Ilze Viņķele par "normālo dzīvi": "Man nav bail no manām bailēm"

Par ko jūs labāk gribētu runāt – par Covid-19 vai kaut ko pilnīgi citu? Lai gan ir jautājums, ko noteikti gribu uzdot: jūs vispār naktīs spējat aizmigt un guļat?
No februāra sācies jauns režīms. Vidēji 4 – 5 stundas miega.

Ja izdodas aizmigt?
Ar to gan nav problēmu. Man ļoti nāk miegs, bet tam pretojos. Jo tad dzīvē paliktu tikai darbs un miegs. Tāpēc pat cenšos palikt nomodā, lai man būtu arī kāds brīdis bez domām par darbu.

Cik korekti būtu jautāt: šo laiku uztverat kā izaicinājumu darbā vai kā nelaimi, kas uzgāzusies – turklāt tieši jums uz pleciem?
Man vispār nav raksturīgi uztvert notikumus par nelaimēm. Un te tagad ir divas daļas. Cilvēkiem, kurus tas skar, tā ir ne vien nelaime, bet milzīgs traģēdiju bloks. Un šī būs smaga tēma vēl ilgi uz priekšu – ko īsti nozīmē lieli ierobežojumi bez šķietami taustāma pamata. Ja ir karš – tas ir citādi. Ja izsūta vai iesloga – tas ir citādi.

Bet te ir “tikai” tas neredzamais draņķa vīruss. Kas liek sēdēt mājās mēnešiem ilgi. Es arī daudz domāju par to, kā jutās tie cilvēki, kurus aprēja par to, ka viņi pēdējā brīdī atgriezās, piemēram, no Kanāriju salām. “O, baigie bagātnieki! Nav ko vazāties apkārt pa pasauli, lai tagad paliek, kur bija!”
Nu, kādi bagātnieki – cilvēki gadu vai pat ilgāk krāja naudu, lai savā atvaļinājumā ziemā izsildītos saulē, bet te... Atgriežoties jāsāk strādāt, uzkrājumu vairs nav, un jāizvelk līdz pirmajai algai. Un tad lūdzu – sēdi mājās un, ļoti iespējams, paliec vispār bez naudas! Tur ir daudz personisku traģēdiju apakšā.

Bet šim visam ir arī otra puse. Valstij un nozarei, man šķiet, tādas iespējas rodas vienreiz dzīvē. Tāda mēroga revīzija. Un tāds stresa tests. Līdzīgi, kā iemest aukstu olu verdošā ūdenī. Ja ir tā plaisa, tā noteikti atnāk vaļā. Tiesa, atšķirībā no ieplīsušas olas nozarei tas sola vienkārši grandiozas un – gribu ticēt – arī pozitīvas pārmaiņas.

Jā, lasīju, ka uzskatāt: pasaule kļūs labāka. Ko jūs saprotat ar “pasaule kļūs labāka”?
Mana pārliecība – būs mazāk ārišķību. Skatījos Bočelli koncertu no Milānas tukšās katedrāles un domāju: redz, un neviena selfija... Pirms šā visa sociālos tīklus pārplūdināja bildes “es un koncerts Berlīnes filharmonijā”, un biju tiešām pārsteigta, cik ļoti cilvēki ar tiem selfijiem aizrāvušies. Dzīve bija padarīta tik ļoti publiska.

Domāju, nākotnē arī būs samērīgāks patēriņš. Sēžot mājās, nāk apjausma, cik maz patiesībā vajag. Plus – vairāk laika kopā ar bērniem. Vairāk iespēju novērtēt attiecības. To, ka tev ir kāds, kas piezvana un pajautā: kā tev iet? Tās ir labas lietas, vērtīga pieredze.

Es, protams, saprotu, ka šo tagad var nosaukt par tādas vidusslāņa salīdzinoši pārtikušas četrdesmitgadnieces+ spriedelēšanu. Un tas tiešām arī ir skats no mana “burbuļa”. Jo turpat ir arī, piemēram, vardarbības pieaugums ģimenēs ārkārtējās situācijas laikā. Atkarību uzliesmojumi. Šis ir tāds laiks, kad tie, kam ir spēks un iespējas, rīkojas, lai šīs blaknes mazinātu un palīdzētu cilvēkiem, kam šī palīdzība vajadzīga.

