Vecvecāki izlutina mazbērnu! Vecākiem piekāpties vai samierināties?
Daudzi bērni vasaras pavada laukos pie vecvecākiem, bet nereti starp bērna vecākiem un vecvecākiem rodas konflikts, jo vecāki kaut ko neļauj, bet vecvecāki ļauj un otrādi. Nav noslēpums, ka daudzi bērni vasarās pie vecvecākiem dzīvo, jo nav citas izvēles. Kā šo situāciju padarīt mazāk traumējošu visām iesaistītajām pusēm, komentē geštaltterapeite un pedagoģijas maģistre Aija Baha-Velvele.

FOTO: Shutterstock.com
Pirms uzticēt savu bērnu vecākiem, būtu vērts atcerēties savu bērnību un attiecības ar vecākiem, kādas tās bijušas – sirsnīgas, atklātas vai saspringtas,
Reiz kādā grāmatā es izlasīju domu, kurā izskanēji apmēram šāds viedoklis – ja es būtu zinājusi, ka mazbērni ir tik lieliski, būtu centusies sarunāt ar Dievu, lai sūta tos vispirms! Ar tagadējo dzīves pieredzi varu teikt, ka šajā teicienā ir liela daļa patiesības. Pavērojiet paši, ar kādu mirdzumu acīs un mīlestību sirdīs vecvecāki uzlūko savus mazbērnus! Ja bērnus viņi vairāk strostēja, tad mazbērni tiek lutināti, ja ar bērniem bija mazāk laika iesaistīties kopīgās rotaļās, tad ar mazbērniem ir savādāk – jo laika ir gana un labākais ir tas, ka šādas aktivitātes neapnīk, jo šis darbs nav jāveic 24 stundas diennaktī visa gada garumā! Un mazbērni lieliski saprotas ar vecvecākiem, jo tie smejas par viņu jokiem, tāpēc, ka tos šķiet, saprot labāk kā vecāki un lielie brāļi vai māsas.
Atceries savu bērnību!
Tomēr reizēm gadās, ka viss nav tik spožs un krāsains, mēdz būt arī
citādas attiecības starp bērniem un viņu vecvecākiem. Pirms uzticēt
savu bērnu vecākiem, būtu vērts atcerēties savu bērnību un
attiecības ar vecākiem, kādas tās bijušas – sirsnīgas, atklātas vai
saspringtas, pat vardarbīgas, proti, ar ļoti stingru audzināšanu,
jo visticamāk, ka vecvecāku domas par bērnu audzināšanu nav
mainījušās, un viņi arī savu mazbērnus audzinās līdzīgi jau savai
uzkrātajai dzīves pieredzei. Ļoti bieži vecvecāki nemaz
neaizdomājas, ka ar kādu savu rīcību vai izteikumiem atstāj uz
mazbērniem sāpīgu vai aizvainojuma pilnu sajūtu buķeti. Vecākiem
būtu jāpavēro, kā bērns jūtas pie omītes un opīša, kādā
garastāvoklī atgriežas mājās un ar kādām domām atkal dodas pie
vecvecākiem. Manuprāt, ir svarīga arī psiholoģiskā vide jeb citiem
vārdiem sakot – vecvecāku mājās valdošā atmosfēra. Nav noslēpums,
ka šā brīža grūtajā ekonomiskajā situācijā ļoti daudzi cilvēki
jūtas nomākti un depresīvi, viņi vairs negrib un neprot priecāties
un smaidīt, tāpēc tas viennozīmīgi var ietekmēt arī mazuļa
garastāvokli un sajūtas.
Ir svarīgi, lai vecvecāki gribētu pieskatīt savus mazbērnus nevis darītu to piespiedu kārtā.
