Kāpēc vīrietis neatzīst savas kļūdas?
“Kādēļ vīriešiem ir tik grūti atzīt savas kļūdas? Pat tad, ja man izrādās taisnība, draugs vienalga situāciju pavērš tā, ka kļūdījusies esmu es. Kāpēc otram ir vēlēšanās vienmēr justies gudrākam un zinošākam?” Portālā www.kasjauns.lv atbild psihoterapeits Arnolds Cerbulis.

FOTO: Rūta Ķiploka, fotohromija@inbox.lv
“Ja, veidojot attiecības, gribu otram pierādīt savu taisnību,
nevis pieņemt, ka mums katram var būt savs viedoklis, tas rāda, ka
cilvēki savā starpā nespēj izrunāt kaut ko dziļāku. Bieži aiz
sadzīviskiem strīdiem ir kāda dziļāka, nenotikusi saruna. Mirklī,
kad ir vēlēšanās otram pateikt: “Atceries, cik tu toreiz nepareizi
rīkojies?”, vajadzētu sev uzdot jautājumu, kas tās ir par izjūtām,
kas man liek to otram vaicāt. Jo bieži vien aiz jautājuma slēpjas
gluži citas neizpaustas vajadzības. Piemēram, vīrs uzsver, ka
sievai mājās jāaudzina bērni, viņš viens uzturēs ģimeni. Viņš nav
sadzirdējis to, ka sievietei ir svarīgi iet cilvēkos, būt
patstāvīgai. Sieviete jūt, ka vīrietis ar viņu nerēķinās. Ja pāris
nespēj sarunāties, attiecībās viņi sāk konkurēt.
Parasti sieviete runā, izmantojot emocionālus argumentus, turpretī
vīrietis – racionālus. Un tie jau vēsturiski tikuši vērtēti
augstāk. Līdz ar to strīdā vīrietis it kā gūst virsroku. Lai tiktu
ar šo situāciju galā, sieviete nereti ielec “racionālisma zirgā” un
nodod vīrietim ar viņa paša līdzekļiem. Piemēram, pasliktinoties
materiālajai situācijai ģimenē, emocionāli nesadzirdēta sieviete
ieiet vīriešu cīņas laukā un sāk runāt racionālajā vīrieša valodā,
sakot: “Redzi, tu sacīji, ka viens uzturēsi ģimeni, bet tev nekas
nav sanācis!”
Raugoties dziļāk, stāsts ir par to, ka pāris nespēj runāt atklātu valodu – sieviete nespēj pateikt, ka viņa jūtas neuzklausīta, turpretī vīrietis nespēj pateikt, ka viņš raujas melnās miesās ģimenes dēļ, taču nejūt ne mīļumu, ne novērtējumu no sievas puses.
Tas liecina par to, ka pāris nespēj runāt par savām izjūtām un
emocionālais tukšums liek cīnīties par varu. Strīdi par to, kuram
ir vienīgā un neapgāžamā taisnība, liecina ne tikai par iekšēju
neapmierinātību, bet arī par to, ka cilvēki neredz iespēju šo
situāciju atrisināt. Raugoties dziļāk, stāsts ir par to, ka pāris
nespēj runāt atklātu valodu – sieviete nespēj pateikt, ka viņa
jūtas neuzklausīta, turpretī vīrietis nespēj pateikt, ka viņš
raujas melnās miesās ģimenes dēļ, taču nejūt ne mīļumu, ne
novērtējumu no sievas puses.
Ja šajā līmenī pāris nespēj sarunāties, viņi sāk strīdēties par
sīkumiem: sieviete aizrāda vīrietim, pa kuru ielu viņam vajadzētu
braukt sastrēguma stundā, vīrietis atbild, ka pats zina labāk, bet
vēl pēc piecpadsmit minūtēm sieviete vīram atkal iemet acīs, ka
auto no vietas nav izkustējies, redz kā viņš ir kļūdījies!
Attiecībās viņi abi jūtas identiski slikti, taču dziļākos iemeslus
bieži grūti ir izrunāt, jo tos pārsvarā cilvēki paši sev neatzīst.
Atzīt to, ka attiecībās cilvēks jūtas vientuļš, ka neredz iespēju
to mainīt, ir daudz sāpīgāk nekā uzskatīt, ka kādā jautājumā otrs
ir uzpūtīgs stulbenis. Cīņa par varu ir signāls, ka pāris
attiecībās nejūtas komfortabli.
Nereti cilvēki šādi dzīvo gadiem ilgi – viens otru vainojot, jo
citādi viņi neprot. Pāris ik pa laikam kaut ko izvelk no garā grēku
saraksta, ko otram iebakstīt acīs. Šajās attiecībās nav vietas
jūtām un emocionāliem brīžiem, jo cilvēki pastāvīgi atrodas
uzbrukuma un aizsardzības pozīcijās.
Nereti cilvēki šādi dzīvo gadiem ilgi – viens otru vainojot, jo citādi viņi neprot.
Ja pārī vismaz viens partneris tomēr sev uzdod dziļākus
jautājumus, šim partnerim iztrūkst vēlēšanās pierādīt, ka otrs ir
dumjāks. Šajā brīdī svarīgi, vai otrs partneris sadzird un arī spēj
formulēt savas patiesās vajadzības.
Sievietēm ir milzīga vara pār vīriešiem. Dažkārt sieviete spēj
“atvērt” visvairāk nocietinājušos vīrieti, un viņš fantastiski
mainās. Vīriešos ir neapzināta vēlme pēc tā, lai sievietes viņus
emocionāli atvērtu, jo pat tad, ja viņi nespēj savas izjūtas
nosaukt vārdā, viņi ilgojas būt saprasti, pieņemti, mīlēti. Taču
attiecības nevar būt kā iela ar vienvirziena kustību. Sievietei,
veidojot attiecības, ir tiesības sagaidīt, ka arī vīrietis būs
emocionāli pieaudzis. Vīrietis nevar gaidīt, lai sieviete kļūtu par
viņa psihoterapeitu, kas pati attiecībās paliks neitrāla. Reizēm
sieviete patiešām to paveic, taču tad uz to jāraugās kā uz
sievietes un likteņa dāvanu, taču to nevar pieņemt kā normu.
Parasti situāciju apgrūtina tas, ka arī sievietei nepieciešams
avots, no kā smelties emocionālo spēku. Ja sieviete no vīrieša
saņems tikai pamācības un aizrādījumus un vīrietis nejutīs
vēlēšanos pieaugt emocionāli, visdrīzāk, šādas attiecības arī
paliks kā cīniņu vieta.”
Autore: Ieva Konstante, žurnāls Marta
Materiāls publicēts sadarbībā ar portālu www.kasjauns.lv