Bet teikšu godīgi – man, tāpat kā visiem, Covid-19 tēma jau ir... Jā, apnikusi. No tā nevar nekādu iedvesmu un gandarījumu gūt. Un, ja reiz ir tāda iespēja, tiešām labprātāk izmantotu šo sarunas brīdi, domājot un runājot par kaut ko citu.

Un tomēr: kā jūs nesabrūkat šajos mēnešos? Jā, ir vienas sabiedrības daļas atbalsts, bet taču ir arī tik milzīgs negāciju vilnis.
Man ir paveicies – tāds personības salikums. Tāda gēnu kombinācija. Īpaši no papa puses ir ļoti vitāli cilvēki. Mana vecmamma, papa mamma, bija pat, teiksim tā, nenormāli vitāla. Tāds nazītis! Un arī papus pats. Manuprāt, manī ir laba kombinācija: puse latgalietes, puse kurzemnieces. Audzināšana. Bet visvairāk, domāju, man paveicies ar attieksmi. Ir jānotiek kaut kam tiešām baisam, lai man liktos: nu gan ir cauri...

Jūs vispār nemēdzat baidīties?
Domāju, ka stipruma komponenti ir arī šaubas un bailes. Bet – man nav bail no manām bailēm. Man nav bail izgāzties. Man nav bail kādam nepatikt. Man nav bail, ko par mani padomās. Un tā ir bijis jau kopš bērnības.

Plus man nekad nav bijusi sajūta, ka es nevaru ietekmēt lietas. Savukārt tās, ko nevaru ietekmēt, vienkārši pieņemu. Slavenais Vonnegūta citāts, ko viņš gan aizņēmās.

Kad šo teicienu pusaudža vecumā lasīju, šķita, ka cilvēks neko ģeniālāku nemaz nevar pateikt.

Kura jūsu dzīves joma vismazāk padodas kontrolei?
Seja.

Jūs neprotat “noturēt seju”?
Jā, neprotu neizrādīt, ko patiesībā domāju. Pokerfeiss nav mana stiprā puse.

Un vēl jau no agriem gadiem mēģinu kontrolēt sevī to ļoti straujo lēmumu pieņemšanu. Ātrās izpausmes. Tas vispār galīgi nepalīdz dzīvē. Ar to man gan joprojām sokas viļņveidīgi. Cenšos, cenšos, bet tad atkal atmetos atpakaļ neiecietībā. Tas man pašai sevī nepatīk.

Esot ministrei, ir viegli saglabāt sievišķību? Tā te, ministrijā un šajā darbā, vispār iederas?
Ko nozīmē “būt sievietei”? Es jūtos kā Ilze Viņķele. Kā 48 gadus vecs cilvēks ar dzimumu – sieviete. Mani patiesībā arī maz interesē visi šie “kā būt sievietei”, “kā es jūtos kā sieviete”...

Nekad neesmu centusies sev definēt, ko man nozīmē sievišķība. Starp citu, attiecībā uz sevi nemaz nevarētu arī aprakstīt, ko man nozīmē veselība. Manuprāt, tas nozīmē, ka es tādā labā nozīmē “neko nejūtu”. Man viss ir viens vesels. Ja jūtos labi – tātad tā ir laba veselība.

Jā, var tradicionāli saistīt sievišķību un nesievišķību ar ārējo izskatu, ar apģērbu. Nu tādā gadījumā: man patīk, ka ir ērti un ka es varu atļauties. Bet te atkal gribētos teikt: tad jau labāk runājam par kovidu.

Vai par stilu. Jūsu “stila zīme” ir lakatiņi.
Jā, ir. Vienmēr patikuši. Iespējams, tas ir kaut kāds sentiments par manu vecmāmiņu un mammu. Viņām vienmēr bija smuki lakatiņi un vispār patika pucēties.

Cik to lakatiņu jums ir?
Daudz. Bet kurpju ir vairāk. Katram jau ir kāda vājība, man patīk kurpes. Un vēl auskari.