Bērns kā starpnieks
Tieši tāpat iespaidu uz mazo cilvēku atstās arī vecāku un vecvecāku
savstarpējās attiecības – neatrisināti pagātnes
konflikti, aizvainojumi vai gluži pretēji – sirsnīgas, rūpju
un mīlestības pilnas attiecības. Ir ļoti daudz tādu pieaugušo, kuri
prot savas nesaskaņas uz brīdi atstāt aiz nama durvīm un
neiesaistīt to risināšanā bērnus, tomēr gadās, ka mazbērni netieši
tiek iesaistīti un ar viņu palīdzību tiek manipulēts, lai nokārtotu
rēķinus. Ir svarīgi, lai vecvecāki gribētu pieskatīt savus
mazbērnus nevis darītu to piespiedu kārtā, jo agri vai vēlu bērni
to sajutīs un tad viņi var sākt justies nemīlēti, nevajadzīgi,
nesvarīgi.
Vienojaties par noteikumiem
Lai izvairītos no pārpratumiem, no situācijām, kad vecvecāki atļauj
tādas lietas vai nodarbes kādas vecāki parasti neatļauj, ir svarīgi
pirms tam par to izrunāties un vienoties, vēlams ne bērna
klātbūtnē. Ir jānosprauž robežas jeb jāizrunā noteikumi, lai tos
labāk varētu pieņemt ir svarīgi izskaidrot to nozīmi mazuļa dzīvē.
Vecākiem būtu jāpaskaidro vecvecākiem, kas notiek, piemēram, ja
mazulim atļauj negulēt pusdienlaiku vai ļauj ēst pārāk daudz
saldumu. Lielas atšķirības noteikumos vai audzināšanā var radīt
bērnā apjukumu, ar kuru viņš var neprast apieties un visbiežāk tas
izpaužas neadekvātā bērna uzvedībā vai nepaklausībā, atgriežoties
no vecvecāku mājām.
Precīzi vienoties par katru lietu vai noteikumu nebūs iespējams, tāpēc elastīgumam ir liela nozīme.
Neliela elastība
Precīzi vienoties par katru lietu vai noteikumu nebūs iespējams,
tāpēc elastīgumam ir liela nozīme, un vecāku pienākums ir ar bērnu
runāt par to, ka katrā mājā ir citādi noteikumi, kurus ir svarīgi
ievērot un izpildīt, jo tas palīdz dzīvot un justies tā, lai katrā
cilvēka sirsniņā būtu prieks un miers.
Respektē vecvecāku dzīvi
Vecākiem būtu jābūt arī gataviem uz to, ka vecvecāki var atteikt
bērna pieskatīšanu vai noteikt dienas, kurās to ir iespējams darīt,
bet kurās nē, un svarīgi šajā situācijā ir respektēt šādu lēmumu,
mēģināt to izprast, jo patiesība ir tāda, ka vecvecāku obligāts
pienākums nav pieskatīt un auklēt mazbērnus, visbiežāk tas notiek
brīvprātīgi un ar mīlestības pilnu sirdi.
Bērna auklēšana - darbs
Mēdz būt arī tā, ka vecvecāki šo mazbērnu pieskatīšanu uzskata kā
darbu, attiecas pret to ļoti atbildīgi un vēlas saņemt arī
atlīdzību, reizēm tā ir vienošanās ar bērna vecākiem par kādu
naudas summu, reizēm par kādu cita veida atlīdzību, piemēram, zāļu
atmaksāšanu vai sadzīviska rakstura palīdzību. Tomēr ir jāpatur
prātā, ka tad, ja vecvecāki savu mazbērniņu pieskata aiz labas
sirds, piedāvājot viņiem par to naudiņu, jūs varat viņus aizvainot
un sāpināt. Te būtu jāizvērtē katram pašam savas savstarpējās
attiecības.
Ģimenes saknes
Un nobeigumā vēlos teikt, ka vecvecāki ir tie, ar kuru starpniecību
mēs varam nodot bērnam sajūtu, ka mums ir saknes, ka mums ir stipra
ģimene, ka mēs visi esam vienoti, ka šī sirds un dvēseles ķēdīte –
vecvecāki, vecāki, bērni, turpināsies arī tad, kad mazie cilvēki
būs izauguši un paši nodibinājuši ģimenes. Tas ir svarīgs
mantojums, kuru nevar nopirkt ne par kādu naudu, tāpēc nekad
nevajag novērtēt to par zemu!
Autore: Aija Baha-Velvele