"Dažreiz viņiem ir tādas kļūdas!" Aigara Norda saruna ar mūsu titulētāko maratonisti Jeļenu Prokopčuku

Aigars Nords: "Jeļenas vārds komentārus neprasa – divkārtēja Ņujorkas maratona uzvarētāja, visu laiku titulētākā Latvijas skrējēja un vienmēr ārkārtīgi atbalstoša Rimi Rīgas maratonam visā mūsu sadarbības laikā. Ļenas uzvaras savulaik Ņujorkā – 2005. un 2006. gadā – sakrita ar laiku, kad likām pamatus Rimi Rīgas maratonam. Domāju, ka tieši viņas uzvaras lielā mērā ļāva sabiedrībai ieraudzīt, ka skriešana nav tikai profesionāļiem, ka maratonos piedalās tūkstošiem amatieru. Atceros, ka 2004. gadā, kad es kā absolūts amatieris Ņujorkas maratonu noskrēju četrās ar pusi stundās, uzzināju, ka kāda mūsu tautiete finišējusi 5. vietā Ņujorkā. Nodomāju – kas tā tāda par Jeļenu Prokopčuku? Tajā laikā tiešām par Ļenu neko nezināju. Viņas popularitāte tā pa īstam uzauga turpmākajos gados – 2005. un 2006. gadā – ar uzvarām Ņujorkā un neticamu valsts rekordu Osakā.

Jeļena vienmēr bijusi ārkārtīgi tuvu Rimi Rīgas maratonam – gan skolās, gan treniņos nekad nav atteikusi savus padomus, bet viena lieta, kas man šajos gados nelika mieru, kas man likās kā nenokārtots parāds attiecībā uz Rimi Rīgas maratonu – kā būtu, ja mēs Rīgā uztaisītu tādu maratonu, lai Ļenai nav jābrauc skriet uz Ņujorku? Par to mēs vienmēr sapņojām, ka viņai būtu Rīgā jānoskrien savs maratons – nevis piecītis, 10 kilometri vai pusmaratons, bet tieši maratons. Un 35. jubilejas Rimi Rīgas maratonā viņa to izdarīja!" 

Man un komandai tas vienmēr ir bijis sapnis, ka Rīgā skriesi tieši maratona distanci. Pirmais jautājums tev, kas skriešanā ir pieredzējusi visu – no olimpiskajām spēlēm līdz pasaules labākajiem maratoniem, baudot neviltotu fanu mīlestību. Pēc šī visa, kas tevi vēl tagad kņudina noskriet Rīgā maratonu?
– Tas ir liels izaicinājums. Nevarēju atbildēt uzreiz – jā, es skriešu! Es ilgi domāju. Protams, vēlēšanās skriet tieši maratonu bija. Un patiešām – piecīti un pusmaratonu Rīgā biju skrējusi, bet maratons gan līdz šim nebija sanācis. Šobrīd neesmu uzstādījusi sportisko mērķi, ka man vajadzētu maksimāli labu formu un ievērot stingru režīmu. Rimi Rīgas maratonu skriešu savam priekam – kāpēc gan nē?

2018. gada 20. maijā – Lattelecom Rīgas maratona finišs. (Foto: Rimi Rīgas maratona arhīvs).

Tu esi skrējusi Ņujorkā, Bostonā, olimpiskajos maratonos, tev ir neskaitāmi Latvijas čempiones tituli. Kuri ir tavi spilgtākie starti? Mums kā faniem vienmēr šķita interesanti sekot tavām gaitām Ņujorkā un Bostonā – vienmēr šo abu maratonu īpašais duets rudenī un pavasarī, bet kā tev pašai šķiet?
– Pirmais lielais pārsteigums man un visiem maniem līdzjutējiem bija Osakas maratons 2005. gadā. Toreiz biju nolēmusi, ka Osaka man būs pēdējais maratons un tad gan ņemšu atpūtu, jo bija sakrājies nogurums un par maratoniem gribēju mazliet aizmirst. Tad ļoti labi noskrēju Osakā maratonu (2.22:56, Latvijas rekords maratonā sievietēm – red. piez.), kur uzvarēju. Osakas maratonā mani ievēroja arī Ņujorkas maratona direktore Mērija Vitenberga, no kuras saņēmu ielūgumu uz Ņujorku. Sapratu, ka atpakaļceļa vairs nav un vajadzēs vien turpināt skriet.

