Labklājības ministrs Uldis Augulis: uzsvari valstī ir jāmaina par labu ģimenēm un bērniem

Ar labklājības ministru Uldi Auguli “Mammamuntetiem.lv” tikās jaunā gada pirmajās dienās. Gada sākumā organizācija uz sarunu aicinās arī citus ministrus, kuru vadītās ministrijas ir visciešākajā saskarē ar ģimenēm.

Ar kādu noskaņu jūs esat sagaidījis jauno gadu? 
Pietiekami labu – esmu kļuvis par dubulto vecotēvu, man ir otrais mazbērns.

Kā jūs parasti sagaidāt Ziemassvētkus un jauno gadu? 
Klusi, mierīgi – ģimenes lokā. Aizbraucam pie vecvecākiem. Bet reizēm mēs, vecāki, aizdodamies nelielā ceļojumā, pie vecvecākiem atstājot bērnus. 
 

Kā jums šķiet, kā Latvijas ģimenēm šobrīd klājas?
Man jāsāk ar labo lietu – Bērnu valsts tiesību aizsardzības inspekciju šobrīd pārveidojam par Bērnu aizsardzības centru. Tas nozīmē, ka lielāks uzsvars tiks likts gan uz darbu ar bērniem un jauniešiem, gan uz bāriņtiesu sociālo darbinieku apmācībām. Šo darbību mērķis ir savlaicīgi novērst riskus, izķert problēmas, kas ar bērnu varētu būt nākotnē. 
 

Šajā jomā svarīga vieta ir skolai. Tajā esošie darbinieki ātri var ieraudzīt, kas notiek ar bērnu: kā viņš jūtas savā ģimenē, kāds ir viņa noskaņojums un pašsajūta. Ir ļoti svarīgi uzmanību vērst tieši uz bērniem, jo kas tad mums kā valstij ir vēl svarīgāks? Lai izaug cilvēks, kas ir spējīgs iekļauties sabiedrībā un ir sabiedrībai noderīgs, nevis aiziet neceļos. To mēs varam izdarīt, problēmas preventīvi novēršot jau ļoti agrīnā laikā – jau pat bērnudārza vecumā. Tas noteikti uzlabos ģimeņu labklājību.

Kas vēl attiecas uz ģimenēm un bērniem – šobrīd pārskatām pabalstu sistēmu. Gan bērnu kopšanas pabalstu, gan piedzimšanas pabalstu, kuru palielināšana ir aizkavējusies vēsturē un nav sekojusi līdzi ekonomikas un pirkstpējas attīstībai, ienākumu līmenim. Pārskatīt pabalstus ir viens no mūsu uzdevumiem un tuvākajiem darāmajiem darbiem, to skaitā arī atbalstu adoptētājiem, audžuģimenēm un aizbildņiem. Man šķiet, uzsvari valstī ir jāmaina par labu ģimenēm un bērniem – tāpat kā deviņdesmitajos gados darīja Somija, kad bija krīzē: lielāko uzsvaru lika uz bērniem. Jo galvenais ir, lai bērns ir labklājībā, izaug laimīgs un sabiedrībai derīgs.

Gads sākās ar labām ziņām par vairāku pabalstu palielināšanos, sākot no 1. janvāra. 
Jā, palielinājās valsts atbalsts ģimenēm, kurās aug bērns ar invaliditāti, ar celiakiju. Tāpat pieaugs atbalsta apjoms pakalpojumiem Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas Bērnu mājā. Izdevās arī panākt, ka būs lielāks atbalsts bērniem ar autiskā spektra traucējumiem un šis atbalsts turpināsies. 

Šim gadam lielākais uzsvars bija uz tūlītējām vajadzībām, ko varējām īstenot, ņemot vērā budžeta iespējas. 

Vienmēr būs sajūta, ka ir par maz, tomēr ar esošo budžetu, manuprāt, mēs spējām daudzas gadiem iekavējušās lietas atrisināt.

