Annas stāsts: “Vīrs sita gan mani, gan bērnus...”

“Reiz viņš meta man ar krēslu, kad turēju rokās mūsu jaunāko bērnu,” atklāj sieviete, kura laulībā ar varmācīgo vīru pavadīja 20 gadus. Pieņemt lēmumu par šķiršanos viņa spēja tikai tad, kad vecākais bērns atzinās – viņš nevar vairs izturēt situāciju ģimenē un grib padarīt sev galu...

FOTO: Unsplash.com

Anna uzskata, ka jebkāda veida vardarbība – verbāla vai fiziska – ir iemesls, lai nekavējoties pārtrauktu attiecības.

Mūsu sarunas sākumā vienojamies, ka stāsts būs anonīms. Sieviete negrib, lai kāds atpazīst viņas kādreizējo dzīvesbiedru, jo “mērķis jau nav kādu nomelnot. Savu stāstu atklāju, lai kādu citu iedrošinātu spert šo soli nebaidīties pārtraukt vardarbīgas attiecības”. Jā, tieši bailes esot tās, kas neļauj aiziet no varmācīga vīrieša. Bailes no nezināmā, bailes no patstāvības, arī bailes no vīrieša paša... Baiļu esot daudz. 


Savu sarunbiedri saukšu par Annu, un vispirms pastāstīšu, ka pērn viņa atkal apprecējās. Lai gan mūsu saruna norit attālināti, Zoom platformā, tomēr pat datora ekrāns nespēj apslāpēt viņas priekā dzirkstošās acis. Tās arī manā sejā izvilina tikko jaušamu smaidu. Jo tas, par ko runāsim, drīzāk liek kliegt, taču Anna pati daudzas lietas izdzēsusi no savas atmiņas. 

Galvenais, kas tagad ir mainījies – esmu iemīlējusi sevi.

Šogad aprit četri gadi, kopš viņa ar bērniem uzsāka patstāvīgu dzīvi, un trīs gadi pēc oficiālas laulības šķiršanas. “Tas ir gana ilgs laiks, lai sirds būtu dziedināta, tikai vidējais bērns reizēm atgādina kādas epizodes no iepriekšējās dzīves,” saka Anna. “Galvenais, kas tagad ir mainījies – esmu iemīlējusi sevi. Ieraudzīju, ka esmu vērtīga tāda, kāda esmu, ka manī neko nevajag labot. Protams, raksturā mums katram ir, ko slīpēt, bet es esmu vērtīga tieši tāda, kāda šobrīd esmu.”

 

Saknes – mammas vēderā? 

Anna atzīst, ka sarežģījumi attiecībās bijuši jau no paša sākuma, taču tolaik viņa to vienkārši neprata pamanīt. Lai gan... nojauta bija, ka īsti kaut kas nav kārtībā. Tā nebija gluži uzreiz rokas pacelšana pret sievu, drīzāk morāla vardarbība. Un tad sekoja arī grūstīšanās, sitieni, kāda priekšmeta mešana Annas virzienā. “Tas sākās vēl tad, kad bijām divatā, bez bērniem. Viņš pēc tam lūdza piedošanu, un man šķita – kā tu nepiedosi?! Man taču arī ir kaut kādas kļūdas. Un tā visu laiku – viņš iesit, lūdz piedošanu, es piedodu. Negribu attaisnot, bet saprotu, kāpēc viņš tā rīkojās. Tas viss nāk no bērnības. Viņš slikti mācījās un par to viņu visu laiku strostēja. Domāju, ka viņam ir mazvērtības komplekss, kuru viņš kompensēja uz tiem, kas nav tik spēcīgi,” saka Anna un turpina: “Pārdomāju, kāpēc vispār tā notiek ar cilvēkiem? Manuprāt, galvenais ir tas, ka mēs paši sevi nemīlam. Neredzam savu vērtību un tāpēc nejūtamies drošas kādu atraidīt vai pateikt – STOP! Esam gatavas ciest.” 

Neredzam savu vērtību un tāpēc nejūtamies drošas kādu atraidīt vai pateikt – STOP! Esam gatavas ciest.

