‘’16 gados paliku stāvoklī, situ sev ar grāmatu pa vēderu, lai atbrīvotos no bērna’’. Traģiska sievietes pieredze

Tu sarunas sākumā minēji, ka šobrīd uzskati, ka abortu esi veikusi neloģiska iemesla dēļ. Kāds bija šis iemesls?

Nu jā, varētu jau likties – kas tur tāds, meitenei 16 gadu, skaidrs, ka veica abortu, jo bija pārāk jauna, bērna tēvs negribēja uzņemties atbildību vai vecāki piespieda. Manā gadījumā īsti tas tā nebija. Protams, es biju nobijusies, taču ne tik ļoti, lai skrietu uz abortu. Arī mamma man gadījusies ļoti saprātīga. Neko neuzspieda, teica, ka atbalstīs mani, lai kādu lēmumu es arī pieņemšu. Viņa gan ļoti baidījās, ka man pēc tam vairs varētu nebūt bērnu… Iemesls bija pavisam cits. Es biju pilnīgi un galīgi nobijusies tikai no viena – ka bērns būs līdzīgs savam tēvam. Šī doma man tolaik likās pilnīgi un galīgi nepanesama, neskatoties uz to, ka ar šo puisi absolūti labprātīgi biju kopā jau no 15 gadu vecuma.

Atvaino, bet izklausās diezgan nesaprotami. Tu labprātīgi biji kopā ar puisi, tātad tev bija simpātijas pret viņu? Kāpēc baidījies, ka bērns varētu būt līdzīgs tēvam?

Es šī puiša dēļ biju pilnīgi kā apmāta. Jā – es to tiešām sauktu par jaunas meitenes apmātību, nevis par mīlestību vai ko tamlīdzīgu. Viņš bija populārs, simpātisks, no tiem laikiem turīgas ģimenes, pilnīgs ballīšu karalis… Un arī pilnīgs despots. Es vēl tagad nesaprotu, kāpēc es nevienam neteicu, ka viņš man darīja pāri. Esot četrus gadus vecāks par mani, viņš daudz lietoja alkoholu, piedzēries apsaukāja, pameta mani vienu kaut kādās ballītēs pie pilnīgi svešiem cilvēkiem. Manā acu priekšā maigojās ar citām meitenēm, mēdza brutāli spļaut man sejā un raut aiz matiem. Arī sekss bija skarbs.

Bet tev taču bija tikai 15 gadu! Vai tiešām vecākiem nebija nekādu aizdomu? Un kā tev šobrīd liekas, kāpēc tu turpināji šādas attiecības?

Tagad es ļoti labi apzinos, ka, pirmkārt, es biju tikai bērns bez jebkādas dzīves pieredzes un, otrkārt, ar manu pašapziņu pilnīgi noteikti kaut kas nebija kārtībā. Man vienmēr likās, ka visas manas draudzenes ir skaistākas, stilīgākas. Savu lomu droši vien nospēlēja arī tas, ka augu bez tēva. Viņš mūs ar mammu pameta, kad biju maza. Toreiz tikāmies ļoti reti… 

Attiecības ar šo stilīgo un vecāko puisi, šķiet, ļoti cēla manu vērtību toreizējā vienaudžu sociālajā hierarhijā. Un es pacietu. Klasiskajā sieviešu un meiteņu naivumā domāju, ka viņš mainīsies. Tagad man tiešām ir pat kauns atcerēties, cik ļoti es toreiz biju stulba. 

Mamma, protams, ik pa laikam manīja, ka esmu nervoza un trauksmaina, bet, tā kā es klusēju kā partizāns, drīz vien atmeta cerības no manis ko izvilināt.

Un tad tu paliki stāvoklī…

Jā. Viena no lietām, ko es nekādi nespēju piedot savai mammai, kuru visādi citādi ļoti mīlu, – nu kāpēc viņa ar mani normāli neparunāja par kontracepcijas jautājumiem? It īpaši, redzot, ka man ir pastāvīgas attiecības ar krietni vecāku puisi. Vēlāk viņa teica, ka esot man uzticējusies. Pilnīgi velti! Nu neuzskatu, ka prezervatīvi ir pusaudžiem piemērotākā kontracepcijas metode. Te viņi ir, te viņu nav…

Ko teica tavs draugs, kad paziņoji, ka esi stāvoklī?

