Sievas sūdzas par vīriem. Vai šīs attiecības var glābt?

Ja iemīlēšanās posms šķita kā pasaka ar debesmannas baudīšanu, tad tagad, kad laulības riņķis pirkstā, viss ir sabrucis. Kas īsti attiecībās nogājis greizi? Patiesie stāsti no mammam.lv/tetiem.lv foruma

FOTO: Edijs Pālens, http://www.edijsfoto.lv/

"Es viņu vairs nepazīstu, viņš sāka dzert, nesen nodzēra tiesības, darba praktiski nav."

Sieva pērk vīram pat cigaretes

Esmu kopā ar šo vīrieti divus gadus un vēl mazliet. Es viņu vairs nepazīstu, viņš sāka dzert, nesen nodzēra tiesības, darba praktiski nav, un arī necenšas īpaši kaut ko meklēt. Ik reizi, kad par to runājam, sola laboties, bet paliek arvien sliktāk. Viņš ir kā bērns, kurš visu laiku jābaksta, jo pats neko nevar. Zinu, ka esmu viņu pieradinājusi pie tādas dzīves pati, par ēdienu mājās viņam nekad nebija jāuztraucas, maksājumiem naudas nebija, es samaksāju, cigaretes nebija – es nopirku, bet esmu nogurusi būt stipra. 

Arvien biežāk sāku aizdomāties par to, ka dzīvot vienai ar bērnu bija labāk. Bērns ir no cita vīrieša, kurš bērnu negribēja, un pameta mani uzreiz, kad par grūtniecību uzzināja. Otrais vīrietis bērnu mīl, bērnam viņš ir tēva vietā, meitiņai tūlīt būs pieci gadi, uztraucos arī par bērnu, negribu, lai izaug bez tēva mīlestības, bet arī negribu, lai tētis nodara bērnam pāri ar savu dzeršanu. Gaidīt, ka viņš labosies? Bet cik ilgi un vai ir vērts, ja līdz šim nekas nav mainījies? Liekas, ka mīlestība pret šo vīrieti pārvēršas žēlumā, gribu ticēt, ka viss mainīsies un būs kā agrāk. Kā runāt? Ko teikt, lai viņš manī ieklausītos?

Sarunu forumā lasi šeit

Visus svarīgos lēmumus viņš vispirms apspriež ar draugiem un tad tikai ar mani. 

Nekad neizklaidējamies kopā, divatā

Esam kopā divus gadus. Pirms tam ar viņu bijām kopā gadu. Tas bija skolas gados. Dzīve iegrozījās tā, ka atkal sagājām kopā. Es biju tik laimīga, ka man atkal ir viņš, bet tagad, pēc divu gadu kopā būšanas, šķiet, ka mūsu attiecībās nekā nav... Ja ir runa par seksu, tad tur mums viss ir vislabākajā kārtībā! Tāpēc es arī esmu tādā nesaprašanā. Tukšums. Nekur kopā neejam, viņš nekad mani neaicina kaut kur doties, kopā... divatā... Es nejūtos mīlēta. Nav tādas īpašas mīļuma izrādīšanas. Visus svarīgos lēmumus viņš vispirms apspriež ar draugiem un tad tikai ar mani. Ja es vai viņa draugi ir ieplānojuši brīvdienās kaut kur doties, viņš priekšroku dod savu draugu izvēlei. Gandrīz vienmēr! Un, ja tā padomā... tad tā ir bijis visu laiku. Izņemot pašu sākumu. Gribu jautāt jums, vīrieši! Jūsu domas. KĀPĒC? Kāpēc tad viņš dzīvo ar mani, kāpēc neiet prom? Varbūt viņu apmierina tādas attiecības? ES NESAPROTU!!! Vai tad vīrietis ar sievieti ir spējīgs dzīvot kopā tikai seksa dēļ?! Nezinu...

Sarunu forumā lasi šeit

 

Sauca mani par princesīti, tagad – par kuci

Pirms diviem gadiem sākām attiecības ar puisi, kas agrāk man bija vienkārši draugs. Mums bija ideālas attiecības – līdz tam! Viņš mani vienmēr aizsargāja, varējām runāt par jebko, mums labi saskanēja. Mēs bijām tik laimīgi, prātam neaptverami! 

