Precētai sievietei sekss ar citas sievietes vīru. Ko nu?

Raksta saturs nav piemērots auditorijai, kas jaunāka par 18 gadu vecumu. 

"Aizvien vairāk pēdējā laikā ''uzduros'' kā internetā, tā žurnālos tēmai ''neuzticība''. Nolēmu šeit uzrakstīt savas pārdomas un pieredzi. Un vēlos lūgt, lai jūs, kurām ir līdzīga pieredze, arī dalieties un izsakiet savu viedokli. Vēlos zināt, kā tas viss notiek, kā tas beigu galā beidzas, cik tālu cilvēki iet?" portālā mammam.lv/tetiem.lv jautā kāda precēta sieviete.

FOTO: Edijs Pālens, http://www.edijsfoto.lv/

Attēlā redzamajai modelei nav saistības ar raksta saturu.

"Kāpēc man to ir svarīgi zināt? Jo esmu pati tagad tā sapinusies, ka nezinu, vai spēlēt teātri (kā to daudzi dara), vai dzīvot godīgi, kas ir savā ziņā nedaudz garlaicīgi un negodīgi pret sevis pašu. Un pats galvenais, ka šo jautājumu man nav, kam dzīvē uzticēt, lai varētu par to mierīgu sirdi izrunāties.
Esmu dažādu sajūtu virpulī, manī nav miera jau vairākus mēnešus. Protams, ka tas ''nemiers'' ir vīrietis. Protams, ka viņš ir aizņemts vīrietis. Tāda pati situācija arī no manas puses – esmu precēta. Man ar vīru ir 2 burvīgi mazuļi. Ar šo vīrieti viss sākās pavisam nejauši un nevainīgi, tā teikt, saskatījāmies vārda vistiešākajā nozīmē. Un ar to pietika. Arvien biežāk pieķēru sevi pie domas, ka domāju par šo cilvēku, nevis vairs par vīru. Katru dienu, katru nakti. Šobrīd jūtos pilnīgi kā apmāta. Ilgu laiku es jutu, ka viens otru vēlamies. Un tad vienu reizi tas notika pavisam nesen, pavisam ātri... Mums abiem ļoti patika, un tagad tās ziepes ir tādas, ka es par šo vīrieti domāju vēl vairāk, nekā pirms tam. Man ir bail, ka esmu iemīlējusies. Es nezinu, vai esmu, bet, ja es neprātīgi trīcu katru dienu, kaut tikai mani šis vīrietis uzmeklētu (kas ir iespējams reti), tad kas gan tas cits var būt? Es nezinu, vai šī ir abpusēja mīlestība, es nojaušu, ka esmu tikai rotaļrīks, taču es gribu cerēt, ka tā nav. Gaidu ziņu kādu no šī cilvēka jau divas dienas. Es lieliski apzinos uz ko es eju – risks ir pazaudēt visu, kas man šobrīd ir – gādīgs vīrs, bērnu tēvs, lieliska vīra ģimene. Būtībā izskatās, ka pašreiz esmu ieguvusi mīļāko, BET. Lielākais jautājums, kas mani nomāc, kā viņš uztver mani? Vai es esmu pārāk naiva, vai es lieki tērēju laiku, sēžot un gaidot kaisles mirkli ar šo, par manis vismaz 15 gadus vecāku, aizņemto vīrieti?

Esmu sevi pieķērusi pie domas, ka man ar katru dienu paliek grūtāk skatīties acīs savam vīram. Un tas nav no kauna sajūtas. Tas ir no sirdsapziņas pārmetumiem, par to, ka man nav sirdsapziņas pārmetumu.

Vai viņš mani gribēja tikai vienu šo reizi? Man katru vakaru gribas raudāt, kad viņš nav piezvanījis. Kopš pirmās reizes, kad viss notika, neesam runājuši, neesam vispār vārdus nekādu pārmijuši klātienē. Ar vēsu prātu es spēju aptvert, ka mums nav nākotnes, un es nemaz negribu pieprasīt no viņa neko. Es gribēju tikai to, lai tas nav vienas nakts sakars.  Man nav ne jausmas, cik daudz viņš par mani domā. Un es nezinu, ko vispār domā vīrieši tādā vecumā.
Šādi savā dzīvē esmu rīkojusies pirmo reizi... Precējusies neesmu ilgi, taču attiecībās es nekad neesmu sāpinājusi otru. Vienmēr esmu bijusi pareiza, uzticīga, mīloša, gādīga mātes meita. Es jūtu, ka nav sakārtota mana iekšējā pasaule. Nosaukt to laikam var dažādi, nenobriedums, jaunības pārgalvība... Par maucību es to nekādā gadījumā negribu nosaukt. Šis vārds ir tik pretīgs – uzskatu, ka nekādā gadījumā tas nav attiecināms uz mani. Man nav vienalga, ar ko es pavadu kopā intīmas attiecības. Maukas taču nešķiro cilvēku pēc skata/inteleketa/garīguma, galvenais – samaksā un izdari, vai ne tā? Kāpēc man šis cilvēks ir tik ļoti vajadzīgs? Esmu sevi pieķērusi pie domas, ka man ar katru dienu paliek grūtāk skatīties acīs savam vīram. Un tas nav no kauna sajūtas. Tas ir no sirdsapziņas pārmetumiem, par to, ka man nav sirdsapziņas pārmetumu. Jeb drīzāk, cik ilgi es izturēšu izlikties, ka man ir labi ar vīru. Jūtos tā, it kā gribētu visu izstāstīt, tāpēc, lai man paliktu vieglāk.
Ko man darīt, ko man darīt... Tie ir tauriņi vēderā, taču putra galvā. Es baidos izskatīties pēc lētticīgas meitenītes, kura pārāk daudz sacerējusies.
Esmu vēl jauna, tikko pēc 23 gada jubilejas, nepieredzējusi, kādā mērā arī vieglprātīga, taču tas, ka man ir bērni, nenozīmē, ka jūtos vēl pieaugusi. Sāku saprast, ka attiecības man vienmēr bijušas drošības sajūtai.
Vai to sauc par neiztrakošanos?"

Reklāma
Reklāma

 

IZLASI ARĪ: Man VIŅU vajag, un es viņu dabūšu
Esmu precēta vīra mīļākā...