Es ilgi viņam par to neko neteicu. Nevienam neteicu. Savās bērnišķīgajās fantāzijās gan aizdomājos, ka mēs būsim superstilīga jaunā ģimene. Un mums būs meita. Skaidri zināju, ka gaidu meitu. Izdomāju viņai vārdu. Tomēr pat tajā savā toreizējā naivumā sapratu, ka diez vai šīm fantāzijām būs lemts realizēties…

Kad paziņoju bērna tēvam, viņš man par lielu pārsteigumu teica, ka viss būšot ok doki. Meklēšot sev darbu un mums kopīgu mājokli… Un tajā brīdī, tā vietā, lai no laimes lēktu debesīs, es uz vietas izvēmos. Un ne jau kaut kādas grūtniecības toksikozes dēļ. Man vienkārši palika fiziski slikti no domas, ka man, iespējams, nekad nebūs normālas dzīves un attiecību. Es dzīvošu visu mūžu kopā ar briesmoni, un ļoti iespējams, ka arī piedzimušais bērns būs tāds pats briesmonis. 

Atceros, ka atnācu mājās un situ sev ar grāmatu pa vēderu, lai tūlīt pat atbrīvotos no sevī augošā bērna. Tobrīd arī sapratu, ka šīs attiecības ir beigušās un nekad mūžā vairs negribu par to cilvēku neko dzirdēt. Izstāstīju mammai par grūtniecību. Neļāvu viņai runāt ar puisi un viņa vecākiem. Pavisam īsi pirms atļautajām 12 nedēļām man veica abortu.

Un attiecības pārtrauci?

Pilnīgi kā ar nazi nogriezu. Tikai paziņoju, ka man bija aborts un negribu par viņu nekad dzīvē neko zināt. Protams, viņa pašapziņa bija aizskarta. Ar tagadējo prātu jau ļoti labi saprotu, ka mocītājs nemaz tik vienkārši negrib laist vaļā savu upuri. Viņš zvanīja, es necēlu klausuli. Mammai un draudzenēm aizliedzu šī cilvēka vārdu pat pieminēt. Tā ar laiku arī viss pierima. Pabeidzu vidusskolu, iestājos augstskolā. Paldies Dievam, vairs neizveidoju nevienas neveselīgas attiecības. Tomēr bērnu nespēju aizmirst. Gadiem ejot un arī sajēgai kļūstot lielākai, sapratu, ka ne jau tas mazulis bija pie kā vainīgs. Man varēja būt meita. Visai klasiski skaitīju, cik gadiņu viņai būtu, vienmēr zināju, kad viņa svinētu savu vārda dienu… Es viņu vispār vairs neasociēju ar viņas tēvu, bet tikai kā savu bērnu, kurš man būtu varējis būt un kuru es pati iznīcināju.

Vai tu vērsies pēc palīdzības pie speciālistiem?

Līdz tam vēl pagāja daudzi, daudzi gadi. To, ka man nepieciešama palīdzība, sāku apjaust tikai tad, kad biju precējusies un vīrs ieminējās, ka vajadzētu sākt plānot mazuli. Un labi, ka tā. Arī neskatoties uz to, ka jau krietnu laiku biju gājusi terapijā, abas grūtniecības un pēcdzemdību periodi man bija ļoti smagi. Tieši emocionālā ziņā. Es tik ļoti uztraucos, lai ar mazajiem viss būtu labi, raizējos par katru sīkumu. Bet ko es nodarīju savam pirmajam mazulim? Arī tad, kad puikas bija piedzimuši, skatījos viņos mīlestības pilnā apbrīnā. Kā kaut kam tādam var mēģināt nodarīt pāri vai iznīdēt? Un kāda starpība, kāds ir bērna tēvs. Tas būtu bijis mans mazulītis. Šobrīd atkal esmu atsākusi iet terapijā un, protams, ceru kādreiz ar šo sāpi tikt galā. Vai izdosies? Nezinu. Dažkārt es aizdomājos, ka varbūt labi, ka man šobrīd aug dēli, nevis meitas. Jo vai es mācētu nosargāt meitu no tā, ko esmu pārdzīvojusi pati?

Ja pareizi saprotu, tu par notikušo neesi runājusi ar vīru?

Nē. Neskatoties uz to, ka viņš pilnīgi noteikti ir mans tuvākais cilvēks. Es vienkārši nespēju viņam izstāstīt, cik liela lupata esmu bijusi. Nespēju pateikt, ka nogalināju pati savu bērnu, jo viņš taču mani uzskata par pašu mātišķuma iemiesojumu. Bet zinu, ka to vajadzētu izdarīt. Varbūt kādreiz iedošu viņam izlasīt šo interviju. Iespējams, tā būtu vieglāk.