Kuru dzīves brīdi jūs atceraties ar prieku un patiku?
Labi ir tas, ka prieku ir bijis daudz vairāk nekā neprieku. Un ka tie prieki bijuši tik ļoti dažādi. Lai saprastu manu prieku mērogu un diapazonu, izstāstīšu divus piemērus.

Viens prieks bija, kad gadu nodzīvoju Amerikā, biju saņēmusi stipendiju. Jāpiebilst, ka pirms tam Amerikā biju tikai vienu reizi. Bija septembris. Ļoti silti un skaisti. Man mītnes vieta bija Vašingtonā, septiņu minūšu attālumā no Baltā nama. Izgāju vakarā paskriet. Skrēju pa Nacionālo molu un domāju: vai maz var būt vēl lielāka laimes sajūta? Esmu brīnišķīgā vietā. Man bijusi iespēja nomainīt vidi. Esmu izturējusi stresu uz vientulību – pirms tam nekad nebiju dzīvojusi viena, agri apprecējos. Jūtos vesela. Esmu izgājusi paskriet, varētu teikt, pasaules centrā. Es, skuķis no Rēzeknes. Nu, ko vēl varētu vēlēties?

Bet tikpat lielu prieku jūtu, piemēram, redzot mazos bērnudārzniekus. Kad viņi satuntulēti tajās dzeltenajās vestēs un šņorē kā pingvīni dodas pastaigā. Skaties uz to – un tāds tīrs prieks pārņem.

Jums jau ir mazbērni?
Nē, vēl nav. Vecākajam dēlam ir 27, vidējam 23, jaunākajam 17 gadi. Bet manam vīram ir mazbērni, un viņus uzskatu arī par savējiem.

Trīs bērni ir daudz. Vai ar šodienas prātu domājat, ka varēja būt arī vairāk?
Teikšu tā: kur trīs, tur arī ceturtajam vieta. Kad puikas bija mazi, vasarās pie mums brauca viņu brālēns no Zviedrijas, un ar četriem bija vieglāk nekā ar trim. Jo, kad bērni ir trīs, viņiem veidojas neforšas frakcijas: divi pret vienu. Bet, kad ir četri, viņi nekad nenostājas trīs pret vienu.

Kādu atzīmi jūs sev liktu kā mammai?
Nav tik vienkārši. Jo tad ir vidējais vērtējums un vēl atsevišķi vērtējums pa klasēm. Zemāko atzīmi sev liktu ar pirmo bērnu. Tagad arī teiktu, ka 21 gada vecumā kļūt par mammu – tas ir par agru.

Un augstāko vērtējumu es sev liktu ar jaunāko dēlu. Jau sākot ar viņa gaidīšanu, kas bija apzināta, spēja neuztvert bērnu kā bēbi, bet uzreiz kā personību. Ar pirmo puiku varbūt biju ne gluži nesekmīga, bet noteikti arī ne teicamniece. Un, jā, jūtu savas audzināšanas kļūdas attiecībās ar vecāko dēlu. Taču izdarīju to, ko mana mamma neizdarīja, – es to izrunāju.

Varbūt kādam paveicas, un viņš piedzimst jau ar gatavām vecāku prasmēm. Man tā nepaveicās. Un tas, ko sapratu no attiecībām ar saviem vecākiem, – cik ļoti svarīgi ir spēt izrunāties. Un cik svarīgi, ka vecāki spēj bērnam atzīties: tas nebija ļauni domāts, vienkārši citādi nemācēju. Nu, un arī es vienkārši nemācēju – tas taču ir tik cilvēciski!

Manā gadījumā paps to prata izdarīt. Bet mamma neprata. Savukārt es to jau varēju izmantot kā pieredzi un ar saviem puikām īstenoju dzīvē spēju atzīt savas kļūdas. Neizlikos par to, kas vienmēr visu zina, stāstīju, cik grūti reizēm ir būt vecākiem.
Bet vēlreiz varu teikt: esmu ļoti pateicīga vecmammai un savam papam par to, cik vitāli un godīgi viņi ir bijuši, mani audzinot.

 Atklāsiet kādu dzīves gudrību, ko no vecmammas atceraties?
O, jā! Viņa vispār bija ļoti neparasta sieviete. Viņu bildināja, kad viņai bija astoņdesmit gadi. Astoņdesmit! Un viņa šo bildinājumu nepieņēma, jo negribēja būt ceturtā sieva. Bet man viņa uz visu mūžu iepotēja, ka: “Ja tev ir garlaicīgi pašai ar sevi, tu nevari nevienam savu kompāniju piedāvāt!”