Anna uzskata, ka iemesli šim visam ir ļoti dažādi, un bieži tas ir vecāku mīlestības trūkums, bet viņai joprojām ir gan mamma, gan tētis, kuri nekad nav lieguši meitai patvērumu savā mīlošajā un drošajā azotē. “Es visu laiku centos kādam pierādīt, ka esmu vērtīga, un visticamāk tas man nāk vēl no tā laika, kad biju mammas vēderā. Esmu viņai vēlais bērns. Pirms tam mammīte izslimoja tuberkulozi, tāpēc ārsti teica, ka šī vēlīnā grūtniecība viņai būtu ļoti bīstama. Mamma tomēr neklausīja dakteriem, un es piedzimu, bet tagad saprotu, ka tas mani ietekmējis. Es visu laiku kādam pierādu, ka esmu vērtīga! Īsti nav iemesla to darīt, bet tā notiek. Skolas laikā vienmēr centos mācīties tā, lai saņemtu uzslavas no skolotājiem un vecākiem. Neviens man neprasīja desmitniekus, bet es vienalga tiecos uz to. Biju gatava naktī negulēt, lai dabūtu izcilu atzīmi un mani paslavētu. Tad sekoja laulība un izpatikšana vīram,” uzskaita Anna un piebilst – tieši zemās pašvērtības dēļ viņa nav spējusi rīkoties “kā pieaudzis cilvēks un mainīt lietas jau ātrāk”.

 

Šķiršanās – bezgala grūts solis

Visu kopdzīves laiku un pat vēl pēc aiziešanas no vīra līdz oficiālai laulības šķiršanai Annu nav pametusi cerība, ka viss var nokārtoties: “Esmu dzirdējusi – kamēr cilvēki vēl runā, kaut arī augstos toņos, viņiem ir cerība. Pirms daudziem gadiem vīram ieteicos, ka varbūt mums nepieciešama palīdzība no malas, uz ko viņš atbildēja: “Ja tu kādam pateiksi, tas kļūs par manu ienaidnieku.” Tajā brīdī likās, ka negribu, lai viņš ar kādu sanaidojas, tāpēc klusēju, bet tagad domāju, ka tā bija mana atbildība nepadoties viņa draudiem. Arī vēlāk ik pa laikam ieminējos, ka mums nepieciešama palīdzība no malas, taču viņš to nevēlējās, un es neuzstāju.”
Kopš šķiršanās Anna runājusi ar vairākām sievietēm, kuras zina, ko nozīmē vardarbīgas attiecības. Viņas visas atzīst, ka lēmums kaut ko mainīt vai izbeigt šādas attiecības ir ļoti grūts. “Sievietes nav gatavas pieņemt šo lēmumu, jo ir bailes par nākotni – kā viņa spēs finansiāli parūpēties par saviem bērniem, ir draudi. Tas nav viegls lēmums. Ja mans vecākais bērns nebūtu tik tuvu pašnāvībai...,” neslēpj Anna. Tā bijusi pirmā lielā apjausma, ka arī bērniem ir vajadzīga šī šķiršanās, jo “manī jau bija šī doma nobriedusi, ka es to darīšu”. 
Tas bijis bezgala grūts solis. 

Mocījusi vainas apziņa, ka tā noticis, ka laulība nav izdevusies. Kaut kādā ziņā bijis arī žēl vīru. 

Reklāma
Reklāma

“Pirms aizgājām, bērni bija tēvam jautājuši, vai viņš mīl mani, uz ko viņš atbildēja klusējot. To, ka nejutos mīlēta īpaši piedzīvoju studiju laikā, kad paralēli sāku arī strādāt. Gulēju tikai trīs stundas diennaktī, biju pārgurusi, taču no sava tuvā cilvēka nesaņēmu atbalstu, tikai pārmetumus, izsmieklu, nosodījumu un pazemojumu,” uzskaita mana sarunbiedre. 
Anna uzskata, ka jebkāda veida vardarbība – verbāla vai fiziska – ir iemesls, lai nekavējoties pārtrauktu attiecības: “Nedrīkst ļaut darīt sev pāri. Ja mums nozagtu kaut ko, mēs uzreiz dotos uz policiju un rakstītu ziņojumu, bet tajā pašā laikā vardarbību ģimenē mēdzam piesegt.” 
Viņa  norāda, ka neaicina “kā kas, tā uzreiz šķirties”, bet noliegt problēmas un mīļā miera labad kārtējo reizi paklusēt arī nedrīkst. “Ja ne sevis, tad vismaz bērnu dēļ,” iedrošina Anna un tai pat laikā atzīst – viņa nezina, vai otrreiz pietiktu drosmes aiziet: “Ir baisi to visu atcerēties. Viņš draudēja, ka atņems vienu bērnu. Tā kā juridiskajos jautājumos neko daudz nesapratu, nezināju, vai viņam ir tādas tiesības. Bērni raudāja, teica, ka negrib dzīvot pie tēta. Bija tādas bailes, tāds stress!”

