Zīlniece man pateica, kad es viņu satikšu..

"Neesmu bijusi no tām meitenēm, kas naivi tic zīlniecēm, vai no tām, kas nosmīn un noliedz. Bet varu izstāstīt, kā es sāku tam patiešām ticēt. Zīlniece man lika ciest attiecības ar draugu, lai satiktu savu īsto," raksta portāla mammamuntetiem.lv lasītāja Nikola.

FOTO: Edijs Pālens, http://www.edijsfoto.lv/

Taisnība laikam ir - mēs satiekam tos, kurus jāsatiek, un paejam garām tiem, kuriem jāpaiet garām.l

Bija man periods, kad dzīvē tiešām nekas negāja, kā vēlētos. Apmēram 3 gadus atpakaļ. Bija apsolīts labs darbs, aizgāju no iepriekšējā, bet neviens nezvanīja, mani izlika no dzīvokļa, jo draudzene izrādās nebija maksājusi par īri un visu manis doto naudu notrallinājusi. Pie tā laika drauga negribēju iet dzīvot, jo viņš ārpus Rīgas dzīvoja un ļoti reti bija mājas, vairāk gan varētu teikt, ka nevis es biju viņa draudzene, bet gan darbs. Apmetos pie bijušās kolēģes uz laiciņu, līdz viss nokārtosies.

 

Vairākas dienas nekādu ziņu no sasolītā darba, mācās virsū depresija. Līdz pieņēmu lēmumu - jāaiziet pie zīlnieces.

 

Draudzene bija tā, kas to ierosināja. Viņa bija jau bijusi pie divām pilnīgi dažādām zīlniecēm dažādās Latvijas pusēs, un abas teica vārds vārdā to pašu. Sarunājām, ka viņa ies pirmā, ja zīlniece teiks to pašu, ko pārējas divas, tad es arī pēc tam iešu.

 

Salons atradās Rīgas centrā, stāvas trepes uz pagrabstāvu. To galā jau sagaidīja necila sekretāre, tā mēs viņu iesaucām, viņa paprasīja, uz kādu zīlēšanu tieši iesim un cik ilgi. Pastāstīja cenas un ieveda draudzeni garā gaitenī. Es paliku uzgaidāmajā telpā. Tāda auksta atmosfēra. Mitruma un vīraka pēcgarša valdīja gaisā. Sēdēju uztraukusies, šķirstīju dziedniecisko augu žurnālus, nevarēju sagaidīt kad nu draudzene nāks ārā. Pagāja pusstunda, sekretāre visu laiku periodiski skraidīja pie datora gaiteņa galā, kur azartiski apspriedās ar kādu sievieti skaipa otrā galā jaunākās zīlēšanas tehnoloģijas.

 

Atvērās durvis, pa tām ienāca draudzene un veca sieviete, tāda ap 60 gadiem, iesirma un nosvērta. Uzreiz sapratu, ka man arī jāiet iekšā. Tas bija tik dīvaini....Apsēdos pie maza koka galdiņa, uz kura stāvēja saliktas kārtis, parastās, taro un rūnas, mazā linu maisiņā.

 

Istaba bija vienkārša, koka sekcija, krēsli un galds. Visās vietās bija Dieva bildes, sajutos mazliet neomulīgi, jo neesmu īpaši ticīga, un likās, ka visi skatieni bildēs vērsti pret mani. Gaiss bija ļoti vēss.

 

Lai gan ārā valdīja saulaina vasaras diena, sieviete, kuras teritorijā es tagad atrados, bija ģērbusies garos auduma svārkos un biezā adītā džemperī....Saka, ka gariem vajag vēsu telpu, iespējams, tā arī ir.

 

Viņa uzņēma laiku un paprasīja, ko vēlos zināt. Es nekādas detaļas neatklāju, teicu, ka esmu pirmo reizi un klausīšos, ko viņa man var pateikt. Viņa runāja piezemētā mierīga tonī, reizēm stostoties un meklējot īstos vārdus. Es jau aizmirsu par apkārtni apkārt un klausījos teiktajā. Biju šokēta, kad izlikusi parastās kārtis, ar ko mēs parasti spēlējam muļķīgas spēles, viņa pateica visu manu pašreizējo situāciju.

