Cik ilgi ciest vīra vardarbību? Šķirties vai cerēt uz pārmaiņām?

Vardarbība ģimenē, diemžēl, ir visai izplatīta. Visbiežāk, no tās cieš sievietes un bērni, lai gan ir arī gadījumi, kad upura lomā ir vīrietis. Vairākas mammamuntetiem.lv lasītājas atklājušas, ka vīri viņas sit, bet tomēr šķirties bail, negribas. Vai ir pamats cerēt uz vīrieša uzvedības maiņu, cik ilgi ciest pazemojumus, vai esmu tāda vienīgā - šie ir jautājumi, kas satrauc sievietes. Ar padomiem dalās Ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centra "Līna" psiholoģe Mārīte Bite.

FOTO: Marika Eglīte

Varmākas visbiežāk ir cietušo vīri, partneri, ģimenes locekļi, draugi un paziņas.

Kauns par savu situāciju

Sievietei, kura piedzīvo ciešanas ģimenē, kurā vīrietis viņu pazemo - dzer, ir vardarbīgs - ļoti bieži ir grūtības pieņemt lēmumu veikt izmaiņas savā dzīvē, jo, esot šādās attiecībās, viņa bieži ir zaudējusi gan atbalsta sistēmu sev apkārt, gan ticību saviem spēkiem. Sievietēm, kuras dzīvo vardarbīgas attiecībās, bieži vien alkohola problēmas un vardarbība sastopama kopā, taču tas nav obligāti, ir grūti meklēt palīdzību, jo viņām ir kauns par savu situāciju no apkārtējiem, atzīst psiholoģe. Nereti sievietes nemeklē palīdzību, jo cer, ka attiecības mainīsies, ka viņas spēs mainīt vīrieša uzvedību. Tomēr tas nav iespējams, ja vīrietis pats neatzīst un nevēlas pats mainīt savu dzīvi. Reizēm attiecības sākumā abi cer uz pārmaiņām, taču, jo ilgāk attiecības ir vardarbīgas, jo kļūst smagāk un ticības uz pārmaiņām mazinās.

Vīrietis vaino sievieti

Vīrietis vaino sievieti tajā, ka ir vardarbīgs, un sieviete vaino sevi. Bet, kas ir svarīgi zināt sievietei - par vardarbīgu uzvedību ir atbildīgs tikai tas, kurš to dara, lai gan parasti to mēģina izskaidrot ar kaut kādiem apstākļiem - problēmas darbā, stress, pa daudz iedzerts, grūta bērnība. Turklāt šiem attaisnojumiem bieži  tic gan sieviete, gan vīrietis, kas ir vardarbīgajās attiecībās, skaidro M.Bite. Vainas sajūta ir gan par nespēju pārtraukt attiecības, gan pret bērniem, kuriem tas arī jācieš. Bieži tieši bērnu drošība ir pēdējais punkts, kad vardarbīgā uzvedība izpaužas jau arī uz bērnu, kas sievietei "atver acis" uz realitāti, kurā cerības, ka kaut kas mainīsies vairs nestrādā.  

Iepazīsti vardarbības formas

Lai sieviete varētu sākt sevi pasargāt no vardarbības, sākotnēji ir labi uzzināt informāciju par vardarbību un alkoholismu - lai labāk izprastu to problēmu, kurā atrodas un mazinātu vainas un atbildības sajūtu par vīrieša uzvedību, kā arī iegūtu informāciju par palīdzības iespējām - sociālo dienestu palīdzību, krīzes centriem, psiholoģisko palīdzību, izpētot informāciju un izprotot vardarbīgo uzvedību, sievietēm ir iespēja saredzēt savas atbildības robežas, un saprast, ka viņas nevar izmainīt vīrieša uzvedību, bet viņas var izmainīt savu uzvedību – nevis ciest un būt par upuri, bet uzņemties atbildību par sevi un saviem bērniem, meklējot drošību.

 

Ir labi, ja sākumā sieviete var saņemt atbalstu ārpus ģimenes, taču, lai to saņemtu, ir jāpārvar kauns un jāuztic savas grūtības kādam. Tas nav viegli, taču tas ir vienīgais veids kā citiem dot zināt, ka tev vajag palīdzību. Un zini - ir daudz sieviešu, kas ir pārtraukušas vardarbību un atguvušas ticību sev, un prieku par savu dzīvi.