Tavs fantastiskais rezultāts Osakā – divas stundas, 22 minūtes un 56 sekundes – joprojām ir Latvijas rekords maratonā!
– Jā! Un tieši tobrīd es domāju – noskriet un paņemt pauzi no maratona. Bet nāca 2005. gada Ņujorkas maratons. Atceros, kā četras dienas pirms maratona Ņujorkā mēs sēdējām nelielā kafejnīcā 44. stāvā un kāds kungs, šķiet, viņš bija tētis kādam no Ņujorkas maratona komandas, man pienāca klāt un teica, ka esot dzirdējis, ka es plānojot uzvarēt. Es un uzvarēt? Nu labi! Tātad, Ņujorkas komanda par to jau runā, bet es vēl neko nezinu. Toreiz maratona rītā man bija sajūta, ka šodien jānotiek kaut kam lielam.

Tas arī notika!

– Jā, skrējiens bija ļoti interesants. 30. kilometrā man dūra aknā, biju ceturtā un cīnījos ar savām sāpēm. Pēc tam viss bija kārtībā, sāku skriet ātrāk savā tempā – vienu noķēru, otru noķēru, skrējām kopā ar Sūzanu (Susan Chepkemei, Kenija – red. piez.). Kad mēģināju viņu apskriet, tas sanāca. Skrēju un nevarēju saprast – vai esmu pirmā un tas ir reāli vai nē? 400 metri līdz finišam – pirmā, 200 metri – pirmā, tad redzu finiša lenti – jā, laikam esmu pirmā! Man atmiņā ir dzeltenas lapas Ņujorkas Centrālparkā, ļoti skaista vieta. Tas bija negaidīti, brīnišķīgi un neaizmirstami.

Vai tev vienmēr ir bijusi taktika, kas Ņujorkā īpaši izpaudusies, ka distances otrā daļa ir brīdis, kad pa īstam uzplauksti?
– Tas bija mans paraksts. Pirmā daļa man ir mierīga, bet otrajā daļā parādu to, uz ko esmu spējīga. Ņujorkā trase ir diezgan grūta, protams, ka tur vajag mierīgāk.

Šo pašu tavu taktiku es atceros arī Riodežaneiro, kur, lai gan daudzi teica, ka finišēji tikai 12. vietā, bet tomēr jāsaprot, ka tās ir olimpiskās spēles, pie tam tādā karstumā!
– Liels ienaidnieks toreiz bija karstums. Starts nebija agri no rīta, bet gan saulē 29 grādu karstumā. Maratona pirmā daļa bija vislēnākā manā skriešanas karjerā. Protams, bija bailes no karstuma un labi atceros sporta žurnālista Dāvida Ernštreita vārdus, man liekas, ka viņi stāvēja 15. kilometrā: “Redzam, ka Ļena skrien sarkanā uniformā, sarkanu seju, 75. vietā. Nu viss!"
Pēc tam es mierīgi sāku palielināt tempu, vienu noķēru, otru, trešo. Es pareizi izlīdzināju savu spēku ar distanci un karstumu. Biju apmierināta. Protams, jo tuvāk augstākām vietām, jo labāk, bet es biju patiešām apmierināta, labi apzinoties, ka man ir ļoti grūti skriet karstumā. Paldies Aleksandram (Aleksandrs Prokopčuks – Jeļenas treneris un vīrs – red. piez.), kurš parūpējās. Pirms Rio aizvadīju ļoti daudz speciālu treniņu, tāpēc man sanāca izdzīvot un sasniegt labu rezultātu.

2024. gada nogale – Aigars Nords un Jeļena Prokopčuka. (Foto: Guntis Bērziņš).

Atgriežoties pie Rīgas, tu jau minēji, ka te tev sākumā bija virkne piecīšu, tad sekoja pusmaratoni, kuros tu visus pēc kārtas nāci un uzvarēji pēc saviem leģendārajiem startiem Bostonā. 2013., 2014., 2015., 2016. gadā – ja Ļena skrien pusmaratonā Rīgā, tad uzvar!

