Visi uz Zemessardzi! Valsts aizstāvju rindas papildina mūziķi, aktieri, sportisti

Līdz šim liela daļa pat vispatriotiskāk noskaņoto Latvijas iedzīvotāju centās sevi nesaistīt ar armijas lietām, taču notiekošais Ukrainā daudziem ir lūzuma punkts, lai saprastu, ka neviens cits Tēvzemi neaizstāvēs, kā paši tās dēli un meitas. Tāpēc nepieciešams apgūt vajadzīgās militārās iemaņas, un tāpēc Zemessardzē iestājušies gan Latvijā zināmi mūziķi, sportisti, gan žurnālisti un aktieri, no kuriem daži sevi pat sauc par pacifistiem!

Gustavs Terzens: “Brīvība ir darbība!”

Radio dīdžejs, mūziķis, TV raidījumu vadītājs Gustavs Terzens ir viens no tiem.

Doma par iestāšanos Zemessardzē Terzenam bijusi jau gadu, kopš pērn viņš piedalījās Zemessardzes popularizēšanas projektā. “Toreiz sapratu, ka gribu būt zemessargs, pieņēmu lēmumu, ka agrāk vai vēlāk to izdarīšu. Jo iemaņas, kas tiek iemācītas Zemessardzē, ir lieliskas, tās noder ikvienam pat ikdienas dzīvē. Arī tādiem cilvēkiem, kas pat nav militāri noskaņoti,” teic Gustavs, uzsverot, ka pats arī ir liels pacifists: “Esmu pret jebkura veida agresiju; jo tālāk no ieročiem, jo jūtos labāk, bet... pasaule mainās.”

Vai Terzens, apguvis militārās iemaņas un vienlaikus esot pacifists, būtu gatavs Latvijas apdraudējuma gadījumā ķerties pie ieročiem? “Man ir 40 gadi un divi bērni. Man nav jautājumu par savu rīcību tādos gadījumos.

Gustavs Terzens aizvadītajā vasarā jau izbaudīja militāro apmācību gaisotni. (Foto: no privātā arhīva)

Lai gan patiesībā man jautājumu ir vairāk nekā bravūras. Jo manī nav iekšējā Rembo, pārliecības, ka nu tik es visiem naidniekiem parādīšu, manī vairāk ir nedrošības sajūta.
Bet... Kad rakstīju iesniegumu par iestāšanos Zemessardzē, pie tā paša galda sēdēja trīs sievietes un darīja to pašu. Sievietes! Viņas gatavas aizstāvēt savu zemi ar ieročiem rokās! Un te man ir jautājums tiem vīriešiem, kas vēl nav izlēmuši, – ko jūs vēl gaidāt?” ir neizpratnē Terzens un turpina: 

“Mana motivācija ir mani bērni. Es paskatos uz saviem bērniem, paskatos uz saviem vecākiem, paskatos uz savu pilsētu, uz savu lauku māju, uz mūsu zemi, un visas šaubas izgaist. 

Pašam šaut? Visiem jau nav jābūt frontes pirmajās līnijās. Šī brīža Ukrainas piemērs rāda, ka ļoti svarīgi arī aizmugurē esošajiem cilvēkiem būt nepieciešamajām iemaņām. Jā, ir bijuši gadījumi, kad tanki tiek apstādināti ar kailām rokām, bet vēl labāk, ja vienā no rokām tomēr ir pudele ar degmaisījumu un māki to lietot."

"Es neraujos karot pirmajās rindās, un tas ir tāpēc, ka savu uzskatu dēļ labprāt atturētos no agresijas un ieroču lietošanas. Bet, ja tas būs vajadzīgs, es to darīšu. Nupat sēdējām pie galda un runājām ar bērniem, teicu viņiem, ka esmu iestājies Zemessardzē. Dēls vaicāja, vai mums uzbruks. Atbildēju: “Es nezinu, dēliņ, bet es tevi aizstāvēšu,” paskaidro Terzens, piebilstot: “Es Zemessardzē iestājos ne jau tādēļ, lai kurinātu kara ratus, bet tādēļ, lai iemācītos saprast, kā rīkoties situācijās, kad uzbrūk. Kā aizstāvēties. Jo es nevienam uzbrukt netaisos.”

Uz iebildi, ka daudzi neizlemj stāties Zemessardzē, jo viņiem mājās ir mazi bērni, kurus nevēlas atstāt bez tēva, tāpēc labāk izvēlētos briesmu brīdī doties bēgļu gaitās, nevis aizstāvēt savu zemi, Gustavam ir viedoklis: “Bērni kopē vecākus. Tāpēc 

ir ļoti svarīgi, ko mēs saviem bērniem iemācām. Man ir dēls, kuram drīz būs deviņi gadi. Un ar savu rīcību gribu viņam rādīt, ka tā mēs uzņemamies atbildību. 