 

Vai vienīgais veids pārtraukt vardarbību ir pārtraukt attiecības? M.Bite norāda - ja vien vīrietis nesaņem profesionālu palīdzību saistībā ar viņa vardarbīgās uzvedības problēmām un neveic pārmaiņas, tad atbilde ir JĀ. Diemžēl, ja vīrietis nav sapratis, negrib saprast robežas attiecībās - ka sievietei nepatīk, ka viņu pazemo pēc pirmajām vardarbības epizodēm un turpina būt vardarbīgs, tas norāda, ka vardarbība kļūs arvien biežāka un smagāka šajās attiecībās.

 

Vardarbība starp vīrieti un sievieti nav tikai viņu privāta lieta

Sabiedrībā valda uzskats, ka indivīda drošība visvairāk tiek apdraudēta uz ielas, taču sievietes biežāk cieš no vardarbības, tostarp izvarošanas un slepkavības, pašas savās mājās. Varmākas visbiežāk ir cietušo vīri, partneri, ģimenes locekļi, draugi un paziņas, nevis nejauši svešinieki. Joprojām daudzi uzskata, ka vardarbība starp sievieti un vīrieti, kurus saista partnerattiecības, ir privāta lieta, kurā sabiedrībai nav jāiejaucas. Šādi domājot, mēs ātri aizmirstam, ka vardarbība ir noziegums, pret kuru jebkādā tā izpausmē jāvērš sabiedrības neiecietība, norādīts www.zinisavastiesibas.lv sagatavotajā materiālā par vardarbību ģimenē.

 

Tu neesi vienīgā!

Der atcerēties, ka tu neesi vienīgā, kas cieš no vardarbības. Vardarbība ģimenē ir izplatīta parādība. Tev ir tiesības pieprasīt un saņemt palīdzību! Tu pati vai tava rīcība nav cēlonis vardarbībai, kas vērsta pret tevi. Nevaino sevi notikušajā! Tu vari izvēlēties - pārtraukt varmācīgu izturēšanos pret sevi vai arī samierināties ar to.

 

Mīts 

Māja ir neaizskarama teritorija. Nevienam nav tiesību iejaukties ģimenes lietās. 

Realitāte 

Vardarbība, piekaušana ir noziegums! Latvijas Krimināllikums par miesas bojājumu nodarīšanu paredz sodu ar brīvības atņemšanu pat līdz 15 gadiem, un nav nekādas nozīmes, vai noziegums noticis mājās vai uz ielas. Nevienam nav tiesību sist otru cilvēku, turklāt tās ir arī tavas mājas. Tev ir tiesības dzīvot, nebaidoties tikt fiziski ietekmētai. 

Mīts 

Sieviete tiek piekauta tāpēc, ka pati izprovocē vīru. 

Realitāte 

Sievietes tiek piekautas dažādu muļķīgu iemeslu dēļ. Piemēram, tāpēc, ka vakariņas bija aukstas, tāpēc, ka televizors bija noregulēts uz nepareizo kanālu, tāpēc, ka bērns raudāja. Patiesībā vardarbīgi vīrieši atsakās kontrolēt savu vardarbīgo uzvedību. Pat ja vīrietim ir pamats būt dusmīgam, viņam tik un tā nav tiesību izpaust savas dusmas varmācīgā veidā. Sieviete nevar būt atbildīga par viņa vardarbīgo uzvedību! 

Mīts 

Ja sieviete paliek kopā ar vīru vai draugu pēc tam, kad viņš ir sievieti piekāvis, tātad sievietei patīk, ka viņu sit. 

Realitāte

Tikt piekautam ir sāpīgi un pazemojoši, un nevienam tas nepatīk. Ir dažādi iemesli, kāpēc sievietes paliek kopā ar vardarbīgiem vīriešiem. Piemēram, tāpēc, ka viņas baidās no turpmākas vardarbības un finansiālām grūtībām pēc aiziešanas no vīra, vai arī viņas ir emocionāli pieķērušās saviem partneriem un tic, ka ģimenei jāpaliek vienotai, un nevēlas šķirt bērnus no tēva. Bieži iemesls sievietes klusēšanai ir milzīgs kauns atzīties sev un apkārtējiem, ka pret viņu tuvi cilvēki var izturēties varmācīgi.