 

Teica, ka man viss nokārtosies, un darbs būs, nepaies ne ilgs laiks, kad uzradīsies čūskas, kas gribēs mani padzīt, jo saskatīs konkurenti, būs labāks piedāvājums darbam , un es aiziešu. Par puisi uzreiz pateica, ka nekas tur nebūs, darbs šobrīd svarīgāks, izstāstīja par problēmām, kas būs ģimenē. Runājām gandrīz stundu, izgāju pacilāta. Mājas uz lapiņas pierakstīju visu, ko viņa teica. Nākamajā dienā bija telefona zvans, strādāju tajā uzņēmumā trīs mēnešus, aizgāju prom, jo piedāvāja labāku darbu. Pagāja divi gadi, kārtoju vecās mantas un atradu šo pierakstu, pavisam biju aizmirsusi par viņu. Un lasot atskārtu, ka pilnīgi viss ir piepildījies. Biju jau attiecībās ar citu puisi , kur viss negāja tik viegli kā gribētos, šķīros no viņa jau divas reizes, bet viņš izlūdzās atpakaļ, sakot, ka mainīsies, bet nemainījās.

 

Izlēmu aiziet pie tās pašas zīlnieces. Aizgāju uzreiz nākamajā dienā, viņa mani atcerējās, izlika kārtis un pateica ko šokējošu par manu puisi - es zinu, ka tu gribi viņu pamest, bet nepamet.

 

Es biju šokā. Mana mute atvērās, bet ne zilbe nenāca pār lūpām. Es nezinu, vai biju šokā no tā, ko viņa man saka, jo es nemīlēju šo puisi, cerēju, ka iemīlēšu, bet nekā. Un es jau zināju, ka agri vai vēlu, bet vēl viena kļūda un es no viņa aiziešu.

 

"Nepamet viņu, viņa turpināja, "ja tu to izdarīsi un tuvākajā laikā, tad nesatiksi savu īsto laimi. Tev būs daudz kārdinājumu, ļaujies tiem, bet nepārtrauc attiecības. Varu jau tagad tev pateikt, tu pieļausi kļūdu. Tev būs jāizvēlas starp tagadējo puisi un kārdinājumu. Es neredzu un nemaz nevaru tev atklāt, ko labāk izvēlēties, bet redzu, ka tu izdarīsi to nepareizi. Bet neuztraucies, kļūdas labot tu māki. Atceries, cieties cik ilgi vari, īstajā brīdī, kad viss jau būs galā, tu būsi laimīga."

 

Pāris minūtes es klusi klausījos, liekas, ka mana mute tā arī stāvēja puspavērta. Centos uzdot jautājumus, par to izvēli, bet viņa teica, ka nevar man ieteikt, ko labāk darīt, es pati jutīšot.

Reklāma
Reklāma

 

Aizgāju mājas un atkal uzrakstīju visu uz lapiņas. Cietos ar to puisi, divi mēneši, trīs mēneši, asaras, dusmas, līdz uzradās pielūdzējs. Pateicu, ka gribu šķirties, viņš atkal lūdzās, lūdzas, līdz atkal piekritu. Kaut kādas jūtas jau laikam bija pret viņu, bet vairāk pieradums, ne mīlestība. Pagāja nedēļa un sapratu, ka izdarīju nepareizu izvēli jau atkal ļaujot viņam iežēlināt mani. Pazvanīju, pateicu viss, paņem savas mantas, kas pie manis un atved manējas.


Jutos beidzot neatkarīga, nevienam nav jāatskaitās, ja gribu kaut ko darīt, tad to arī daru, rēķinos tikai pati ar sevi un paļaujos tikai uz sevi. Nekādu vīriešu, laiks pašai sev padzīvot.


Aizbraucu uz laukiem, nebija pagājusi pat nedēļa. Mums tur regulāri notiek vārda vistiešākajā nozīmē lauku balles. Un lai cik tas ironiski neliktos, to apmeklē cilvēki no 16-28 gadiem. Tur tiekas parasti visi tie, kas pa darba dienām dzīvo vai mācās Rīgā, bet pa brīvdienām brauc mājās.

Jau gadus četrus nebiju tur bijusi, jo visi vienmēr labā alkohola kondīcijā un man tādas vietas ne visai. Bet nez kāpēc kaut kāds nezināms spēks mani vilka uz turieni. Un pietam ar savu brāli, kurš nekad mūžā nav ticis līz balles durvīm, jo viss tusiņš sākas mašīnā un beidzas tur vai tuvējā pirtī.

Visi sakarīgie vīrieši pārsvarā uzturas ārā pie mašīnām, viņi atbrauc tikai satikt sen neredzētus draugus un paziņas, jo tā ir laba vieta, kur satikties. Bet sapucējos un devos ar puišu kompāniju.

