Vardarbība bērna pagātnē. Kā atrast kopīgu valodu?

Kādas sievietes stāsts: "Manam vīram ir meitiņa (2 gadi, 8 mēneši) no iepriekšējām attiecībām, jau mēnesi mazā ir pie mums, jo bērna bioloģiskā māte pēc ilgām sarunām piekapās atdot bērnu audzināt tēvam, taču mūsu vislielākā problēma ir tāda, ka bērns, dzīvojot ar īsto māti, ticis smagi un ilglaicīgi fiziski un emocionāli pakļauts vardarbībai, meitenīte ir sista, bieži vien par neko vai par kādu niķi, uz viņu ir bļauts, viņa nav bijusi cienīta un mīlēta. Līdz ar to saskaramies ar lielām problēmām, jo bērns, cik saprotu, ir ieņēmis galvā, kamēr nesit un nebļauj, nav jāklausa. Un neklausa arī, ar runāšanu mums iet grūti, jo viņai, kad tiek pateikts, nāc parunāsim par to, kā tu sit mani, kad es tevi klepī neņemu, viņa sāk bļaut uz mani, visādus izgājienus taisa, vienkarši izturas ar nenormālu necieņu. Viņa, šķiet, uzskata, ka savu var panākt tikai ar spītību, ja kaut kas nav pa prātam, sāk gan uz mani gan uz tēta bļaut un, kad ar bļaušanu nepanāk savu, tad sāk sist... Mēs vienkārši nesaprotam, ko un kā pareizāk darīt? Minešu, ka bērna īstā māte par bērnu nav īpaši rūpējusies, un bērns ir lielāko daļu savas dzīves pavadījis  pie svešiem cilvekiem nevis ar māti. Un bērns arī māti neatzīst, sauc viņu vardā, un saka, ka mamma viņu situsi un bļāvusi un ka viņai mamma nepatīk. Meitenīte man ir pieķērusies un uzskata mani par mammu, un, protams, kad nav šādu izgājienu, ir parasts pilnīgi normāls bērns. Kā labāk rīkoties un kādas audzināšanas metodes izmantot? Esam izmisumā..." 

Arī dusmu lēkmes ir bieži sastopamas šajā vecumā un parasti samazinās pēc trīs gadu vecuma, ja vecāki palīdz bērnam saprast kā viņš jūtas, kā arī nosaka skaidras robežas uzvedībai, palīdz izpaust emocijas adekvātā veidā.

Atbild klīniskā psiholoģe Daina Dziļuma: "Divgadnieka audzināšana bieži vien no pieaugušajiem prasa lielu pacietību, jo jāņem vērā, ka bērns šajā vecumā vecāku norādījumus spēj ievērot tikai 45% no dienas laika. Arī dusmu lēkmes ir bieži sastopamas šajā vecumā un parasti samazinās pēc trīs gadu vecuma, ja vecāki palīdz bērnam saprast kā viņš jūtas, kā arī nosaka skaidras robežas uzvedībai, palīdz izpaust emocijas adekvātā veidā.
Katram bērnam ir iedzimta un biologiski pamatota vēlme veidot tuvas attiecības – piesaisti ar cilvēku, kurš ir galvenais bērna aprūpētājs, parasti tā ir mamma. Šī vēlme pēc piesaistes ir saistīta ar nepieciešamību izjust drošību. Bērnam, kurš ir cietis no vardarbības, kurš ir piedzīvojis vairākas nozīmīgas pārmaiņas attiecībā uz cilvēkiem, kas par viņu rūpējas, ir bijusi traucēta šī iespēja izveidot tuvas un drošas attiecības – drošu piesaisti. Piesaistes kvalitāte ietkemē bērna spējas savaldīt savas negatīvās emocijas, izprast situāciju, ietekmē to kā bērns reaģē uz notikumiem savā dzīvē. Es ieteiktu arī nenonākt galējībā un neskaidrot katru bērna uzvedības problēmu ar viņa iepriekšējo dzīves pieredzi, jo tiešām ir jāņem vērā arī bērna vecums, temperamenta iezīmes, jāizmanto pozitīvas disciplinēšanas metodes.

Lai uzlabotu bērna piesaistes kvalitāti, vecākiem attiecībās ar bērnu būtu jābūt:
•  Iejūtīgiem – jāizprot bērna vajadzības, jāpamana arī nelielas izmaiņas bērna uzvedibā un jāreaģē atbilstoši tām.
•  Spējīgiem nomierināt bērnu, kad viņš ir satraukts vai noskumis.
•  Jāspēj saskaņot savu rīcību ar bērna vajadzībām, jāņem vērā arī bērna tieksmi pēc patstāvības.
•  Pieņemošiem – vecāki izjūt pozitīvas izjūtas attiecībā pret bērnu, izrāda prieku, lepnumu un sajūsmu par bērnu.
•  Pieejamiem – vecāki ir pieejami, kad bērnam nepieciešama viņu uzmanība.

Ir dabiski, ka arī Jūs izjūtat dažādas emocijas saistībā ar bērna uzvedību un notikušajām pārmaiņām ģimenē un iespējams meitenītes tēvam un Jums noderētu arī individuāla psihologa konsultācija, lai uzzinātu vairāk gan par bērna audzināšanas metodēm, gan par to kā reaģēt uz meitenes izteikumiem par mammu, gan kā ar meiteni runāt un skaidrot viņai līdzšinējo dzīves pieredzi."