Fakts 

Sievietes tiek piekautas neatkarīgi no sociālā un mantiskā stāvokļa, kā arī no etniskās piederības. Vardarbība pret sievieti notiek neatkarīgi no labklājības vai izglītības līmeņa. 

Fakts 

Bērni, kas izaug, redzot vardarbību mājās, sāk uztvert to kā normālu parādību. Bērni notic, ka vardarbība ir normāls citu cilvēku kontrolēšanas veids. Lielākā daļa pieaugušo, kas atrodas cietumā par vardarbīgiem noziegumiem, uzauguši ģimenēs, kurās notikusi vardarbība. 

Fakts 

Pētījumi liecina, ka gandrīz pusei no bērniem, kas cieš no cietsirdīgas attieksmes, mātes arī cietušas no nežēlības. Tas apstiprina, ka vardarbība pret sievieti ģimenē veicina nežēlību arī pret bērniem.

 

Vardarbībai ir trīs cikli

Pirmā fāze: spriedzes pieaugšana 

Pāridarītājs arvien biežāk ir gatavs negatīvi reaģēt uz sasprindzinājumu. Sadzīvē parādās epizodes, kurās vīrietis pret sievieti izturas brutāli un egoistiski. Abi partneri cenšas mazināt nesaskaņu nozīmi, sieviete var kļūt mīlošāka vai pakļāvīgāka, vai arī censties negadīties pāridarītājam ceļā - vadoties pēc tā, kā viņa saskata iespēju novērst vardarbību. Nereti sieviete secina, ka viņa nedrīkst izrādīt dusmas. Pāridarītāju iedrošina šī pasīvā pakļāvība, un viņš necenšas sevi kontrolēt. 

Sievietes, kuras laika gaitā tikušas sistas, zina, ka šie sākotnēji sīkie vardarbības incidenti novedīs pie smagākiem gadījumiem. Neskatoties uz to, viņas nereti secina, ka varbūt bija pelnījušas tādu attieksmi, un nolemj "pacensties vairāk", cerot, ka viņu uzvedība ietekmēs pāridarītāja uzvedību.

 

Kad pāridarītājs "eksplodē", cietusī bieži vien uzņemas vainu, pārmezdama sev, ka zaudēja kontroli pār situāciju. Strauji aug viņas dusmas, lai gan viņa tās var nepazīt vai nespēt izrādīt. 

 

Šajā fāzē pāridarītāju var pārņemt bailes, ka upuris viņu pametīs. Šīs bailes pastiprina arī sievietes cenšanās izvairīties no sava pāridarītāja. Vardarbīgs vīrietis kļūst arvien egoistiskāks, greizsirdīgāks un cenšas sievieti iebiedēt. Tā kā gan pāridarītājs, gan cietusī pirmās fāzes laikā izjūt pieaugošo spriedzi, abiem kļūst arvien grūtāk tikt ar to galā. Abas puses kļūst arvien nervozākas.

Nepārtraukta stresa nogurdināta, viņa cenšas vēl vairāk noslēgties sevī. Pāridarītājs meklē viņā pazīmes, kas liecina par dusmām, jūtot tās pat tad, kad viņa tās mēģina noliegt. Katrs viņas spertais solis tiek iztulkots nepareizi. Spriedze abu starpā kļūst neciešama. Sasniedzot brīdi, kad vardarbība jau ir neizbēgama, pāris ātri nonāk pie otrās fāzes, kad notiek pats vardarbības akts.

Reklāma
Reklāma

 

Otrā fāze: vardarbības akts

Otrā fāze ir nekontrolēta uzkrājušās spriedzes izlādēšanās. Kontroles trūkums un vardarbības postošais efekts atšķir to no pirmās fāzes laikā notikušiem mazāka mēroga fiziskiem pārinodarījumiem. Otrā fāze ir visīsākā, kas parasti ilgst no dažām minūtēm līdz vairākām stundām. Šīs fāzes laikā gan pāridarītājs, gan upuris secina, ka pāridarītāja dusmas nav kontrolējamas.

