Sešas sievietes atklāti par to, kā ir būt vienai. Ruta: “Es cerēju, ka 40 gados nebūšu gražīga vientuļa kundzīte"

Sabiedrības spiediena dēļ vientuļie cilvēki spiesti justies nepilnvērtīgi
“Sievietes dzīvo brīvu seksuālo dzīvi, kā arī dziļu un sarežģītu sociālo dzīvi,” intervijā “Uninterrupted” saka Rebeka. “Taču mēs bieži joprojām vadāmies pēc aizspriedumainā kritērija, ka laulība ir vienīgais kritērijs, kas vispār attaisno tavu eksistenci zemes virsū. Visi, kuri nedzīvo laulībā (vai arī, būdami precējušies, tomēr nebauda visas laulības priekšrocības), tiek piespiesti justies nepilnvērtīgi,” raksta womenshealthmag.com.

Pēc “Pew Reasearch Center” datiem, ļoti daudz cilvēku tomēr nav oficiālā laulībā. Patiesībā tikai apmēram puse no pieaugušajiem, kas vecāki par 18 gadiem, ir precējušies, turklāt 4 no 10 amerikāņiem uzskata, ka laulība ir vecmodīga. Tomēr, neraugoties uz šiem skaitļiem, Rebeka uzskata, ka sabiedrības spiediens tomēr pastāv. Piedāvājam sešu četrdesmitgadnieču stāstus, kā partnera neesamība ir ietekmējusi viņu dzīvi.

Veiksmīga karjera un daudz vīriešu. Taču atzīstos: nekad neesmu satikusi piemērotu cilvēku
“Kad man bija apmēram 20 gadi, vienmēr domāju, ka apprecēšos. Ka 40 gados nebūšu gražīga vientuļa kundzīte. Daudzi man to novēlēja 30. dzimšanas dienā, pēc tam arī 35. un arī tad, kad man palika 40. Taču, patiesību sakot, viss mainās, kad tādā vecumā joprojām esi viens. Karjerā es varēju kalnus gāzt, tāpat arī satikties ar daudz dažādiem vīriešiem un nopelnīt pieklājīgu naudu. Priecājos, ka jaunībā neapprecējos un 30 gadu vecumā jau nebija jāšķiras. Es nekad neesmu satikusi piemērotu cilvēku, tāpēc arī līdz kāzām nekad neesmu tikusi. Tā vietā es smagi strādāju un kārtoju citas dzīves jomas, un esmu par to ārkārtīgi priecīga.”
Ruta V. (43 gadi)

Visām draudzenēm ir bērni... Patiesībā nepilnvērtības sajūta ir vienīgā sāpīgā lieta
“Vienīgā sāpīgā lieta, ja 40 gadu vecumā esi viena, ir tā, ka jūtos nepilnvērtīga, komunicējot ar saviem draugiem. Visas manas tuvākās draudzenes apprecējās jau 20 gadu vecumā un līdz 35 gadiem jau visas kļuvušas par māmiņām. Tas jau nav nekas slikts, pasarg Dievs, es jau viņas nenosodu... Man vienkārši nepatīk, ka visas sarunas ir tikai par un ap bērniem, bet man šajā sakarā īsti nav ko piebilst.”
Pauleta H. (46 gadi)

Jā, atzīstos, es vairs nemeklēju. Esmu padevusies
“Ja tu neatrodi piemērotu partneri līdz 40 gadiem, vai ir cerība, ka vispār kādreiz tādu atradīsi? Es domāju, ka nav. Patiesībā esmu padevusies. Tā vairs nav mana prioritāte. Par to es domāju pirms 10 gadiem, bet vai tagad? Nekādā ziņā. Pietiek. Es jūtu, ka nekad neatradīšu cilvēku, ar kuru, pēc manām domām, būtu vērts kopā nodzīvot atlikušo dzīvi. Tāpēc esmu nolēmusi pavadīt laiku kopā ar saviem mājdzīvniekiem un ģimenes locekļiem.”
Terēze G. (43 gadi)

Ja pirmajā randiņā redzu, ka vīrietis man neder, vairs netērēju laiku
“To varbūt neviens atklāti nesaka, taču četrdesmit gadu vecumā iet uz randiņiem ir daudz vieglāk. Skaidri un gaiši – tu zini, ko vēlies, un vairs netērē laiku, cenšoties samierināties ar visādām nejēdzībām. Ja pirmās tikšanās laikā redzu, ka vīrietis man neder, otras reizes vienkārši nav. Ja pēc sešu mēnešu kopābūšanas es joprojām saredzu sarkanos brīdinājuma karodziņus, es vienkārši pārtraucu šīs attiecības. Ar gadiem nāk gudrība, un tā gudrība ļauj sev apsolīt, lai netērēju laiku ar neatbilstošiem cilvēkiem. Tieši to es esmu iemācījusies.”
Nensija J. (40 gadi)

Visiem brīvajiem vīriešiem ir "bagāža"
“Randiņi šobrīd man ir tādi paši kā 30 gadu vecumā. Tagad varbūt viss ir mazliet sarežģītāk, jo ir interneta faktors, taču būtībā viss joprojām ir tāpat. Vīrieši joprojām ir nenobrieduši un meklē vienas nakts sakarus ar jaunākām sievietēm. Būt neprecētai ir grūti, jo nav lielas izvēles, ar ko iet uz randiņiem. Un brīvajiem vīriešiem ir lielāka “bagāža”. Daži ir iestrēguši šķiršanās procesā vai arī jau izšķīrušies. Tādā vecumā katram jau ir savs stāsts, un visbiežāk patiešām negribas, lai man ar to būtu kas kopīgs.”
Brenda H. (43 gadi)

Bēdīgākā lieta ir tā, ka es visdrīzāk vairs nevarēšu dzemdēt bērnus
“Domāju, skumjākā lieta, ja tajā vecumā esi neprecējies, ir tas, ka visdrīzāk es vairs nevarēšu dzemdēt bērnus. Tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc es vēlējos precēties, vai vismaz tas, ko visvairāk gribēju. Žēl, ka 30 gadu vecumā nesasaldēju savas olšūnas ar domu, ja nu 40 gadu vecumā satieku piemērotu vīrieti. Tad būtu daudz vienkāršāk – vai vismaz nebūtu tik lielas vilšanās sajūtas.”
Kasandra G. (40 gadi) 

Informācija no ziņu portāla www.jauns.lv