Reklāma
Reklāma

Pirms tam man jau bija bijušas nopietnas attiecības, kurās piedzimis dēliņš, dzīvē jau biju daudz pieredzējusi – gan priekus, gan bēdas un arī smagas vilšanās. Bet laikam nekad nebiju mīlējusi, jo viss, kas ar mani notika, esot kopā ar šo puisi, man likās kā pasaka – godavārds! Biju tik neizsakāmi laimīga, šķita, ka vienā mirklī nokārtojusies visa mana dzīve. Arī viņš bija laimīgs, teica, ka esmu viņa mūža mīlestība, jau pēc trīs kopābūšanas mēnešiem viņš mani bildināja, vēl pēc diviem apprecējāmies, pēc deviņiem piedzemdēju viņam mantinieku. 

Jau pēc kāzām jutu, ka viss mainās. Viņš bieži bija ļauns pret mani, sāka arvien biežāk iet prom no mājām, kad sastrīdējāmies par kaut ko.

Bet... Jau pēc kāzām jutu, ka viss mainās. Viņš bieži bija ļauns pret mani, sāka arvien biežāk iet prom no mājām, kad sastrīdējāmies par kaut ko. Un es sēdēju, un noskatījos, jo nebija spēka aizkavēt. Tad visu nakti noraudāju, viņu gaidot. Pēc tam allaž salīgām, un kādu laiku bija ok. Taču kašķi sākās arvien biežāk, viņš man nedeva pilnīgi nekādas atlaides, pieprasot no manis – grūtnieces – būt stiprai. Ja teicu, ka dažreiz ir grūti, vai ja izrādīju emocijas, kas grūtniecēm bieži ir mainīgas, viņš nepažēloja, bet pagriezās un aizgāja. 

Man krājās tā sāpe arvien vairāk, vairāk. Es vairs nepratu atslābināties – pat tad, kad viss bija ok. Kad bēbis piedzima, viņš bija blakus un ļoti palīdzēja, deva man solījumu, ka, redzot, kam izgāju cauri, viņš vienmēr mani cienīs. Bet elle tikai sākās! 

 

Arvien biežāk tiku apsmieta, pazemota, apsaukāta, līdz reiz arī iesita pa seju – un viņš ir divreiz lielāks par mani! Seksuālā dzīve mums vienkārši sabruka, attiecības karājās mata galā. Vairākas reizes šķita, ka nu viss beidzies, bet atkal kaut kā salīgām. Tad viņš savāca mantas un aizgāja, bet pēc nedēļas bija atpakaļ, lai pēdējo reizi pabūtu ar mani un aizietu pavisam – pie citas! 

Viņš vienmēr ctus bija nosodījis par krāpšanu, arī agrāk nekrāpa nevieny, bet mani, savu sievu, sievieti, kas viņu mīlēja ar visu sirdi un dvēseli, aizmeta kā lieku krāmu. 

 

Joprojām nespēju to visu aptvert, nezinu, kā ar bērniem izvilkšu finansiāli. Mēģinu būt stipra vismaz viņa priekšā, bet brīžiem liekas, ka sajukšu prātā, ka nepietiks spēka. Es viņam tik ļoti ticēju, savu dzīvi atdevu viņa rokās, bet viņš uzspļāva tai. Viņš tā arī teica – tu neesi nekas, niecība! Ja agrāk sauca par princesīti un teica, ka viņam pati skaistākā sieviņa pasaulē, tad pēdējā laikā nedzirdēju neko citu kā cūku, kuci, stervu utml... Vēl bieži saņēmu piedāvājumu izlēkt pa logu – būšot kaut ko labu izdarījusi savā dzīvē... 

 

Kuru katru dienu sniegsim šķiršanos. Bet man neizturami sāp. Es taču vairs nevienam nespēšu uzticēties, ja mani piemānīja un par mani paņirgājās vīrietis, kas man bija pats svarīgākais un dargākais...Kā lai tieku tam pāri? Pie psihologa netieku, jo ir divi mazi bērni un vēl strādāju. 

Sarunu forumā lasi šeit