 

Lai arī pāridarītājs visu sāk ar domu "vajag mazliet viņu pārmācīt" un pārtrauc tad, kad viņam liekas, ka viņa ir pietiekami "savaldīta", viņš bieži vien atklāj, ka ir nopietni savainojis upuri. Viss beidzas ar to, ka viņš nesaprot, kas noticis.

 

Otrajā fāzē notikušo vardarbības aktu reti kad izraisa upura uzvedība, vardarbībai par iemeslu parasti kalpo kāds ārējs faktors vai pāridarītāja iekšējais stāvoklis. 

Kad vardarbības akts ir beidzies, tam parasti seko sākotnējs šoks, neticība un notikušā noliegšana. Gan pāridarītājs, gan upuris meklē attaisnojumu šādam vardarbības aktam. Daudzreiz vardarbības upuris pārdzīvo 24-48 stundu ilgu emocionālu sabrukumu, kura pazīmes ir depresija, bezpalīdzības izjūta un apātija. Piekautās sievietes bieži vien meklē palīdzību tikai 24-48 stundas pēc notikušā vardarbības akta.

 

Trešā fāze: medusmēnesis, miers un aplidošana 

Otrajai fāzei ir raksturīga brutalitāte, taču trešajā fāzē notiek pretējais: pāridarītājs ir ārkārtīgi mīlošs, labs, un viņa uzvedība liecina par "vainas apzināšanos". Viņš saprot, ka ir gājis pārāk tālu, un cenšas upurim pielabināties. Šo fāzi pieņem abas puses, taču tieši šajā fāzē noslēdzas sievietes viktimizācija - viņa pilnībā kļūst par upuri. 

 

Šajā fāzē pāridarītājs cenšas nepārtraukti izrādīt savu mīlestību. Viņš atvainojas, sola, ka nekas līdzīgs nekad neatkārtosies, un lūdz viņai piedošanu. Pāridarītājs pilnībā tic, ka viņš nekad nepacels roku pret sievieti, kuru mīl, un ka no šā brīža viņš spēs sevi kontrolēt.

 

Viņš vienlaikus tic, ka ir savu partneri mazliet "pārmācījis" un ka viņa turpmāk nekad neuzvedīsies tā, lai izaicinātu viņu lietot fizisku spēku. Viņš atstāj patiesa grēku nožēlotāja iespaidu un spēj notikumā iesaistītos pārliecināt, ka viņa uzvedība mainīsies.

Trešajā fāzē pāridarītājs bieži "apber" upuri ar dāvanām - ziediem, saldumiem, rotaslietām, saimniecības precēm. Šajā kampaņā tiek iesaistīti citi tuvie cilvēki - ģimenes locekļi, draugi, lai tikai pārliecinātu sievieti, ka attiecību izbeigšana nav pareizā izeja. Notikumā iesaistītie bieži vien notic, ka vīrietis nožēlo notikušo un ir gatavs mainīties, ka pie visa vainīga milzīgā darba slodze vai dzeršana, ka bērniem vajadzīgs tēvs, ka pāridarītājam nepieciešama upura palīdzība, - un upuris sāk uzņemties atbildību par jebkuru sodu, ko var saņemt pāridarītājs. 

Šīs fāzes laikā upuris redz daļu no sava sapņa par brīnišķīgu, patiesu mīlestību. Sieviete izvēlas noticēt tam, ka partnerim vairāk raksturīga mīloša, nevis vardarbīga uzvedība. Šajā laikā viņa var redzēt vīrieša neaizsargātību un vājumu. Sieviete redz sevi kā tiltu uz vīrieša emocionālo stabilitāti.

 

Šādā situācijā ir gandrīz nereāli cerēt, ka pāridarītājs meklēs profesionālu palīdzību, lai mainītu savu vardarbīgo uzvedību. Vairākumā gadījumu pāridarītājs meklēs palīdzību tikai tad, kad upuris būs viņu atstājis un kad viņš pats uzskatīs, ka vēršanās pēc psiholoģiskas palīdzības pārliecinās upuri atgriezties. 

