Rakstniece Laima Muktupāvela: „Šķiršanos mēs nosvinējām”

„Kad 9.decembrī tiesa paziņoja par laulības šķiršanu, mēs visi aizgājām uz restorānu. Pie galda sēdēja Jāņa advokāts ar savu kundzi, mana advokāte ar kungu, un mēs, divi jaunizcepti balodīši. Brīvi,” intervijā žurnālam Marta stāsta rakstniece Laima Muktupāvela.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

Foto: No izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva

Kādu tu pazīsti laimi?
Šie ir pārāk skaļi vārdi, tomēr par sevi varu teikt — laimi apzinos. Vēl ne tik sen biju kā sabrukusi, bet tagad man ir brīnišķīgs sirdsmiers. Svaigi šķīrusies, jūtos laimīga. Tikko kāds ko uzprasa, man ir viegli palīdzēt. Laikam laimi cilvēks spēj novērtēt tikai salīdzinājumā laime — asaras. Labi atceros, cik rūgti raudāju, kā sirds sāpēja. Aizgāju pie ārsta un tā arī teicu — man no sirdssāpēm sāp sirds. Daktere  uztaisa kardiogrammu, un ārā smuki „iznāk” zīmīte: „Vesels kā zirgs!” Kad  aizgāju uz grēksūdzi, mans katoļu priesteris teica — izdejo savas sāpes! Skaitīju lūgšanas un dejoju.


Tu šķīries negaidīti un izšķīries ātri…
Vienmēr visam jābeidzas labi. Ja nav labi, tad vēl nekas nav beidzies. Kad 9.decembrī tiesa paziņoja par laulības šķiršanu, mēs visi aizgājām uz restorānu. Pie galda sēdēja Jāņa advokāts ar savu kundzi, mana advokāte ar kungu, un mēs, divi jaunizcepti balodīši. Brīvi. Tiešām nezinu, vai ir daudz šķiršanās prāvu ar šādu noslēgumu. Tagad, kad Jānis aizbrauca slēpot, mierīgi pieskatīju viņa kaķi, sakurināju māju, lai atbraucot viņam ir silti. Viss tiešām beidzies labi.

Kad  aizgāju uz grēksūdzi, mans katoļu priesteris teica — izdejo savas sāpes! Skaitīju lūgšanas un dejoju.


Vai tavai laimei vajag daudz?
Laimīga varu justies, ja zinu, ka maniem bērniem, manai mammai un māsām klājas labi. Ja manu darbu novērtē. Ja ir jumts virs galvas, maizītei pietiek un sirds „strādā”.
Arvien vairāk spēju novērtēt brīdi, kas notiek, un par to priecāties. Saka jau, ka šajā dzīvē kaut kas jāpadara vairāk un jāatstāj pasaule skaista. Domāju, esmu ļoti daudz darījusi, lai pasauli atstātu skaistu, un arī šīs praktiskās rūpes ir mana laimes sajūta. Man patīk praktiski rīkoties. Esmu Zemes zīme, Mežāzis.


Ja nav veselības, nav nekā?

Cilvēkam laikam visu laiku jābūt iemīlēšanās stāvoklī, lai viņš nedomātu par slimībām. Man ir kāds draugs ratiņkrēslā. Viņam grūti izteikt domas, bet viņš ļoti skaisti un labi tās raksta datorā, brīnišķīgi tiek galā ar pusotru, diviem pirkstiem. Es viņam teicu — paklau, mēs taču varam uz balli aizbraukt. Ja esmu viņam līdzās, varu palīdzēt. Bet tajā brīdī, kad aizbraucām, gan nobijos. Domāju, vai vispār drīkstu piedāvāt ēdienu, ja viņam grūti ēst? Toreiz lūdzu viņam piedošanu.  Bet cilvēkiem ir jāsaprot — mēs dzīvojam nieka septiņdesmit gadus. Vai tad nevar dvēselei skaistu māju uzbūvēt?


Kā tu būvē? Tavai dvēseli nudien ir skaistas mājas…
Jau no jaunības gadiem nepārtraukti esmu domājusi par savu veselību. 17 gadu vecumā izvēlējos kļūt par veģetārieti, sākumā mani daudzi centās „audzināt” un vest pie prāta. Bet nu jau sen par to strīdos vairs neielaižos. Kādēļ gan to darīt? Kad bija lielās kaukāziešu sunes, tad, lai viņas nepaliktu resnas, mēs kopā skrējām. Pēc muguras traumas ārsti aizliedza skriet, tāpēc tagad staigāju milzu ceļa gabalus. Strādāju savā dārzā, pēc katoļu tradīcijas ievēroju gavēni, priecājos par Akvelīnas Līvmanes kalendāru un lieku to lietā, jo tajā atzīmētas visas „neēdamās” dienas. To jau var katra no mums. Lūdzu, ievēro! Dari labu savam ķermenim! Esmu veca sportiste un varbūt dzīvoju uz bijušajiem lauriem, bet tagad man patīk arī uz dīvāniņa veseļoties, un es tam ļaujos (smejas).