Jo tā ir viena no cilvēka dzīves konstitūcijām – piederēt kaut kam, uzņemties par to atbildību un dzīvot brīvībā. Bet brīvība ir darbības vārds. Lai iegūtu un nosargātu savu brīvību, ir jārīkojas, nevis neitrāli jāstāv maliņā!”

Kristaps Zutis: “Pienācis laiks nomest savu ego”

Bokseris, TV šova "Boksa akadēmija" spīdeklis Kristaps Zutis Zemessardzē iestājās trīs iemeslu dēļ: “Pirmkārt, situācija šobrīd ir tāda, kas prasa sabiedrības iesaistīšanos. Un man kā vīrietim labākajos spēka gados tas noteikti bija jādara. Otrkārt, esmu no karavīru ģimenes. Mans tēvs dienēja profesionālajā armijā, viens mans brālēns ir karavīrs, otrs brālēns un mans pusbrālis ir Zemessardzē. Treškārt, mēs savā cīņu sporta komandā "TM Fighting Team" nolēmām, ka vajadzētu mums visiem pastiprināt Zemessardzes rindas.”

Pietiek cīnīties tikai boksa ringā, laiks mest egoismu pie malas un rīkoties visas Tēvzemes labā, – uzskata Kristaps Zutis. (Foto: Publicitātes)

Zīmīgi, ka līdz šim Kristapam Zutim pat prātā nebija ienācis, ka viņš varētu pieteikties militārajām apmācībām, pakļauties armijas disciplīnai. “Nē, nekad! Tas bija kategoriski izslēgts! Man ir nenormālas problēmas ar autoritāti, man nepatīk klausīt pavēles, kaut ko darīt obligātā, pat piespiedu kārtā. Atceros, ka skolā, kad lika nēsāt kaklasaiti, es protestēju, sienot to ap kāju! Un, ja man kāds pirms diviem mēnešiem teiktu, ka es pats labprātīgi pakļaušos citu komandām un iestāšos Zemessardzē, es viņam, visticamāk, būtu “iedevis bietē”! Bet 

pienācis laiks savu ego mest pie malas – iet Zemessardzē, mācīties aizsargāt savu tēvzemi un nepieciešamības gadījumā to arī darīt,” iziet no savas komforta zonas nolēmis Zutis.

Bokseris stāsta, ka viņš kopā ar sava cīņu kluba puišiem jau ir trenējušies šaušanā, tāpēc nebūs problēmu X stundā ķerties pie ieroča. “Protams! Ja kāds uzbruks manai zemei, šaus mierīgos iedzīvotājus, es savu dzimteni aizstāvēšu. Tur nav jautājumu! Un nekad nav bijis. Saku to tieši un skaidri, atšķirībā no tiem, kam “dopings ir viņu tauta”. Es nostājos pret jebkuras valsts ieiešanu citā teritorijā un kategoriski nosodu Putinu!” tiešs ir Kristaps Zutis, nododot mājienu arī bokserim Mairim Briedim, kas par karu Ukrainā ieņēmis “neitrālu” pozīciju.

Normunds Pucis: “Māksla pagaidīs”

Populārā seriāla par Latvijas pretošanās kustību pēc Otrā pasaules kara "Sarkanais mežs" režisors Normunds Pucis ir viens no tiem, kas šajās dienās papildināja Zemessardzes rindas.

Režisors Normunds Pucis. (Foto: no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva)

“Iemesls ir acīm redzams, un patiesībā jau Krimas aneksijas laikā pirms astoņiem gadiem bija doma iestāties Zemessardzē. Bet visu laiku darbu dēļ atliku un atliku. Taču tagad ir skaidrs – māksla pagaidīs. Uzskatu, ka katram Latvijas vīrietim ir jāprot rīkoties ar ieroci, jāapzinās, kur atrasties krīzes situācijās. Līdzīgi kā šobrīd Ukrainā, kur nozīmīgo lomu ieņem teritoriālā aizsardzība, ko veic vietējie iedzīvotāji. Tāpēc arī Latvijā katram vīrietim vajadzētu būt piesaistītam dzīvesvietai tuvākajam Zemessardzes bataljonam un būt gatavam aizstāvēt savu zemi. Ne tikai ar ieroci rokās uzbrukumu gadījumā, bet arī citās krīzes situācijās, kur Zemessardze var būt noderīga,” ir pārliecināts Normunds Pucis.