Un vēl spilgti atceros mana vīra – tiesa, nu jau šķirtā – teikto mūsu laulības sākumā: ka laulība ir smags darbs. Jāsaka, toreiz ļoti apvainojos par šādiem vārdiem.

Jums nepatika tāda mīlestības un laulības definīcija?
Pilnīgi nemaz! Domāju: nē, nu kas tad tas tāds tagad?! Tam taču jānotiek pašam par sevi, bez piepūles. Bet tagad varu teikt, ka absolūti viņam piekrītu. Turklāt, tas “smagais darbs” jau nav ne vērtējums, ne nosodījums. Tā vienkārši ir konstatācija. Attiecības ir jākopj apzināti un apzinīgi.

Un, ja tagad būtu iespēja atgriezties 28 gadus senā pagātnē – jūs pret laulību izturētos kā pret smagu darbu?
Nē! Bet es par šo teicienu neapvainotos. Vienkārši saprastu, ka tas nav nekas personisks, bet ir cilvēka pieredzē balstīta atziņa. Kas patiesībā ir arī ļoti labs raksturojums par šo cilvēku. Jo mums ar vīru bija liela gadu starpība. Un tagad es novērtēju, ka viņš jau bija kaut ko iemācījies.

Jums nav žēl, ka jūsu laulība, kas bija gana ilga, beidzās ar šķiršanos?
Nu, tā ir tāda mācība. Mums ir ļoti labas un sirsnīgas attiecības. Un tagad nedēļas nogales pavadu kopā ar savu ģimeni, jo īsti jau tā nekad arī nav pārstājusi būt mana ģimene. Ar saviem puikām un viņu tēvu. Mums ir arī liels kopīgs dzīves prieks nesen uzradies – labradora kucēns.

Jūs pati gribējāt kucēnu?
Mazliet piesedzos ar to, ka bērni grib. Bet pati arī ļoti gribēju. Darbadienās un dzīvoklī īsti nevarētu atļauties tagad kucēnu, bet tas ir šīs dzīvošanas starp divām mājām pluss – otrā mājā ir dārzs. Pēc iepriekšējā suņa nāves vīrs gan teica, ka nekad vairs neies tam cauri, bet pagāja laiks, mēs ar puikām noķērām brīdi, kad viņš kļuva pielaidīgāks. Un noorganizējām suni.

Kam jums laika nepietiek?
Tādai... nedomāšanai. Ka varētu tā truli skrullēt Netflix filmas. Un vēl man šobrīd pietrūkst laika kaut ko mācīties. Tieši tā – formāli mācīties. Es nerunāju par kaut kādiem neklātienes kursiem, bet nopietnu mācīšanos.

Un ko jūs mācītos?
Piemēram, projektu vadību. Un vēl man pēkšņi uznācis sentiments par matemātiku, to labprāt mācītos. Es gan tagad fantazēju. Jo šajā dzīves posmā strādāju arī brīvdienās.

Un ilgi tā var?
Kādu laiku var, bet nu jau jūtu, ka enerģijas resursi sāk izsīkt. Paldies Dievam, nu jau dažas nedēļas ir tādas, ka var sākt runāt par rutīnas pazīmēm. Vairs nav tā, ka nezini, ko rīts atnesīs un ar ko diena beigsies.

Un nu jau var arī par nākotni padomāt. Par sāktajiem projektiem. Un ir dienas, kad pat jau septiņos vakarā esmu mājās. Bet vispār tā ir iekšējā disciplinētība: saprast, ka no tā, ja stundu ātrāk sākšu vai beigšu darbu, nekas nesabruks. Un, ja sabruks, tad tas pateiks kaut ko ne pārāk glaimojošu par mani, nevis par šo sistēmu kopumā.

