Kura orientācija ir normāla - heteroseksualitāte, biseksualitāte, homoseksualitāte?

Raksta saturs nav piemērots auditorijai, kas jaunāka par 18 gadu vecumu.

Portālam mammamuntetiem.lv atrakstījusi kāda jauna sieviete, taujājot, kurš no seksuālās orientācijas veidiem ir normāls. Tādēļ uz sarunu aicināju pārmaiņu treneri Arturu Šulcu.

FOTO: Edijs Pālens, http://www.edijsfoto.lv/

Interesanti, ka sabiedrība pret homoseksuālām sievietēm ir iecietīgāka nekā pret vīriešiem. Te droši vien cēlonis jāmeklē vēsturē, kad sieviete īsti netika uzskatīta par cilvēku, kuras rīcība arī netika ņemta vērā.

Sievietes jautājums: "Es īsti netieku gudra, rakņājos pa internetu, bet tur viss ir tik gudri aprakstīts, ka pie skaidrības netieku šā vai tā… Kurš no seksuālās orientācijas veidiem ir pilnīgi normāls – biseksualitāte, heteroseksualitāte vai homoseksualitāte?"

Pētījumi un pārsteidzoši rezultāti
Jau kopš seniem laikiem cilvēkiem ir bijusi tieksme pārējos dalīt normālajos un nenormālajos, taču tas nebūt nav tik vienkārši. Pagājušā gadsimta vidū profesors Alfreds Kinsī (ASV) pierādīja, ka cilvēku seksuālā uzvedība ir daudzveidīgāka un neiekļaujas vienkāršā shēmā heteroseksuāls - homoseksuāls. Tie tikai ir tikai divi galējie punkti, bet pa vidu ir iespējamas visdažādākās kombinācijas. Alfreds Kinsī izpētīja un pierādīja, ka sabiedrībā, neatkarīgi no atrašanās vietas (Amerika, Āfrika u.c.), 10% cilvēku ir tīri homoseksuāli, un arī krasi izteikti heteroseksuāli cilvēki ir vien 10 %. Pa vidu atrodas cilvēki ar dažādas pakāpes iespējamību kontaktam ar sava dzimuma partneri jeb biseksuāļi. Socializācijas, seksuālās pieredzes vai spiediena rezultātā lielākā daļa cilvēku nerealizē savu biseksuālo dabu, bet laimīgāki viņi no tā nekļūst. Ja sabiedrība būtu mazāk aizspriedumaina, visticamāk šie cilvēki vairāk atļautos realizēt savas seksuālās vēlmes. Pirms dažiem gadiem arī Latvijā tika veikts pētījums par cilvēku seksuālajām interesēm. Izrādījās, ka  apmēram 40% aptaujāto gribētu izmēģināt seksu ar sava dzimuma partneri. Bet tas nebūt nenozīmē, ka šie cilvēki ir homoseksuāli. Viņi to grib izbaudīt gluži vienkārši kā piedzīvojumu. Un ne visi, kas vienreiz pamēģina, vēlas to atkārtot.

Socializācijas, seksuālās pieredzes vai spiediena rezultātā lielākā daļa cilvēku nerealizē savu biseksuālo dabu, bet laimīgāki viņi no tā nekļūst.

Kurš no veidiem ir normāls?
Teikt, kurš no šiem orientācijas veidiem ir pareizais, ir pilnīgi neiespējami. Tad jau mēs varam jautāt, kurš ir pareizais – brūnacains vai zilacains cilvēks, tas kurš dzer tēju vai tas, kurš dzer kafiju, augumā garāks vai īsāks? Svarīgākais, lai cilvēks pats sevi izzina un pieņem tādu, kāds viņš ir. Te jāpiebilst, ka šādi seksuālie eksperimenti cilvēku arī neatņem ģimenei, tikai bagātina un padara mierīgāku, harmoniskāku un laimīgāku. Cilvēkus biedē lielie nosaukumi – heteroseksuāls, biseksuāls, homoseksuāls. Biedē tas, ka viņi varētu tikt klasificēti. Tomēr vairumā no mums ir potenciāls komunicēt ar dažādiem dzimumiem. Vai un kā mēs to realizējam, paliek paša ziņā. Varbūt tev patīk pirtī, ka kāda cita sieviete izmasē plecus, noper, ieziež ar kādu krēmu vai kafijas biezumiem? Tā jau ir viena dzimuma saskarsme, un tajā nav nekā slikta. Tā  ir ķermeņa pieņemšana un izzināšana. Turklāt šādās izpausmēs ir grūti saskatīt biseksuālismu, bet tas tur ir. Dažkārt ballītēs sievietes dejo viena ar otru. Šādos gadījumos seksualitāte nav tādā līmenī, ka šīs sievietes ies un veiks dzimumaktu viena ar otru, bet tā tik un tā ir seksuāla saskarsme.  Tāpat mēs mēdzam ievērot sava dzimuma pārstāvju pievilcīgās īpašības, prasmes un iemaņas, kurām gribam līdzināties. Un tajā  nav nekā patoloģiska vai slikta. Te lielā mērā ir runa par vērtībām.
Pētnieki secinājuši, ka apmēram 70% vīriešu un 40% sieviešu ir vismaz vienreiz mūžā pamēģinājuši viendzimuma attiecības. Interesanti, ka vairumā gadījumu tie nav anālie sakari starp vīriešiem, bet lielākoties erotiskās spēles, piemēram, petings vai savstarpēja masturbācija. Visbiežāk tas ir noticis pusaudžu vecumā, kad gribas izmēģināt visu, arī liegto.