Tu domā par nāvi?
Pirms vairākiem gadiem gandrīz pirms pašiem Ziemassvētkiem aizbraucu uz Prāgu. Biju pabeigusi vienu darbiņu, nopelnījusi naudu un gribējās ko skaistu. Sniegs līdz Prāgai vēl nebija atnācis... Visi devās uz slaveno Kārļa tiltu kaut ko vēlēties, jo tur viss piepildās. Es vēlējos tikai vienu, lai man būtu tāda nāve kā manai vecaimammai. Zelmai Barisai  bija 88 gadi, viņa gāja pēc malkas, apsēdās uz „malkielas” un... aizgāja. Pie pilnas apziņas, saviem spēkiem, savā mājā. Uz tilta stāvot, tā arī teicu — es arī gribētu sev vieglu nāvi. Pie pilnas apziņas un veselības, savā mājā, pie spējas fiziski visu padarīt. Un vēl teicu — ja, Dievs, tu esi mani uzklausījis, lai sāk snigt. Nebiju vēl aizgājusi līdz Kārļa tilta galam, kad sāka snigt...
Priesteris var runāt par paradīzi, elli un grēkiem, bet kādreiz man ir sajūta — nekā nebūs. Nekā! Tad manī ieslēdzas pašsaglabāšanās instinkts, un pati sev saku — es pārdzimšu! Tā man vairāk patīk domāt. Man pat kādreiz tā bijis, ka satiku cilvēku un sajūta, it kā mēs abi turpinātu kādu sen iesāktu sarunu.

Ko iesākt ar mīlestību, kad esi izšķīrusies?
Kad mani ņēma par sievu, biju domājusi, ka tiešām dzīvošu ilgi, laimīgi un gudri. Un es arī Jānim teicu, ka mēs taču varam dzīvot gudri, bet viņš gribēja, ko pats gribēja. Un es par to viņu cienu, ka viņš godīgi pateica, kas viņam uz sirds. Man atlika pieņemt risinājumu. Lai viņam veicas tālāk.
Man ļoti patika, kā teica Žaklīna Kenedija. Cilvēks pirmo reizi precas mīlestības dēļ, otro reizi — naudas dēļ un trešo reizi — kompānijas pēc. Nezinu, vai gribu precēties, bet kompānija man ir interesanta. Es pati to veidoju. Brīžiem cilvēki saka — man vienam ir garlaicīgi, vajag kādu, kas izklaidē. Bet ko pats dari, lai tev nebūtu garlaicīgi?

Reklāma
Reklāma

 

Cilvēks pirmo reizi precas mīlestības dēļ, otro reizi — naudas dēļ un trešo reizi — kompānijas pēc. Nezinu, vai gribu precēties, bet kompānija man ir interesanta.

 


Zinu, ko nozīmē apzināti mīlēt. Pieiet klāt un nobučot pierīti. Darīt labu. Beigās iestingušo mīlestības ratu iegriez, un tas sāk ripot. Nevis, ka uzmācies otram — es tevi mīlu, „šmīlu”! Tu mani tagad arī mīli! Baigi vajag. Man pašai gandarījums par to, ka cilvēki pēc tam pateicas par to, kas viņiem bijis, un priecājas par to, kas ir. Bet mīlestība... Mīlēt arī jāprot, tas nemaz nav vienkārši. Taču man sanāk labi. Man nav baiļu mīlēt. Man patīk periods, kas man tagad ir. Pirms tam bija mūķenes dzīve, ļoti atturīga un ilgi, jo es nevienu vīrieti neredzēju... Vēroju dzīvi un apzināti priecājos par visu, kas ar mani notiek. Metos jaunā darbā, bet ne jaunās attiecībās. Sievietes ļoti bieži apprecas, tad ierauga citu čali un tūlīt aizskrien pie viņa. Pati jaunībā tā biju darījusi, bet nevajag. Vajag laiku, kad izraudi šīs rūgtās asaras un padzīvo viena. Un es laikam tā arī kādu brītiņu vēl darīšu, kaut arī visur taču grozos un eju. Man ir labi nolūki pret ikvienu cilvēku — neiedragāt viņa pašcieņu, pašapziņu un pašbrīvību.
Man patīk, ka manas meitas iemīlējušās. Tas ir tik skaisti, kā viņas stāsta — mamma, kāds viņš! Mamma, kā viņš! Tas ir tik brīnišķīgi. Kaut tagad laikam novērtētu nevis, kāds ir vīrietis, bet kāds viņš varētu būt. Redzēt to, kas viņš būs. Tā ir jaunu cilvēku prioritāte, tas būtu jāiemācās redzēt, bet diemžēl to var tikai ar gadiem.


Ar ko pašlaik saistās tavas cerības?

Man patīk dzīvot, patīk process. Ir daudz gribējies izdarīt, bet tad padomāju — tas taču nozīmē, ka visu laiku to vienu vien darīšu, bet man gribas vēl „to, to un to”. Esmu sākusi veidot skaistu sievietes dārzu, tādu meditatīvu. Lēnām stādu rozes. Raka grāvi, un palika uzbērums, kas apauga ar zāli. Man nepārtraukti atgādināja — paklau,  nevaru tur tik viegli nopļaut, noroc taču to kalnu! Domāju, kāpēc jānorok? Apstādīšu ar ziediem! Un tad nav jāpļauj.
Bet nav vairs kā jaunībā — un tad apprecēšos, man būs bērniņi. Man ir četri bērni, esmu jau vecmāmiņa un mana cerība, ka maniem bērniem būs labi, ka viņu ģimenēm būs labi. Vairs nedomāju — iestādīšu, norakšu, uzrakstīšu. Man tagad ir laiks, lai dzīvotu tā, kā pati gribu. Tikko nopirkts dzīvoklis Rīgā, mājas laukos. Esmu bezgala laimīga. Man tagad sākusies skaista „elpa”.

Tu daudz smaidi?
Vienmēr esmu atļāvusies pasmaidīt par sevi. Man smiekli nāk, redzot, ka meitenes, pirms nest atkritumu spaiņus ārā, krāsojas un pucējas. Bet neko nesaku, meitenei tas vajadzīgs. Jūtos pašpietiekama, tāpēc man nav grūtību gumijas zābakos un plukušā kažoķelī-„tužurkā” aizbraukt uz pagasta bodi.

Lai lasītu pilnu interviju, skati www.kasjauns.lv

Autore:
Aiva Alksne, žurnāls Marta