Tiešām negribētos jūsu šajā dzīves posmā mocīt ar versijām, kas ir mīlestība. Taču varbūt jums ir gatava atbilde?
Hmm. Parunājam par kovidu? (Smaida.)
Tie ir tik plaši jautājumi. Var runāt frāzēs, bet tā man darīt negribētos. Un, ja nerunā frāzēs, ir jārunā detalizēti... Patiesībā ar mīlestību ir līdzīgi kā ar tiem priekiem. Mīlestības arī ir ļoti dažādas. Sākot jau ar objektu: cilvēks, dzimtene, dzīvnieks... Vecāki, bērni. Mīlēt var arī to, ko patīk darīt. Ir būtņu un ir procesu mīlestības. Ja par mani, tad man jau atkal ir veicies: esmu gan spējusi mīlestību dot, gan saņēmusi to pretī.

Vislabāk par netveramo stāsta gadījumi.

Varu pastāstīt par mīlestības izpausmēm, ko esmu jutusi. Mana mamma nebija no vienkāršajiem pasažieriem, teiksim tā. Viņai bija grūti ar emociju paušanu. Bet man palicis atmiņā, ka bērnudārzā visiem bija vienādi krekliņi. Bet man bija ar izšūtu puķīti. Tā taču ir tīra un gaiša mīlestība, vai ne? Mamma varbūt nemācēja vārdos un pieskārienos savu mīlestību paust. Bet man bija tā puķīte. Kamēr citiem nebija. Un es to atceros. Un arī gribu, lai mani puikas jūt, ka esmu par viņiem piedomājusi. Un ne tikai par bērniem. Arī par vīrieti, partneri. Man ir bijis, ka satiec cilvēku pēc ilgāka laika un no aizkustinājuma raudāt gribas. Par iespēju vienkārši būt klāt. Tas viss ir justs. Brīnišķīgi.

Ko jūs bērniem kā mamma centāties iemācīt?
Tas sākums, kā jau teicu, nebija neko spožs... Un vairāk bija didaktisku pamācību diemžēl.

Bet tagad man ir pilnīgi skaidrs, ka labākā bērnu mācīšana ir vai nu ar piemēru, vai kopā darot. Un šķiet, ka tā labākā mācība, ko savas saprašanas ietvaros bērniem esmu devusi, – daudz kas no paša atkarīgs. Ka nevajag sēdēt malā un gaidīt, ka kaut kas pats no sevis notiks. Un ka arī kļūdas un neveiksmes ir daļa no dīla. Ka tas nav nekas traģisks.

Un vēl – ja pašam iet labi un tiec ar sevi galā, vajag palīdzēt arī citiem. Vai tā būtu kaimiņu tante vai radinieks ar depresiju, vai nupat izšķīries draugs.

Jūs esat tā, kas vienmēr metas palīgā?
Nu jā... Jā. Profesijas izvēle arī laikam par kaut ko liecina. Mana pirmā profesija ir sociālais darbinieks. Es būšu tā, kas pieies klāt veikalā raudošam bērnam un pajautās, kur ir viņa mamma.

Un vilšanās politikā – ir bijusi?
Ir bijusi. Varbūt precīzāk – pat ne vilšanās, bet apnikums ir bijis. Nogurums. Un ka nav gandarījuma. Jo politikas īpatnība ir tāda, ka tu pats sava darba augļus un gandarījumu, visticamāk, nepiedzīvosi. Tas ir darbs uz procesu, nevis rezultātu.
Bet mani no šīm sajūtām izglāba tas Amerikas gads. Tas bija salīdzinoši nesen – pirms diviem gadiem.

Jums tagad nepietrūkst iespējas kaut kur ārpus Latvijas aizbraukt?
Šodien tieši bija jāsēž lidmašīnā uz Indiju.

Ceļojums uz Indiju? Pirmoreiz?
Nē, Indijā esmu bijusi reizes septiņas.

Un kas jums tur patīk?
Redziet, man šķiet, ka visu var izdarīt. Sevišķi Latvijas vai pat Eiropas mērogā. Tu vari gandrīz visu ieplānot un to plānu arī realizēt, nonākot galā plānotajā laikā. Īsāk sakot, visu var kontrolēt. Un tad tu aizbrauc uz Indiju... Un ko tu vari pret to mieru un lielumu? Tur vispār atlaižas jebkādi kontroles mehānismi. Tu priecājies, ka tas vilciens vispār būs, nevis uztraucies, vai būs laikā. Notikumi paši nes uz priekšu. Gan jau kur citur arī to sajūtu var dabūt, bet man pirmā tāda pieredze bija Indijā. Un pēc tās es turp atkal dodos un dodos.

