Mīl. Nemīl? Mīl! Nemīl... Šķiršanās stāsts
Raksta saturs nav piemērots auditorijai, kas jaunāka par 18 gadu vecumu.
Sākšu ar to, ka iepazinos un jutos patiešām laimīga, - beidzot ir cilvēks, kurš mani mīl un mīlēs, nedarīs man pāri, nekrāps. Tās bija manas vienīgās domas, jo iepriekšējās attiecībās man neveicās - tiku gan fiziski gan morāli iespaidota un krāpta.
FOTO: Marika Eglīte
Piedevu, jo ļoti mīlēju, solīja, ka tā vairs nebūs.
Lasītākais
Sākām dzīvot kopā, bet periodiski tika man doti mājieni, ka jāšķiras, tika man pārmests, ka mīlu noteikti bijušo, lai gan tagad saprotu, ka tas kurš mīl bijušo ir viņš pats... Viņš aizgāja atpakaļ pie bijušās trīs reizes, bet nāca atpakaļ, un es, akli mīlot, pieņēmu. Tad mums pieteicās bērniņš, kur pavisam neilgi pēc palikšanas stāvoklī viņš man dzērumā teica: "Ej un taisi abortu, Tev tikai kādas trīs nedēļas ir..." To es uz mūžu attcerēšos, attiecības normalizējās, kad nedzēra vairs, tad izturējās jauki, rūpējās par mani un manu lielāko bērniņu no pirmajām attiecībām, mājās strādāja un bija vienkārši jauks cilvēks...
Līdz pavisam nesen pirms pusgada, kad dzērumā viņam atteicu, tika savākti visi telefoni, kurus bija man un manam bērnam devis, nauda, tika atprasīts gredzens, kuru viņš man uzdāvināja, bet to neatdevu, un aizgāja no mājas, vēlāk atbrauca un iedeva naudu izdzīvošanai, jo pats brauca peļņā... Piedevu, jo ļoti mīlēju, solīja, ka tā vairs nebūs. Kādu laiku jau nebija arī, līdz atkal pēc diviem mēnešiem piedzērās un, atbraucot mājās no sava brāļa vai diez no kurienes, ienākot istabā nosauca mani ex sievas vārdā un jautāja man naudu taksim...
Šoreiz atdevu visu... Man nevajag, man neko no viņa vairs nevajag... Redzēt vairs viņu negribu!
Vēl pēc laika viņa brāļa bērēs man bija jāpiedzīvo, ka piedzeroties kārtējo reizi viņš rupji mani nevienam nedzirdot dzina prom sauca par cūku, pārmeta visādas nejaucības, atkal prasīja gredzenu, aizbraucu mājās ar brāli, pēc divu dienu dzeršanas un vazāšanās pie ex un bērniem, viņš ieradās pie manis... Atkal samierinājos...
Bet nu pirms nepilna mēneša bija vispār paradoks... Paziņoja man skaidrā prātā, ka aizvien vairāk viņam riebjos... Izturējās pret mums visiem nejauki, lielajam bērnam pārmeta, ka par daudz rijot, lai iet strādāt, kad vienu dienu neizturēju un pajautāju: "Paklausies, kā tu ar mums runā?", tika izvilkts koferis un sāktas vāktas lupatas, atņēma man telefonu, kuru Ziemassvētkos uzdāvināja, atprasīja gredzenu... Šoreiz atdevu visu... Man nevajag, man neko no viņa vairs nevajag... Redzēt vairs viņu negribu!
Tagad vēl nav kauna rakstīt, ka ilgojas pēc mums un mīl mūs, ka mīlēs un cienīs, lai tikai ļauj nākt atpakaļ, bet nu šoreiz vairs nē! Uz ko man draudēja visas mēbeles savākt, bet vienalga nē... Mūsu sirdis nav kājslauķis!