Viņš nenoliedz, ka izjūt bailes, iedomājoties situāciju, ja nāktos karot. “Protams! Bailes ir normāla cilvēka reakcija, tas ir pašsaglabāšanās instinkts. Bet labāk šādā situācijā būt ar ieroci un sevi aizstāvēt, nekā būt kā vairogam okupantu rokās. Jo ikviens cilvēks bez ieroča kļūst par uzbrucēja ieroci. Kaut vai šāda iemesla dēļ ir jādodas Zemessardzē. Jo tas ir labāk, nekā būt par pasīvu civilistu ar domu kaut kur aizbēgt, noslēpties. Bet, ja ir tāda attieksme, ja domājam krīzes situācijā bēgt un slēpties, tad neesam savas valsts cienīgi. Tad ir jādzīvo zem citu zābaka un jābaro svešas armijas,” tiešs un skarbs ir seriāla Sarkanais mežs režisors.

Artūrs Reiniks: “Arī veterāni cīnīsies!”

Iespējams, ka viens no viszināmākajiem Latvijas zemessargiem ir mūziķis, ansambļa "Dobeles zemessargi" dibinātājs Artūrs Reiniks. “Es esmu devis zvērestu aizsargāt savu valsti un nešauboties to darīšu,” nelokāms ir Reiniks.

Zemessardzes 51. kājnieku bataljona Veterānu rotas seržants Reiniks Zemessardzē ir jau vairāk nekā 30 gadu. 

Vaicāts, ko nozīmē būt zemessargam veterānam, kādas ir reālas funkcijas, 64 gadus vecais mūziķis atbild: “1. Zemessardzes 51. kājnieku bataljonā dienu no pašiem pirmsākumiem, un pirmo reizi aiziet veterānos man bija iespēja 55 gadu vecumā. Tomēr izmantoju iespēju pagarināt līgumu ar Zemessardzi vēl uz pieciem gadiem, bet kopš 2018. gada oktobra esmu veterānu rotā. Tajā joprojām atbalstām bataljona rīkotās mācības, turklāt tieši veterāniem ir īpaši svarīga loma kultūrvēsturisko tradīciju uzturēšanā un turpmākā attīstībā, kam ir milzīga loma mūsu jaunatnes militāri patriotiskajā audzināšanā un pilsoniskās apziņas veidošanā. Tāpat veterāni atbalsta bataljonu kultūras un sporta pasākumus, un nenoliedzami, ka nozīmīgu lomu mūsu kultūrvēsturiskajā mantojumā ieņem patriotiskā dziesma, kas latviešu karavīram visos laikos ir devusi cīņas sparu visgrūtākajos brīžos, un šajā lauciņā jau 27. gadu aktīvi darbojas ansamblis "Dobeles zemessargi".”

Pieredzējušais zemessargs ir gandarīts, ka šobrīd Zemessardzes rindas paplašinās. “Ir ārkārtīgi nozīmīgi un valstiski svarīgi, ka ar katru gadu ceļas mūsu bruņoto spēku prestižs, par ko liecina arvien lielāka jauniešu un ne tikai jauniešu interese par dienestu Nacionālajos bruņotajos spēkos. Mums ir lieliski piemēri – Izraēla, Šveice –, kur dienests bruņotajos spēkos ir goda lieta! Mēs ejam šajā virzienā,” žurnālam "Kas Jauns" uzsver Artūrs Reiniks, bet tiem, kas vēl šaubās par savu izvēli, uzmundrinoši teic: “To, ko dod dienests Zemessardzē, kāds ir šis dienests un kādas ir sajūtas būt vienam no valsts aizstāvjiem, manuprāt, vislabāk uzzināt tieši no draugiem un paziņām, kas jau ir zemessargu rindās. Šobrīd karš Ukrainā spilgti parāda, kā var veiksmīgi pretoties agresoram, ja pret to stājas visa tauta. Un ukraiņu tauta to dara nešauboties.”

Ja Latvijai draudēs reālas briesmas, ko darīs zemessargs Artūrs Reiniks? Turpinās dziedāt patriotiskas dziesmas? “Ļoti ceru, ka X stunda Latvijā nepienāks, un par to, manuprāt, ir jāpateicas tieši varonīgās ukraiņu tautas cīņai, no kuras atkarīga arī mūsu drošība. Bet... ja nu nonākam līdz X stundai, es esmu devis zvērestu aizsargāt savu valsti un nešauboties to darīšu ar ieroci rokās!”

Autors: Juris Vaidakovs, žurnāls “Kas Jauns”