Interesanti. Pēc jūsu tēla un kaut vai braukšanas ar velosipēdu varētu domāt, ka esat Ziemeļvalstu dzīvesstila piekritēja.
Indijā arī daudz brauc ar velosipēdiem. Bet politikas kontekstā: jā, man patīk Ziemeļvalstu augstie solidaritātes standarti. Sabiedrības iesaistīšanās politikas procesos, kas liecina par politisko higiēnu. Man, protams, patīk arī sieviešu īpatsvars politikā. Un patīk arī sajūta, ka viņi pārāk neiespringst uz to, kā ārēji izskatās; saturs ir svarīgāks par apģērbu.

Bet jums taču patīk kurpes!
Manai mīlestībai uz kurpēm vispār ir iemesls. Atceraties tās Liepājas sandales, kas mums te visiem padomju bērnībā bija? Diezgan baiss izstrādājums ar plakanu zoli. Nu, lūk. Bet mans paps vēl tajos dziļajos padomju gados bija aizbraucis ceļojumā uz Vāciju. Un viņš man atveda – es biju viņa mīļā meitiņa, man vēl ir divus gadus jaunāks brālis – ne vairāk, ne mazāk kā 12 pārus kurpju.

Divpadsmit?!
Jā. Tā nu tajos laikos es biju kurpju karaliene Rēzeknes bērnudārzā. Man bija sarkanas laka kurpītes ar papēdīti, kurpes ar puķītēm un kurpes bez puķītēm... Pieļauju, tas ietekmēja manu patiku uz kurpēm. Un paps nebija tāds, kas pats uz pucēšanos, nepavisam ne. Viņš bija iespaidojies no mammas bieži sacītā, cik neglīti un neērti ir Padomju Savienībā ražotie apavi, īpaši bērniem.

Jūsu tēvs patiešām joprojām strādā slimnīcā?
Jā. Viņam ir 81 gads, un viņš ir terapeits Viļānu slimnīcā. Un arī šajās dienās iet uz darbu.

Jūs viņam neiesakāt sēdēt mājās?
Viņš ir tās slimnīcas vadītājs. Un viņa kolēģes nav daudz jaunākas. Es vispār esmu ļoti lepna par savu papu.

Un viņš par jums?
Man ir aizdomas, ka tas ir abpusēji.

Teicāt, ka ātri aizsvilstaties...
Jā.

Arī darbā?
Arī darbā. Šis ir tas, ar ko visu mūžu sevī mēģinu tikt galā. Bet laikam arī līdz mūža galam ravēšu to no sevis ārā.

Varbūt jālasa kaut kāda pašpalīdzības literatūra?
Varbūt. Bet es to nedaru, tas nav mans. Daudz lasu profesionālo literatūru. Par veselības aprūpes politiku. Par dažādiem veselības apdrošināšanas modeļiem. Par pakalpojumu dizainu.

Tas man iedod kaut kādu citu perspektīvu šim darbam. Idejas. Un arī dod iespēju turēt līdzi mūsu superstāriem. Piemēram, profesors Ģirts Briģis. Vai Uga Dumpis. Man ir jāspēj ar viņiem vienā līmenī diskutēt. Nevis jāpatērē viņu laiks, kamēr viņi man māca burtus no ābeces.

Par ko jūs sevi mīlētu?
Par to, ka salīdzinoši esmu pat ļoti optimistiska. Un adaptīva – to ļoti apzināti uzturu. Protu pielāgoties situācijai. Nevis pakļaujoties ietekmei un spiedienam, drīzāk tādās praktiskās lietās. Jā, man to kurpju ir vairāk, nekā vajadzētu. Bet mierīgi iztiktu arī ar vienu pāri. Priecājos, ka braucu ar automašīnu, kas nav jāiestumj. Bet esmu ilgi braukusi ar mašīnu, kas ziemā nepielec. Un arī tagad varētu ar tādu braukt. Es nesaku, ka gribētu, bet – varētu.