Vai pareizi saprotu, ka bērnu kopšanas un bērna piedzimšanas pabalstu pacelšanu varam gaidīt, sākot no 2025. gada?
Jā, tas ir mūsu uzdevums, ko paveikt un sākt īstenot no 2025. gada, – pamata budžeta un speciālā budžeta izmaksāto pabalstu pārskatīšana.

Kā jums pašam šķiet, kurām sabiedrības grupām šobrīd Latvijā klājas visgrūtāk?
Ja skatāmies no nabadzības riskam pakļauto sabiedrības grupu aspekta, tad pirmie ir pensionāri. Nākamās ir nepilnās ģimenes, kurās vecāks bērnu audzina viens. Arī ģimenes, kurās ir bērni ar invaliditāti, mūžīgie bērni – neraugoties uz to, ka pabalsta apmērs nupat pēdējām nosauktajām ir pacelts. 
Kopumā, ja skatāmies, visa šī sistēma raud pēc naudas.

Pirms šīs sarunas aicinājām “Mammamuntetiem.lv” lasītājus un sekotājus iesūtīt savus jautājumus, un vairāki no tiem bija par to, vai un kāds atbalsts ir plānots viena vecāka ģimenēm.
Šo atbalstu vislabāk spētu savām ģimenēm nodrošināt pašvaldības. Mājsaimniecības ienākumus, tostarp esot vienam ar bērniem, visreālāk var izvērtēt tieši pašvaldība. Viņi savas ģimenes zina vislabāk.

Vēl vairāki lasītāji, gaidot šo interviju, jautāja, vai ir domāts risināt jautājumu par slimības lapām. Proti, tagad pat tad, ja ir B lapa (ņemta bērna slimības dēļ), vecākam sanāk ļoti liels ikmēneša ienākumu zaudējums. 
Jā, šo jautājumu esam pārrunājuši. Meklējam risinājumus, bet vēl nevaru pateikt, kad tas tiks atrasts un ieviests. Strādājošs cilvēks ir apdrošinājies kādam konkrētam gadījumam – slimībai, bezdarbam u. c. –, un, kamēr atrodas šajā situācijā, nevajadzētu notikt tā, ka tiek zaudēti mājsaimniecības ienākumi. Diemžēl jāpiebilst, ka esam novērojuši: slimības lapām atvēlētie budžeta resursi nereti tiek izmantoti ļaunprātīgi. Tomēr kompromiss un risinājums būs jāatrod.  

Labklājības ministru intervēja un pēc sarunas vecākiem aktuālos jautājumus pārsprieda vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa.

Šī ir trešā reize, kad esat labklājības ministrs; pēdējo reizi bijāt pirms aptuveni desmit gadiem. Kas šo gadu laikā ir mainījies – uzlabojies, varbūt pasliktinājies?
Ja aizejam vēl tālākā vēsturē – pirms 2009. gada, kad budžetā viss tika samazināts, tika likti griesti, ierobežoti vecāku pabalsti u. c. –, tad šobrīd dzīve ir gājusi uz priekšu. Gan ieņēmumos, gan atbalsta apmērā. Vienīgi gribētos, lai dzimstība sekotu līdzi paceltajam atbalstam (smaida).

Pēc katras ekonomiskās krīzes dzīves līmenis nekad nav zemāks par to, kāds tas bija iepriekš, – attīstība ir bijusi. 

Bijušās ministres, tagadējās premjeres Evikas Siliņas labais iesāktais darbs ir pieminētā Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas pārveidošana, lai mēs vairāk varētu strādāt uz prevenciju. Tāpat ir izdevies atgriezties pie pensiju piemaksām – šobrīd tiem, kas pensionējušies pēc 2012. gada. 
Lielais jautājums vienmēr ir: cik mums ir pieejamā nauda? 
 