Sākums, protams, neinteresants. Jo es atbraucu pilnīgi skaidrā, nelietojusi nevienu pilīti smagā dzēriena. Ballē jutos mazliet neiederīga. Visas it kā pazīstamas sejas. Bet tā kondīcija...

 

Skaties kāds, kurš skolas laikā bija visīstākais mačo un lika visām meitenēm siekaloties un sapņot par kaut skatienu no viņa puses, tagad dejoja ar kaut kādu apšaubāmas izcelsmes meiteni, cenzdamies noturēt sevi kājās.

 

Nemaz nerunājot par kādām ritmiskām kustībām, ko varētu nosaukt par deju. Kāds bija jau atklājis skūpstu stūrīti, kur mazgadīgie ap gadiem 16 spaidīja viens otru kā plīša lāčus. Cits ieplanē pa zāles atvērtajām durvīm ar gumijniekiem, kas beidzas manāmi pie jostas vietas. "Laba ballīte, Nikola!", es nodomāju "un tāpēc man tā vilka uz šejieni?! Vienīgais veids kā te iejusties kaut mazliet, ir izdzert vairāk kā viņi."

 

Nokārusi galvu devos ārā. Biju ļoti vīlusies, laikam, šo trīs gadu laikā viss bija pamatīgi mainījies. 

Aizgāju aiz stūra un izvilku nelaimīgo, pēdējo cigareti. Kūpināju vilšanās dūmu un pētīju cilvēkus stāvlaukumā. Skatiens apstājās pie diviem puišiem, kas sarunājas kādus 15 metrus no manis. Viņš bija metrs astoņdesmit, gaiši, zeltaini mati, plati pleci, rupja, vīrišķīga balss. Ar kurpes purngalu viņš vilka apļus uz zemes, varēja redzēt, ka saruna ar otru puisi viņu vai nu mazliet mulsina vai garlaiko. Nekādīgi nevarēju saskatīt viņa seju, bija noliecis galvu.

....Un tad...Viņš skaļi iesmējās, savelkot savus vaibstus bedrītēs, pacēla galvu un es sastingusi skatījos viņa žilbinošajā smaidā. Viņš mani apbūra, kaut kas notika par klikšķi, cigarete jau bija sen izdegusi, bet es vēl turpināju skatīties uz viņu ar puspavērtu muti.

 

Kā maza meitene, kas ieraudzījusi garām braucošu saldējumu mašīnu, viņš mani kārdināja, sirds sitās kā nekad līdz šim, ceļgali trīcēja, apakšlūpa drebēja, es varu iedomāties, ka skats no malas bija diezgan iespaidīgs. Bet viņš bija nesasniedzams, lai gan nevērtēju sevi zemu, bet sapratu, ka būs stipri jāpapūlas, lai viņš būtu man līdzās. Nodzēsu nelaimīgo cigareti un devos uz mašīnas pusi.

Līdz negaidot man blakus mašīnā iesēdās viņš. Tās acis spīdēja kā spoguļi, pirmo pusstundu nespēju salikt sakarīgu teikumu, bija uztraukums, bet jau pēc tam biju pielāgojusies un mani nevarēja apturēt. Vakars bija lielisks, garas sarunas par šo un to un reizē arī ne par ko konkrētu. Nakts beidzās ar brokastīm septiņos no rīta pie manis. Es viņu pavadīju līdz mašīnai un pat nepaguvu attaisīt istabas durvis, kad jau bija sms no viņa: "Gribu Tevi iepazīt vēl tuvāk".

Šobrīd esam kopā, laimīgi. Tā bija pieķeršanās un simpātijas no pirmā acu skatiena. Man ir patiešām liels prieks, ka aizgāju pie zīlnieces, jo savādāk nebūtu tik ilgi izcietusi ar tā laika puisi kopā. Un uz laukiem es braucu ļoti reti, gadā divas reizes kaut kur. Un izrādās, ka viņš arī tur ir reti un ballē nebija bijis divus gadus. Laukos esmu tikai tad, kad esmu morāli iztukšota, kad vajag enerģiju.

 

Pareizi saka: mēs satiekam tos, kas jāsatiek, un paejam garām tiem, kam jāpaiet. Tātad, tam visam vajadzēja notikt tieši tā.  Mums bija lemts satikties, agrāk vai vēlāk, bet mēs būtu kopā...