Krīzes laikā vajag domāt par skaisto. Kas vēl jums bez kurpēm patīk?
Skaisti trauki.

Porcelāns?
Arī skaisti Latgales māla trauki. Tur tā ķēde ir tāda: viens no maniem drošākajiem bateriju uzpildes avotiem ir draugi, attiecību uzturēšana. Man patīk rīkot balles, uzņemt ciemiņus. Patīk piedomāt, lai pasākums ir foršs. Un daļa no tā ir arī skaisti trauki.

Jūs labi gatavojat?
Jā. Man patīk un arī sanāk.

Firmas recepte?
Trusis sarkanvīnā. Taču neprotu neko no desertiem. Man tas arī šķiet kaut kas lieks. Labākais deserts ir sarunas.

Ko jūs pati darāt savas veselības labā?
Cenšos kustēties. Tas ir viens no galvenajiem priekšnosacījumiem veselības uzturēšanā. Turklāt nav svarīgi, kā tieši kustēties: ritenis, skriešana vai vingrošana. Kaut vai vienkārši iet kājām. Mēdzu no Pārdaugavas uz darbu centrā aiziet kājām.

Bet man tiešām ir paveicies. Pie tā optimisma, kas dots, man ir dota arī kopumā laba veselība. Tomēr ir obligātais minimums, ko ik gadu daru neapspriežot, tāpat kā divreiz dienā zobus pucēju. Un tas būtu: apskate pie ģimenes ārsta, ginekologs, zobārsts un valsts skrīninga programmas.

Tas ir obligāti. Es pat neiedziļinos, kāpēc to daru; jādara, un viss. Punkts. To uztveru kā pašsaprotamu rīcību attiecībā arī uz saviem tuvajiem cilvēkiem. Jo varu pati sevi, piedodiet par izteicienu, aizlaist pilnīgi ratā – mazums kas pēkšņi galvā par īssavienojumu, varbūt viss paliek pilnīgi vienalga, bet pret saviem tuviniekiem, bērniem es to nevaru atļauties. Tāpēc ir par sevi jārūpējas.

Nav noslēpums, ka bijāt draudzīgās attiecībās ar bijušo izglītības un zinātnes ministru Robertu Ķīli. Un jūs joprojām pieslēdzaties viņa dzīvei, turat rūpi. Jūs nenovēršaties no tiem, no kā varbūt arī varētu novērsties. Kāpēc?
Teiksim pat konkrētāk – nenovēršos no draugiem, kuriem ir problēmas. Un jā, dažreiz tas prasa ļoti lielu emocionālo pieslēgšanos un spēku. Man ir arī savs modelis, kā varu būt šī atbalsta persona, pati no tā neciešot un nenobeidzoties aiz šausmām. Kāpēc? Tāpēc ka... Es nevaru novērsties no cilvēka, kas ir mans draugs, arī tad, ja šis viņa dzīvē nav gaišs un labs posms.

Esmu gana daudz savā dzīvē redzējusi. Mans paps, piemēram, dzēra. Viņš arī pats to nekad nav slēpis. Viņš savu atkarību pārvarēja. Nedzer jau vairāk nekā 20 gadus. Un droši vien tas ir iemesls, kāpēc es neesmu vienaldzīga pret atkarību problēmām. Jo es zinu: ja no tiem cilvēkiem draugi un tuvinieki atsakās, tad viņiem vispār vairs nav variantu.

Mēs taču neapsveram iespēju atteikties no cilvēka, kam ir diabēts, vai ne? Jo mēs saprotam slimību, saprotam, kas notiek. Ar atkarībām ir sarežģītāk. Atkarību baisā daba ir iekš tā, ka tā nāk ar sajūtu, ka cilvēks pats var sevi kontrolēt, vajag tikai vēlēties. Kas galīgi neatbilst patiesībai! Par diabētu visiem skaidrs, ka tur ar gribasspēku neko nevar izdarīt. Bet par atkarībām ir priekšstats, ka vajag tikai saņemties un var pārtraukt. Bet nevar.

Es neatsakos no draugiem, kas sirgst ar kādu no atkarībām. Jo tad man jābūt konsekventai un jāatsakās arī no draugiem, kuriem ir diabēts.

