Vīrieša nelaime mūs saveda kopā... Mīlestības stāsts

Iepazinos ar viņu pirms vairāk kā 5 gadiem. Bijām abi vienā ballītē pie draugiem, svinējām draugam 20 dzimšanas dienu, bet kaut kādā veidā vienkārši sākām runāties un tā iepazināmies, vēlāk sarakstījāmies portālā draugiem.lv, satikāmies, bet nekas tā arī galā vairāk nebija, jo tad katram bija savas otrās pusītes, kuras mīlējām, palikām ļoti labi draugi. Bet tad vienu brīdi mūsu ceļi šķīrās, un vairāk ne runājām, ne satikāmies.

Sāku dzīvot savu dzīvi, viņš savu. Pabeidzu vidusskolu, viņš iestājās profesionālā vidusskolā, un tad tajā brīdī visi ceļi juka. Kādu dienu uzzināju no paziņām, ka viņš nokļuvis slimnīcā ļoti smagā stāvoklī, bet es arī tajā pašā laikā piestrādāju slimnīcā vasarā. Nākamā rītā, kad devos uz darbu, pirmais gāju uz uzņemšanu un gribēju uzzināt, kurā nodaļā atrodas un gribēju apciemot, jo kā nekā bijām seni draugi...

Es pat sāku katru dienu no darba iet prom dažas stundas ātrāk, lai ietu pie viņa un paliktu tik ilgi, kamēr mani māsiņas palūdza iet prom, jo bija jau vēls.

Biju aizgājusi līdz viņa palātai, stāvēju ārpusē un domāju – iet vai neiet iekšā, jo iespējams mani neatcerēsies, un tad būtu ļoti stulba situācija. Es neriskēju un neiegāju. Bet, kad man bija pusdienas pārtraukums, es nevis gāju pusdienās, bet riskēju un iegāju viņa palātā... Viņš mani atcerējās, tajā brīdī biju laimīga. Sākām runāties pastāstīja, kas ar viņu noticis. Stāvoklis viņam bija traks, viņš bija uz kādu laiku palicis, pats nevarēja pat paēst, nevarēja izdarīt cilvēkam vajadzīgās lietas. Vajadzēja kādu, kas viņam palīdz. 

Nākamā rītā atkal gāju pie viņa. Mums bija ļoti jautri. Smējāmies, stāstījām viens otram anekdotes. Es pat sāku katru dienu no darba iet prom dažas stundas ātrāk, lai ietu pie viņa un paliktu tik ilgi, kamēr mani māsiņas palūdza iet prom, jo bija jau vēls. Vienu vakaru, mājās sēžot, sapratu, ka man viņš ļoti patīk, neskatoties uz viņa nelaimi... Un sapratu, ka man viņu vajag sev blakām visu laiku, jo bez viņa vairs nejutos es. Vēlējos tikai būt pie viņa, palīdzēt viņam. Kādu dienu runādami sapratām, ka abi esam bez otrām pusītēm, tad mani tas iepriecināja, jo sapratu, ka varbūt man ir vēl kāda neliela cerība…

Viņš man uzdāvināja rozes... Aizgājām uz kino, pastaigājāmies un tad izdomājām aiziet uz jūrmalu.

Mani visvairāk sāpināja, tas, ka viņu pēc dažam dienām plānoja vest prom uz rehabilitācijas centru atgūt kustību spēju, un tas nozīmēja, ka es viņu neredzēšu atkal gadu. Dienā, kad viņu veda prom no slimnīcas, es ļoti raudāju un pārdzīvoju, jo man jau bija jūtas pret viņu. Mēs samainījāmies ar telefona numuriem, un sarunājām tajā dienā, kad viņš būs uz kājām un varēs pats staigāt, mēs noteikti satiksimies. 

Pēc šī gada es vēlējos viņu sagaidīt ar nelielām pārmaiņām. Gāju uz trenažiera zāli, nokrāsoju matus un veicu dažādas pārmaiņas, lai būtu skaistāka. Es gaidīju viņu veselu gadu... Pagāja gads, bet no viņa nebija nekādu ziņu, domāju sameklēt rehabilitācijas centra numuru un piezvanīt un uzzināt, kā viņam klājas... Tajā brīdī uzzināju, ka pirms nedēļas viņš aizbraucis mājās pats staigājot, biju ļoti laimīga un tajā brīdī bēdīga, jo viņu gaidīju gadu, un viņš man nebija pazvanījis, tā kā solīja.. Tad es atmetu ar roku, savai laimei, jo nodomāju, ka viņam jau ir cita un es vairs neesmu vajadzīga.

Runājām, tad paskatījāmies viens uz otru, un tad bija mirkļa klusums, un bija tas, ko vēlējos, – skūpsts...

Vienu dienu man zvanīja svešs numurs, un tas bija viņš, bija pagājis mēnesis kopš viņš jau bija mājās. Viņš aicināja mani uz satikšanos, es protams piekritu, jo ļoti vēlējos viņu satikt, sarunājām satikšanos nākamā vakarā. Es ļoti sapucējos viņam par prieku. Es viņu gaidīju kādas 5 minūtes, un tad viņš parādījās, tajā brīdī man sirds sāka straujāk pukstēt... Viņš man uzdāvināja rozes... Aizgājām uz kino, pastaigājāmies un tad izdomājām aiziet uz jūrmalu. Man tajā dienā bija papēžu kurpes, un kājas jau bija nogurušas, tāpēc es palūdzu, lai viņš iedod roku, jo tā būs vieglāk paiet. Kad viņš man iedeva roku, es jutu sev vēderā miljoniem taureņu. Esot jūrmalā, man palika ļoti auksts, viņš man iedeva savu jaku un apskāva... Runājām, tad paskatījāmies viens uz otru, un tad bija mirkļa klusums, un bija tas, ko vēlējos, – skūpsts... Es jutos kā paradīzē... Es sapratu, ka vēlos ar viņu būt kopā. Tad  mēs aizgājām no jūrmalas un devāmies uz viņa māju pusi... Viņš mani uzaicināja ciemos pie sevis... Es, protams, piekritu. Ieraugot viņa dzīvokli, es sapratu, ka viņš bija vakaru jau izdomājis. Dzīvoklī bija sveces, vīns un maza kastīte uz galda, bet tajā brīdī to neievēroju, bet gan romantiku, kas virmoja gaisā. 
Viņš mani bildināja, tas bija pats jaukākais brīdis manā mūžā... Mēs pa šo gadu bijām sapratuši, ka viens bez otra nevaram ne mirkli... Gredzens bija apburošs, pasniegšanas veids un viss pārējais arī... 

Nu mēs gatavojamies kāzām un esam ļoti laimīgi kopā... Ja es nebūtu iegājusi viņa palātā, es iespējams nebūtu tik laimīga un būtu iespējams viņu zaudējusi... Nelaime mūs satuvināja...

Novēlu jebkuram lielu laimi!