Dots devējam atdodas. Piekrāptās un krāpējas stāsts

Tā kā varu apgalvot, ka nu ļoti labi zinu, ko nozīme tikt piekrāptai ar bērniem, bez nekā un uz ielas. Jautri nav. Pagājuši jau pāris gadi. Visiem viss ir piedots, jo es redzu, kā mans bijušais krāpj ''manu draudzeni'', kādreiz ar pie manis piešļūca, un es, protams, sākuma izmisumā, tad atriebības dēļ ar viņu salaidu. Tad man kļuva šīs sievietes pat žēl, jo, kad viņa ar bērniņu tūlīt pēc dzemdībām piedzīvoja grūtus laikus, viņš joprojām izmantoja izdevību un šļūca pie manis. Bet tad viņam manas durvis deguna galā aizvērās, jo tas jau ir par daudz... It kā es varētu šai sievietei atriebties, pateikt tik daudz, jo viņa man tik daudz pateica, tik nodevīgi rīkojās... Bet... es to nedarīšu. Manuprāt, viņi abi saņēma, ko pelnījuši. Morāle – nu viņa ir manā vietā! Ja tu aizej ar citas vīru – vismaz nespļauj tai pieviltajai sievietei sejā! Kas zina!

Bet nu kas daudz jautrāks no šīs pašas tēmas par saldo atriebību! 
Kad biju jau atguvusies, nolēmu paskatīties, kā tas ir: būt maitas lomā. Iepazinos ar kādu izcilu eksemplāru, ar kuru seksuālajā jomā mums domas saskanēja. Nu, diemžēl, jāatzīst, ka precēts. Es, protams, biju izcila maita. Pat ar sievu iepazinos. Nu varu droši apgalvot, ka zinu, kā ir būt abas pusēs. Jāatzīst, ka morāle jau grauza gan, bet ne tik ļoti. Par laimi sen vairs neesmu ''dievgosniņa''. Tad nu mūs pieķēra – gandrīz. Puisis pazuda no mana redzesloka, labu laiku neatbildēja un nekādi nekontaktējās. Viss kartībā. Ja vien mums nebūtu kopīgu paziņas, kuriem nāktos šo to paskaidrot... Bet viss labi, neko vairāk kā dažus paziņas neesmu zaudējusi. Lai viss beigtos uz jautrākas nots, es izdarīju ko nejauku. Kad nu šis eksemplārs atkal uzradās un vēlējās ar mani ko „nejauku” pasākt, es puisi uzbudināju, un ar „stāvošu” atstāju meža malā, lai dodas mājās pie sievas un draugiem, kur viņa īstā vieta!  
Morāle – reiz tu ignorēji mani, nu es tevi!
Bet patiesībā: dots devējam atdodas.... he, he... vienmēr...