Regulāri uz dažādiem jautājumiem tiek atbildēts: mums nav naudas. 
Mums ir vairāk jāpelna! 
Vispirms ir pareizi jāinvestē, piemēram, Eiropas Savienības pieejamie fondu līdzekļi. Ļoti uzmanīgi jāskatās līdzi, lai mēs šo naudu “neizpļekarējam”, lai vēlāk Eiropas Savienībai daļa naudas nav jāatgriež atpakaļ. Tāpat jārēķinās – mūžīgi šī nauda nebūs pieejama. Mums šajā laikā sava ekonomika ir jāsabūvē tā, lai mēs nākotnē paši būtu spējīgi pietiekami nopelnīt. Bet tā lielā raustīšanās starp politiķiem, starp nozarēm… Arī koalīcijas valdībai mēdz būt dažādas intereses un raustīšanās, bet, manuprāt, arī veidojot budžetu, ir jāraugās tālākā nākotnē, jāskatās, ko no ieplānotā mēs iegūstam. Nevar būt tā, ka atnāk jaunā valdība un savā nozarē uzreiz taisa revolūciju, – vispirms ir jāizvērtē un jāskatās, kas ir izdarīts un kā secīgi iesākto turpināt, un kas vēl ir jādara. 

Šobrīd Ekonomikas ministrijai no NVA mēs nododam īstermiņa darbtirgus prognozēšanu, tas nozīmē, ka beidzot vienās rokās būs kā īstermiņa, tā vidēja un ilgtermiņa darbtirgus prognozēšana. Atbilstoši tai mēs varēsim veikt pārkvalificēšanās apmācības, mācības arodvidusskolās u. c. Nauda ir jāinvestē tur, kur nākotnē tā mums nāks atpakaļ.

Piekrītu, reizēm ir sajūta, ka valsts nodarbojas ar ugunsgrēku dzēšanu, nevis ar savlaicīgu investēšanu.
Tieši tā arī ir!
Piemēram, tagad mums atveras jauns un plašs lauks – militārā ražošana. Mums ir ļoti labas iestrādnes, taču mums ir jāiemācās, kā to varam turpināt un izvērst šeit, nevis labus projektus atdot citai valstij, citai ekonomikai. 
Tāpat mums ir ļoti laba zinātne, mežsaimniecība – to mēs varam tirgot uz āru, tādā veidā sevi nostiprinot.

Ar Labklājības ministru Uldi Auguli sarunājas vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa. Sarunā piedalās arī Dace Gulbe, Ministra padomniece stratēģiskās komunikācijas un sabiedrisko attiecību jautājumos.

Vai jums kā labklājības ministram ir savas prioritātes, ko vēlaties paveikt? 
Jā, man ir četras prioritātes: nabadzības mazināšana, pensiju paaugstināšana, bērnu labklājības veicināšana, tai skaitā pabalstu pārskatīšana, un nodarbinātības veicināšana. 

Ir svarīgi valstī sakārtot, lai bērns kādā posmā līdz 18 vai 24 gadu vecumam, kamēr mācās, nekļūst par slogu vai šķērsli, ja tā var teikt, vecāku iespējām uzturēt darba un ģimenes līdzsvaru. Piemēram, lai dienas vidū vecākam nav jābrauc bērnam pakaļ, lai viņu aizvestu mājās, jo nav sabiedriskā transporta. Ciklam ir jābūt sakārtotam. Lai tā būtu, darāmo un domājamo lietu ir pietiekami daudz, jo tikai pabalstu pacelšana neatrisinās dzimstības veicināšanu. Vecākam pirms bērna laišanas pasaulē ir jābūt pārliecinātam, ka savu bērnu būs spējīgs izaudzināt, uzturēt un pats spēs piedalīties darba tirgū. Šajā ziņā kovids mums ir iedevis kaut ko labu – attālināto darbu, kas daudziem vecākiem nācis kā dažādu problēmu risinājums.