Ir gan ļotri smalka robeža, kā pašai neieslīgt tajā “ak, cik es esmu forša, ka tomēr turpinu palīdzēt”. Jo arī tas atkarīgajam cilvēkam nepalīdz. Te ir vajadzīga stingra noteikumu izvirzīšana, tikai tā var palīdzēt un pats neizsīkt.

 Ir kāda cilvēku grupa, pret ko izjūtat īpašas rūpes?
Pret visiem, kam klājas grūtāk nekā man. Pret katru, kas ir viens pret vairākumu.

Bet es arī saprotu cilvēkus, kas novēršas. Jo ir bail. Viņi arī nezina, kā īsti rīkoties. Īpaši tas attiecas uz psihiskām slimībām. Tu baidies par sevi, nezini, kā palīdzēt, un dabiskā reakcija ir – norobežoties.

Lūk, un tas arī ir tas, ko man ļoti, ļoti gribētos izdarīt, kad viss šis kovids būs aiz muguras. Psihiskās veselības pieejamība un destigmatizācija. Ka tā būtu norma: iet un lūgt palīdzību, nevis slēpt savu slimību, ciest klusējot un vientulībā. Ir jābūt atbalstam šīm ģimenēm. Tas galīgi nav lēti: ne atkarību ārstēšana, ne ilgstoša terapija, piemēram, depresiju gadījumā. Liels finansiāls slogs cilvēkam un ģimenei. Taču tas arī nav stāsts tikai par naudu. To emocionāli viena ģimene nevar izvilkt. Tas ir necilvēcīgi smagi.

Laikam jābeidz ar ko jautrāku. Piemēram – vai jums ir kāds hobijs?
Gribētu atsākt to, ko kādreiz pratu visai pieklājīgi, – sērfot. Mans sērfa dēlis joprojām stāv būdā Ķīšezera krastā. Gribētos, lai šī vasara ir tā, kurā es to atkal izvelku saulē un ūdenī.

Nezinu, vai jums ir laiks un vēlme lasīt komentārus un viedokļus, bet ko jūs atbildētu tiem, kas saka, ka dzīvojat kaut kādā citā realitātē?
Domāju, tā ir šo cilvēku aizsargreakcija. Jo man pat grūti iedomāties, kā, dzīvojot Latvijā, cilvēks var būt atrauts no realitātes. Es, piemēram, dzīvoju Āgenskalnā, vecā mājā, kur kaimiņi ir tieši tik dažādi kā pats Āgenskalns. Nē, nespēju iedomāties, ka dzīvoju “citā realitātē”.

Braucu uz darbu ar tramvaju vai riteni. Iepērkos rajona Rimi vai Maxima – kāda atrautība no realitātes? Mans papiņš strādā slimnīcā, kur sanāk visi Viļānu novada bēdu stāsti, kāda atrautība? Varbūt esmu atrauta no realitātes caur to, ka man objektīvi ir lielākas iespējas savu dzīvi vadīt pašai. Esmu mazāk atkarīga no citiem cilvēkiem. Man ir darbs, man ir zināšanas un pieredze, ir kur dzīvot, ir pieauguši bērni – esmu mazāk pakļauta ietekmēm un svārstībām. Taču tā nav “atrautība no realitātes”.

Ko mēs par jums nezinām? No tā, ko var stāstīt?
Esmu absolvējusi Rēzeknes bērnu mākslas skolu, kur man labi gāja. Pat apsvēru iespēju stāties rozentāļos, taču negribējās aizbraukt no Rēzeknes pēc 8. klases. Tagad mēdzu iedomāties, ka vajadzētu nopirkt krāsas un atsākt zīmēt vai gleznot.

Starp citu – vai Bočelli ir tā mūzika, kas jums patīk?
Šoreiz Bočelli klausījos, jo biju ar puikām, un viņu tēvs bija uzlicis šo koncertu. Bet pati mēdzu nopirkt biļetes un aizbraukt arī uz kādu rokkoncertu. Viens tāds laimes brīdis bija U2 koncerts Berlīnē. Leģendārā albuma The Joshua Tree 30 gadu jubilejas koncerts.

Cik negaidīti!
Jā? Man liekas normāli.

Autors: Ieva Broka, Žurnāls "OK!"