Iepazīšanās stāsts. Žigulis mūs saveda kopā

Pagāja kāds laiks, sāku satikties ar draugiem, draudzene mani ņēma uz visādiem pasākumiem līdzi, bet man  tas tā īsti negāja pie sirds, vienmēr pirmā prasījos mājās, kamēr draudzene palika tur visu nakti. Taču tajā laikā tik un tā iepazinos ar labiem draugiem, ar ko pēc tam arī sākām patusēties kopā. 

Tas bija 2009. gada novembris, varētu būt kāds 16. datums. Aizgāju kopā ar draudzeni pie viņas bijušās klasesbiedrenes. Mājās darīt nebija ko, piekritu. Sataisījāmies un prom uz turieni!
Pie draudzenes klasesbiedrenes sēdējām tā mierīgi, līdz ieradās manas draudzenes pielūdzēji. Savās domās lūdzos, lai kāds man piezvana, lai varu iet prom, jo tajā kompānijā nevēlējos uzturēties... Sēžu, klausos visādas sarunas un  pēkšņi man zvana – draugs! Saka, vai nevēlos satikties, draugi vazājoties ar mašīnu pa pilsētu – izlēmuši uzaicināt mani. Es, protams, piekritu. Tā pieklājīgi draudzenei teicu, ka iešu prom, viņa man iedeva atslēgas, jo teica, ka būs vēlu mājās...

Vai nevēlos satikties, draugi vazājoties ar mašīnu pa pilsētu – izlēmuši uzaicināt mani. Es, protams, piekritu.

Tā nu eju uz satikšanās vietu – stāvlaukumā neviena nav. Domāju, ka laikam pārdomājuši vai kaut kas cits atgadījies. Pagaidu kādas piecas minūtes, man atkal zvana: „Gaidi dzeltenu mašīnu.” Pēc brīža skatos – jā brauc! ŽIGULIS:). Iekāpjot mašīnā, pazinu visus, izņemot šoferi, taču es pieklājīgi sasveicinājos, un viņš arī tāds smaidīgs un pozitīvs pretī.

Pulkstenis jau pēc desmitiem, bet puiši vēlas iedzert alu. Izdomāja, ka aizbrauks uz bāru nopirkt.
Šoferītis un es, protams, nedzeram. Paliekam mašīnā divatā. Nezinu, kas notika, bet sākām aizrautīgi runāties par visādām lietām, pat par mašīnām... Savā galvā jau nodomāju: „Cik foršs puisis un cik laimīga ir viņa meitene, ak kaut es būtu viņas vietā!” Tajā brīdi nesapratu, bet tagad zinu, ka tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena!
Parunājāmies vēl, pēc tam mani aizveda mājās. Domāju, nu lūk, vairs neredzēšu, jo sapratu, ka viņš ar maniem draugiem tā pa retam tiekas. Tādēļ nekādas cerības neloloju..

Savā galvā jau nodomāju: „Cik foršs puisis un cik laimīga ir viņa meitene, ak kaut es būtu viņas vietā!” Tajā brīdi nesapratu, bet tagad zinu, ka tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena!

Tomēr liktenis nebija mierā ar tādu domu, ka mums vairs nav lemts netikties.
Vienā vakarā jau taisos gulēt – man zvana draugs. Saka, ja neguļot, lai nonākot lejā.
Kaut kas lika saģērbties un iziet… Ārā tumšs, mašīnas daudz, bet redzu, ka draugs ārā stāv – k tātad man jāiet uz turieni. Iekāpu mašīnā – sirds sāka sisties kā negudra. Pie stūres sēž tas pats simpātiskais puisis, kas bija iepriekš un  izrādījās, ka viņš bija interesējies par mani un tieši vēlējies pazvanīt man. Tajā vakarā daudz saskatījāmies, taču īpaši daudz nerunājām. Nepagāja ilgs laiks, kad mašīna atkal pilna cilvēku. Papļāpājam visi, bet nu ir laiks doties mājās. Mana māja sanāca gandrīz vai pirmā, tāpēc jau gatavojos kāpt ārā... Bet mēs braucām, braucām, un viņš aizveda citus, mani ne. Kad mašīna bija tukša un piestājām pie mājas, mēs parunājāmies un viņš saka: „Es vēlētos satikties ar Tevi divatā!” Es biju septītajās debesīs! Atbilde bija no manas puses pozitīva!

Nākamajā dienā – draudzenei nelieku mieru – ko vilkt, kā krāsoties utt. Tad jau bija auksts, tāpat bija jāvelk mētelītis, bet ja nu aizejam kaut kur? Nervozēju kā traka, bet beigās izdomāju ko vilkšu. Paliku mierīgāka. Drīz satikšanās laiks...
Iekšā bija liels uztraukums un arī bailes no vilšanās. Es gribēju nopietnas attiecības – bet vai viņš? Un vai vispār viņš ir brīvs puisis? Ar šādām domām gāju uz satikšanos. Viņš bija pieklājīgs, kā vienmēr, tajā vakarā runājāmies tā, it kā mēs būtu pazīstami jau sen. Un kad viņš pateica, ka draudzenes viņam nav un es viņam simpatizējot, man kā akmens no sirds novēlās! Turpmākais jau visiem zināms. Skaists un brīnišķīgs sākums. Protams, bija arī domstarpības, bet kuram gan tādas nav. Taču viņš un es jutām, ka mums jābūt kopā!

Viņš arī mani bildināja, vēlas pavadīt ar mani kopā visu mūžu. Mana sirds vienkārši staro. Brīnišķīgi.

23. novembrī paliek divi gadi kopš būsim kopā. Es viņu mīlu bezgalīgi, un viņš man saka to pašu. Viņš arī mani bildināja, vēlas pavadīt ar mani kopā visu mūžu. Mana sirds vienkārši staro. Brīnišķīgi.

Reiz viņš man teica, ka nopircis vecu žiguli, ar ko braukt uz trasi un viņam kaut ko vajadzējis no drauga, kādu detaļu vai ko citu, neatceros. Viņš to dzelteno mašīnīti nopircis un, protams, kā jau puiši dragājuši ar to pa pilsētas ielām. Un tad pēkšņi ir izdomāts, ka piezvanīs man, taču pārējais, kas notika jau bija viņa paša plānots. Tātad mums bija lemts satikties:)
Man prieks, ka piepildījusies mana vēlēšanās, jo savā  sirsniņā vēlējos tieši tādu otru pusīti! Un tā arī notika. 

Esmu laimīga un novēlu to visiem!!!!