Jums ģimenē ir bērnudārznieks un arī jau lieli bērni. Vai varat salīdzināt valsts atbalstu ģimenēm toreiz, kad dzima pirmie bērni, un tagad?
Manam jaunākajam bērnam ir trīs gadi, savukārt mani pirmie bērni dzima deviņdesmito gadu vidū, un toreiz nebija nekāda atbalsta (smejas). Un tas mani pat neinteresēja, jo biju pietiekami liels lauksaimnieks, lai tas mani neuztrauktu. Domas, ka man kāds, piedzimstot bērniem, kaut ko samaksās vai iedos, tiešām nebija.

Pirms vairākiem gadiem aptaujājām vecākus, prasot: kas jums būtu vajadzīgs, lai pieņemtu lēmumu par labu vēl kādam bērnam? Vairākums kā pirmo minēja to, ko sakāt jūs: dodiet mums darbu un iespēju nopelnīt, mums nav vajadzīgi pabalsti. 
Tā arī ir!

Ministriem, arī deputātiem nereti tiek pārmests, ka viņi nemaz nezina, kā tauta dzīvo. Vai jūs varat teikt, ka zināt, kā tauta dzīvo?
Ministriem nav jāsēž tikai Rīgā, ir jābrauc uz reģioniem, jātiekas, jārunā ar cilvēkiem, lai būtu tuvāk “pie zemes”. Sēžot tikai Rīgā, daudzi jautājumi nav izprotami. 
Es pats esmu nācis no laukiem un uz laukiem dodos ne tikai kā ministrs, bet arī kā pilsonis. Ikvienā mājsaimniecībā aprunāties gan neieiesi – lai sabiedrības dzīvotspēju spētu novērtēt, tam mums ir pašvaldības, pašvaldību sociālie dienesti. 
Iedzīvotāji sazinās arī ar Labklājības ministriju tieši – sūta vēstules ar saviem ieteikumiem, lūgumiem, problēmām par darba tirgu, sociālajiem jautājumiem, bērniem u. tml.

Vai jūs varat teikt, ka bērni jums ir likuši kļūt par labāku labklājības ministru?
Tas droši vien jāprasa bērniem (domā). Nevaru atbildēt. Iespējams, jā, jo, audzinot bērnus, redzu reālo situāciju, kādā ir vecāki. Jo īpaši tāpēc, ka bērni ir ļoti dažāda vecuma. Tāpat mums vienam kolēģim bērns cieta ceļu satiksmes negadījumā – viņš atrodas komā. Tā atklājām, ka valstī ir problēmas ar tehniskajiem palīglīdzekļiem šādās situācijās – lai arī bērns ir komā, viņš aug, ir nepieciešamas protēzes, un vajadzīgas tūlīt, nevis pēc mēneša. Domājam par to, kā noorganizēt: ja bērns nokļūst reanimācijā un palīglīdzeklis ir nepieciešams, kā nodrošināt tā tūlītēju pieejamību. Šis ir jautājums, kur saduras Labklājības un Veselības ministrijas atbildības. 

Ir pagājušas 100 dienas, kopš esat labklājības ministra amatā; par ko šajā posmā pats sevi varētu uzslavēt? 
Domāju, ka esam atrisinājuši vairākus tādus jautājumus, kas gadiem bija kaut kur iegulūšies, aizķērušies. To skaitā daudz kritizēto Stambulas konvenciju, ar kuru parādām, ka mēs kā valsts esam pret jebkādu vardarbību. Ka mūsu ceļš ir uz drošu valsti, lai katrs pilsonis ir aizsargāts. Tāpat svarīgs ir uzsāktais darbs attiecībā uz pensiju piemaksām – pēc sešu gadu pauzes tas sāk iet pareizā virzienā. Tāpat ir izdevies uzsākt daudzu citu iekavētu jautājumu pārskatīšanu, lai tuvākā nākotnē sasniegtu labākus rezultātus iedzīvotāju dzīves līmeņa celšanai.