Cilvēkus biedē lielie nosaukumi – heteroseksuāls, biseksuāls, homoseksuāls. Biedē tas, ka viņi varētu tikt klasificēti. Tomēr vairumā no mums ir potenciāls komunicēt ar dažādiem dzimumiem.

Reklāma
Reklāma

Cilvēki paši uzliek sev rāmjus
„Man praksē ir bijuši gadījumi, kad sieviete pēc 20 laulībā pavadītiem gadiem atzīstas, ka viņai gribētos, lai kāda cita sieviete  aizskar krūtis, pieskaras seksuāli,” stāsta A.Šulcs.  „Arī vīrs tika iesaistīts šajā sarunā. Viņam jautāju, vai tiešām notiktu liels kaitējums, ja sieva gūtu šādu pārdzīvojumu. Nē, nekāds kaitējums vai apdraudējums tāpēc nerasos. Sarunas gaitā atklājās, ka arī vīram ir savas fantāzijas, kuras viņiem lieliski izdevās apvienot. Un pāra savstarpējā negatīvā spriedze ir mazinājusies.”
Cilvēki dažkārt bīstas no sajūtām, kas notiks, ja viņš/viņa man iepatiksies. Cilvēki dažkārt bīstas paši no sevis. Viņi paši sev rada strupceļu, uzliek rāmjus. Tā vietā, lai izvairītos no klasifikācijas, varbūt vajag vienkārši dzīvot, priecāties par lietām un notikumiem sev apkārt.

Cilvēks dabīgā ceļā no gaišmataina par tumšmatainu nevar kļūt. Tāpat ir ar seksuālo orientāciju – kāds piedzimsti, tāds esi.

Sabiedrības spiediens un homofobija
„Homofobija izteikta ir tajā sabiedrības daļā, kura pati ir slēpti homoseksuāla,” tā speciālists. Sabiedrībā caurmērā diskusija un domu sadursmes notiek starp šiem slēptajiem un atklātajiem homoseksuāļiem, jo slēptie neapazināti dusmojas uz tiem, kuri atļaujas būt brīvi savos uzskatos un izpausmēs. Heteroseksuāļi par šo jautājumu caurmērā neuztraucas. Tomēr jāatzīst, ka pamazām attieksme sabiedrībā mainās, turklāt neiecietība joprojām ir ne pārāk lielā sabiedrības daļā. Tie, kuri protestē, dara to agresīvāk un skaļāk un tāpēc ir pamanāmāki. Tas ir līdzīgi kā pilnā autobusā – viens kliedz, un ir sajūta, ka telpa ir pilnīgi demoralizēta. Tas nozīmē, ka spiediens ir manāms, bet ne visu aptverošs. Interesanti, ka sabiedrība pret homoseksuālām sievietēm  ir iecietīgāka nekā pret vīriešiem. Te droši vien cēlonis jāmeklē vēsturē, kad sieviete īsti netika uzskatīta par cilvēku, kuras rīcība arī netika ņemta vērā. Kā zināms, vēlēšanu tiesības sievietes ieguva tikai 20. gadsimta sākumā, un daudzviet nav vēl tagad.

Sevi mainīt nav iespējams
Cilvēks dabīgā ceļā no gaišmataina par tumšmatainu nevar kļūt. Tāpat ir ar seksuālo orientāciju – kāds piedzimsti, tāds esi. Laika gaitā ir tikusi izvirzīta socializācijas teorija, respektīvi – cilvēks homoseksuāls kļūst līdzīgu ietekmē. Bet tā nestrādā, jo visbiežāk homoseksuālu vecāku bērni ir heteroseksuāli. Tieši tāpat kā izteikti heteroseksuāliem vecākiem ir homoseksuāli bērni. Cilvēks nevar dzīves laikā mainīt orientāciju, ja nu vienīgi tik daudz, kas kādā brīdī notiek savas orientācijas apzināšanās, tāpēc dažreiz šķiet – viņš vai viņa pēkšņi kļuva par geju vai lesbieti. Bet nē – tāds viņš visu laiku ir bijis, tik tad to ir apzinājies un parādījis uz āru. Viņš varbūt tikai jau ļoti apzinīgā vecumā sastapa cilvēku, ar kuru pavadīt turpmāko dzīvi. Nereti sabiedrības spiediena dēļ homoseksuāli vīrieši un sievietes veido klasiskas attiecības un dibina laulību, taču ir nelaimīgi, sāk lietot alkoholu, ir destruktīvi pret sevi. Jā, pat izdara pašnāvības. Un būtu tikai labi, ja sabiedrība iemācītos izturēties toleranti pret šādiem cilvēkiem, kas nevienam nedara ļaunu, bet vienkārši vēlas būt laimīgi, tai skaitā vēlas radīt bērnus. Un atšķirīgā seksualitāte tam pēc būtības nav šķērslis, īpaši mūsdienās. Tas ir vēl viens visai briesmīgs mīts, ka homoseksuāļiem, īpaši vīriešiem, ir tieksme izmantot mazus bērnus. Pedofilija, kur dominē vēlme pēc varas, ir sastopama gan homoseksuāļu, gan heteroseksuāļu vidū, ir salīdzinoši viegli realizēt pret bērniem. Pieaugušie parasti tomēr nāk ar saviem nosacījumiem.  Tāpat arī zoofīlija, nekrofīlija un citas šādas novirzes ir sastopama visās seksuālajās orientācijās. Homoseksuāli pāri vēlas līdzvērtīgu partneri. Tikai – sava dzimuma.