Ko tev tajā laikā Rīga nozīmēja un ko tev vispār nozīmē skriet savās sienās, savā trasē ar saviem līdzjutējiem? Kā tas atšķiras no jebkura cita starta?
– Man ir ļoti liels prieks un lepnums, ka mums Latvijā, Rīgā, ir tāds brīnišķīgs augsta līmeņa pasākums. Esmu skrējusi Ņujorkā, Bostonā, Čikāgā, Londonā, un, ja salīdzina, mēs esam līmenī. No sirds saku! Atceros, kad Bostonā pirms preses konferences sēdējām ar sportistiem un viens sportists man prasīja, no kurienes es esmu, teicu, ka no Latvijas, Rīgas. Viņš atbildēja: “Jums Rīgā ir tāds maratons, es sapņoju tur skriet!” Viņš ir diezgan laba līmeņa skrējējs, un tad man bija liels lepnums, ka mums Rīgā ir tāds maratons, un cilvēki grib atbraukt un noskriet to.

Protams, man tajā laikā bija savi mērķi, un Rīgas maratons bija kā palīgs. Ļoti bieži te skrēju pēc sacensībām vai gatavojoties tām. Nekad neskrēju ar pilnu slodzi, bet ļoti labi atceros reizi, kad uz sacensībām bija uzaicināts Andrejs Gordejevs no Baltkrievijas. Vai nu viņam bija trauma vai citi mērķi, bet viņš man piedāvāja palīdzēt (būt par Ļenas “zaķi”, palīdzot turēt tempu – red. piez.) un toreiz pusmaratonu Rīgā noskrēju stundā un 11 minūtēs. Ar viņa palīdzību toreiz sasniedzu diezgan labu rezultātu, lai arī pati, protams, nebiju plānojusi skriet tik ātri.

Savulaik Rīgā mēģināji arī maratonu skriet, bet toreiz tev bija veselības likstas un sapnim nebija lemts piepildīties.
– Es arī atceros savu mēģinājumu, kad gribēju izskriet normatīvu olimpiskajām spēlēm, bet diemžēl nesanāca. Kad sāku trenēties, mans jaunākais dēls bija trīs gadu vecumā, negribēja labi gulēt. Treniņu procesā radās pārslodze un organisms teica – nē, vajag apstāties, nekādu maratonu!

Tev ir neticama karjera, tu esi iedvesmojusi mūs un savu enerģiju atdevusi jaunajai paaudzei, kas tagad skrien un kustas. Savu enerģiju tu atdod gan trenējot savā skolā, gan arī programmā “Mans pirmais maratons”, kur kopā ar Anitu Siliņu būsiet treneres. Ko tev nozīmē trenēt cilvēkus, kuriem skriešana ir vienkārši vaļasprieks? 
– Vispār man ir ļoti interesanti, jo zinu, ka varu palīdzēt, zinu, ka viņiem vajag palīdzību – dažreiz viņiem ir tādas kļūdas! Man ļoti patīk mācīt, kā pareizi.

Kas ir tā kļūda, no kuras tev acis ieplešas?
– Nav tik traki. Cilvēki sākumā daudz staigā un tad sāk skriet, tā veidojas pāreja no staigāšanas uz skriešanu. Ir tāda specifiska tehnika, kura skriešanai ir nepareiza, par to vajag domāt, strādāt, mainīt. Man ļoti patīk strādāt individuāli, jo mēs visi esam dažādi, katram ir savi apstākļi, darba režīms. Kad strādājam individuāli, tad arī ir redzams rezultāts, tad viņi ir laimīgi, es un Aleksandrs esam laimīgi. Tas ir interesanti, jo pieredze ir liela. Protams, tagad vairs neplānoju profesionāli skriet, tāpēc – ja vari atdot savu pieredzi citiem – gan bērniem, gan pieaugušajiem –, tad tas ir labi.

Citus Rimi Rīgas maratona skrējēju pieredzes stāstus lasi ŠEIT.