 

Tā kā trešajā fāzē novērojamas visas laulības vai kopdzīves skaistās un vēlamās puses, šajā fāzē upurim ir grūti pieņemt lēmumu meklēt juridisku aizsardzību vai izbeigt attiecības. Ja sieviete šaubās, vai aiziet no vīrieša vai neaiziet, viņu parasti attur trešās fāzes laikā piedzīvotā mīlošā attieksme, nevis pirmās un otrās fāzes pārinodarījums. 

Ja sieviete jau vairākkārt ir pārdzīvojusi šādus vardarbības ciklus, viņa nereti zemapziņā ir pārliecināta, ka upurē pašas emocionālo un fizisko labklājību īsam mīlestības uzplūdu mirklim trešās fāzes laikā. Šī apzināšanās mazina viņas pašapziņu, liek kaunēties un pat ienīst sevi. 

Ir grūti paredzēt trešās fāzes ilgumu. Daudzas sievietes atzīst - pirms viņas apjauš trešās fāzes beigas, jau ir novērojami pirmajai fāzei raksturīgi incidenti. Pēdējo gadu pētījumi liecina, ka atsevišķās partneru attiecībās, kas balstās uz ilgstošu vardarbību, trešā fāze pilnīgi izzūd.

 

Kas raksturīgs vardarbīgam vīrietim?

Zema pašapziņa.

Svēti tic vīrieša pārākumam pār sievieti un tradicionālajai izpratnei par vīrieša lomu ģimenē.

Visbiežāk emocijas izrāda dusmu veidā.

Vāji kontrolē savu uzvedību.

Saista savus panākumus un neveiksmes ar ārējiem faktoriem - vienmēr citi pie visa ir vainīgi.

Bieži runā par atsvešinātību, tomēr tā ir paša radīta. Viņš neuzticas citiem un izvairās runāt par sevi. Viņš reti meklē palīdzību vai pārrunā personiskās problēmas ar citiem.

Izjūt vajadzību kontrolēt notiekošo un dominēt pār cilvēkiem. Kontroli nesaista ar paškontroli. Zaudējot savaldību, viņš bieži cenšas atgūt "pašapziņu" ar agresiju pret apkārtējiem.

Ir liela varbūtība, ka viņš nāk no ģimenes, kurā bijis liecinieks vardarbībai pret māti vai arī pats ticis sists.

Sievietes sišanu attaisno, noveļot vainu uz pašu sievieti, alkoholu, saviem vecākiem, darbu vai atrodot vēl kādu citu iemeslu.

Mēģina mazināt savas vardarbīgās uzvedības nopietnību gan savā, gan citu priekšā. Tendence mazināt savas rīcības nopietnību drīzāk ir sevis noliegšanas veids, nevis melošana.

Jūt atkarību un vienlaikus izturas ar īpašniecisku attieksmi pret upuri, ko pats izskaidro kā mīlestību.

Centieni izprast pāridarītāja uzvedību negarantē, ka tā mainīsies. Tomēr tas nenozīmē, ka tev būtu pasīvi jāpieņem vardarbība attiecībās tāpēc, ka tavam vīram vai draugam ir šādas problēmas.

 

Kas raksturīgs no vardarbības cietušai sievietei?

Visbiežāk varam secināt, ka upurim un pāridarītājam ir vairākas kopējas īpašības:

zema pašapziņa;

tic tiem mītiem, kas attaisno vardarbību ģimenē;

tic tradicionālajām vīriešu un sieviešu lomām;

pārspīlēta emocionāla atkarība no partnera.

 

Meklē palīdzību!

Meklēt palīdzību uzreiz, negaidot vairākkārtēju vardarbības ciklu atkārtošanos. Palīdzību var meklēt policijā, krīžu centros, pie tuviniekiem, draugiem - galvenais ir nekaunēties un neklusēt. Iespējams, ja arī vīrietis saņems palīdzību pēc "pirmās rokas pacelšanas" pret sievu, draudzeni, bērna māti, jūsu attiecības var tikt glābtas. Tikai jūsu rokās ir mēģināt situāciju vērst uz labo pusi. Lai jums ikvienai izdodas!

 

Materiāla tapšanā palīdzēja Ģimeņu psiholoģiskā atbalsta centra "Līna" speciālisti, kā arī izmantota informācija no projekta www.zinisavastiesibas.lv