir jautājums, kāpēc man mājās neveica nekādas manipulācijas? Tāpēc, ka tās, kurām manipulācijas ir nepieciešamas, nonāk slimnīcā. Šādu gadījumu nav daudz, bet gadās arī, ka pie vislabākās grūtniecības norises, pie dzemdībām rodas sarežģījumi. Līdzko šie sarežģījumi rodas, paciente tiek vesta tur, kur šos sarežģījumus var atrisināt. „Man, strādājot dzemdību nodaļā, ir bijušas situācijas, kad uz slimnīcu atved dzemdētāju no mājdzemdībām, jo ir nepieciešama dzemdību darbības stimulācija,” pieredzē dalās daktere Lejniece.

Pēc būtības gan dzemdību darbības ierosināšana, gan stimulācija ir dzemdību procesu traucējumu un sarežģījumu  ārstēšana.

Turklāt sievietei pašai līdz matu galiem ir jābūt gatavai dzemdēt mājās. Līdzko sieviete pati par sevi šaubās vai nejūtas droši un labi, neuzticas savam organismam un dabai, tad labāk mājās nedzemdēt. Daktere Lejniece stāsta: „Manā praksē ir bijuši gadījumi, kad dzemdību process neiet, un dzemdības beidzas ar ķeizargriezienu. Pēc dzemdībām jaunā māmiņa atzīstas, ka jau no paša sākuma zinājusi, ka viņai būs ķeizargrieziens. Tas nozīmē, ka viņas ķermenis ir pielāgojies psiholoģiskajam noskaņojumam. Tas protams, nav visu noteicošais, bet kopumā psihoemocionālajam stāvoklim dzemdību procesā ir ļoti liela nozīme.”
Dažkārt izskan arguments, ka agrāk dzemdēja pirtiņās bez mediķu iejaukšanās, nav pārāk veiksmīgs. „Diemžēl par tiem laikiem, kad dzemdēja pirtiņās, nekādas statistikas nav, bet tomēr, papētot vēstures avotus, jāsecina, ka agrāk ļoti daudz sieviešu dzemdībās mira, pēc dzemdībām noasiņoja, tāpat arī dzima nedzīvi bērni dažādu dzemdību sarežģījumu dēļ, kur netika sniegta nepieciešamā palīdzība,” rezumē speciāliste.

Varbūt tomēr nevajadzēja stimulēt?
Tā kā stimulētas dzemdības ir sāpīgākas par dabīgām dzemdībām, jo daba pati neregulē šo kontrakciju stiprumu, bet gan medikamenti, parasti pēc stimulācijām, kad viss beidzas labi, sievietēm rodas jautājums, varbūt to nemaz nevajadzēja darīt. Bet nekad nevar zināt, kā viss būtu beidzies, ja stimulēšana netiktu veikta. Turklāt parasti gadījumos, kad rodas strīdus jautājumi, un pacients nav apmierināts ar dzemdību iznākumu, lietas tiek izskatītas gan ārstu vidū, gan MADEKKI. Tur biežāk  izskan aizrādījumi, ka dzemdības nav vadītas pietiekami aktīvi, ka nav laicīgi veikta dzemdību ierosināšana, nekā tādi, ka stimulēšana vai par ķeizargrieziens ir bijis nevajadzīgs.  Protams, ja ārsts neko nepaskaidro grūtniecei par konkrētās manipulācijas nepieciešamību,  var rasties iespaids, ka stimulācija ir veikta tikai tāpēc, lai ātrāk tiktu  no grūtnieces vaļā.

Vai es pati varu ko darīt?
Lai izvairītos no iespējamām stimulācijām dzemdībās, grūtniecības periodā sieviete fiziski neko darīt nevar, tas nozīmē, ka nav vingrinājumi, ar kuru palīdzību varētu ķermeni sagatavot dabiskām dzemdībām. Tomēr vajag uzticēties sev un savam organismam un jācenšas neietekmēties no dažādiem negatīvajiem stāstiem, kas atrodami internetā un ko stāsta draudzenes, jo šiem stāstiem pretī nav speciālista viedoklis, kāpēc tika izraudzīta tā vai cita manipulācija.

Raksts publicēts sadarbībā ar klīniku Medeora.