 

Arī klusēšana ir vardarbība

Anna to sauc par auksto karu: “Mums mājās nebija strīdu, kašķu, bet bija auksts klusums. Attiecību sākumā vēl teicu, ko domāju, mēģināju iebilst, bet ar laiku izvēlējos paklusēt, jo redzēju, kādu postu spēj izraisīt mani iebildumi vai ieteikumi. Kaut kas gāzās, plīsa, un sapratu, ka labāk paklusēt, kaut arī nepiekritu. Tā kā mums nebija skaļu konfliktu, šķita, ka bērni mazāk cieš, taču izrādījās, ka viņiem mūsu aukstais karš bija ļoti traumējošs un sāpīgs.” Vēl nesen to apliecinājis kāds gadījums ar vidējo bērnu. Anna ar savu atvasi braukusi uz pastu, kas atrodas netālu no viņu iepriekšējās dzīvesvietas, un auto nācies novietot pie mājas, kur dzīvots. “Bērns man teica, lai es nāku ātri, jo viņam esot nelabi... Visas atmiņas uzjundī, kā nācis no skolas gar mājas malu, skatījies pa logu – ja televizors strādā, tātad viņš ir mājās. Ja ne, tad nav....” 
Diemžēl fiziski tikuši ietekmēti arī bērni. Vīrietis gan pēc tam apzinājies nodarīto un ļoti centies mainīties, taču tas atkārtojies no reizes uz reizi.

 

Beidzot mierpilnas mājas

Lai gan Annai bijis kauns par pašu šķiršanās faktu, jo neviens līdz tam nebija šķīries viņas ģimenē, tomēr sieviete to sauc par lielu brīnumu, jo tiklīdz viņa pieņēma lēmumu aiziet, situācija pati no sevis sākusi risināties: “Pilnīgi nejauši atradu dzīvokli, brālis palīdzēja finansiāli. Arī citi tuvinieki ļoti rūpējās par mums. Šajā dzīves grūtajā brīdī sajutu, ka neesmu vienaldzīga, ka mūsu ģimene rūp, ka par mums interesējas un atbalsta, un tas ir ļoti, ļoti svarīgi.” 

Pirms šķiršanās Anna nav pat pratusi izņemt naudu no bankomāta, jo visus maksājumus, tostarp ar sievas karti, veicis viņas vīrs. 

Sieviete pati tā vēlējusies. Tagad, protams, apgūtas daudzas sadzīviskas lietas. Tāpat Anna mērķtiecīgi izmantojusi visas iespējas pilnveidoties, lai sadziedētu rētas sirdī un ieraudzītu sevi kā personību. Viņa atzīst, ka saprot teicienu – tāds tādu atrod: “Domāju, ka tad, ja esi pārliecināts par sevi, tu vairs nepiesaisti cilvēkus, kas uzkundzēsies pār tevi.” Anna piebilst, ka tieši tāpēc ļāvusies jaunajām attiecībām: “Ar savu tagadējo vīru satikāmies nejauši, un es zinu, ka tagad esmu citāda. Ka mīlu sevi, ka esmu pašpietiekama, un tas ir tik svarīgi attiecībās. Man nav baiļu, ka atkal kāds uzkundzēsies pār mani, nē, jo es sevi mīlu un zinu, ka spēju dzīvot arī bez tā otra cilvēka. Es esmu vērtīga un nepazudīšu dzīvē.” 
Viņa atceras, ka pirmais vīrs allaž teicis: “Ja tu darīsi tā, tad tu mani mīli.” Ar savu šodienas skatījumu uz lietām Anna teiktu – sorry, šķiramies! Taču tolaik tas viss šķitis kā norma. 

Anna ir pārliecināta, ka nevajag lēkt uzreiz jaunās attiecībās, jo ir vajadzīgs laiks, lai sakārtotu sevi.  

“Lai spētu veidot jaunas, normālas attiecības, ir nepieciešama palīdzība. Un terapija ir ieteicama gan sievietei, gan bērniem. Ar mani dzīvo divi jaunākie, jo vecākais bērns ir precējies, arī viņš iet pie psihologa. Bērnos ir sāpes, un neitrāls cilvēks var palīdzēt izteikt to visu, lai turpmākajā dzīvē veidotos veselīgas attiecības,” iedrošina Anna. 
Apmēram reizi mēnesī bērni tiekas arī ar savu bioloģisko tēti. Viņu starpā nav ļoti siltu attiecību, taču nav arī vardarbības. Anna uzskata, ka bērniem ir vērtīgi satikt savu tēti, ja vien tas iespējams.  “Sākumā viņš mēģināja viņos veidot vainas apziņu, – ka viņi viņu atstāja. Tāpat viņš teica sliktu par mani... Tagad viņi par pagātni nerunā,” sarunas beigās saka sieviete un vēl piebilst – tagad viņiem visiem beidzot ir mājas, kurās ir miers. 

Saistītie raksti