Plānošana nebeidzas pēc mazuļa piedzimšanas – kas jāzina mazu bērnu vecākiem

Kāzu plānošana, mazuļa plānošana, rūpīga sekošana līdzi katrai grūtniecības nedēļai – šīs ir ierastas lietas, ko jaunās ģimenes labprāt dara. Tomēr, kad mazais ir piedzimis, nereti var šķist, ka nu lielais darbs ir aiz muguras un var mazliet atvilkt elpu. Tomēr nē! Visbiežāk jaunajām ģimenēm piemirstas, ka, bērnam pieaugot, būs jārisina tādi jautājumi kā bērnudārza, skolas izvēle, pusaudžu gadu grūtības un pat izšķiršanās par piemērotāko tālākās izglītības iestādi.

FOTO: Publicitātes foto

Zīdaiņu vecākiem var šķist, ka negulētās naktis ilgs mūžību, taču, tām beidzoties, vietā nāk arvien jauni izaicinājumi, ar ko jātiek galā. Labi būt sagatavotiem un apzināties, ka bērnu audzināšana nebeidzas līdz ar dārziņa vai skolas gaitu uzsākšanu! Foto: Aiga Rēdmane

Rubriku "Veido bērna nākotni šodien!" atbalsta ERGO.

 

Par to, ko vecāki var darīt, lai bērna pieaugšana nebūtu pārsteigums, un par ko ir vērts atcerēties, bērnam vēl mazam esot, “Mammamuntetiem.lv” sarunājas ar Daci Helmani, Korporatīvās ilgtspējas un atbildības institūta vadītāju un četru (2, 5, 9 un 16 gadus vecu) bērnu mammu.


“Patiesi, vecāku kontekstā parasti tiek runāts par zīdaiņiem, domājot, ka tad, kad bērns sasniedz 2–3 gadu vecumu, paliek vieglāk un tēriņu kļūst mazāk. Manuprāt, tas pilnīgi neatbilst patiesībai. Varu dalīties ar piemēru – šogad mans dēls beidza 9. klasi un stājās ģimnāzijā. Kad iestāšanās process bija jau pabeigts un viņš bija veiksmīgi ticis skolā un parakstījis līgumu, es sapratu, cik ļoti liela iesaiste šajā jautājumā no manis bija vajadzīga, lai arī dēlam jau bija 15 gadu. 

Man tas likās dīvaini, jo, kad es savulaik stājos vidusskolā, man mamma nekur nedevās līdzi, tomēr man kā vecākam bija jāraksta visi pieteikumi. Kad mēs bijām parakstījuši līgumu – un es saku mēs, jo līgumu parakstīju gan es, gan dēls, gan skola –, es atviegloti nopūtos, jo man beidzot būs laiks domāt par pārējiem bērniem. Tas bija brīdis, kad piecpadsmitgadnieks man prasīja daudz vairāk laika nekā divgadnieks,” pieredzē dalās Dace Helmane.

 

Pieturas punkti vecākiem – kam pievērst uzmanību?

 

Bērna pirmais gads 

Bērna pirmā jubileja ir viens no lielākajiem atskaites punktiem bērna dzīvē – iespējams, mazulis sāk staigāt, pamazām atdalās no mammas, vairāk apzinās sevi. Ir vērts jau laikus padomāt, kā ģimene svinēs bērna dzimšanas dienu un ko tai ir jāpaspēj sarūpēt (dekori – pašu gatavoti vai iegādāti veikalā; kūka; mazuļa tērps, un kā to visu iemūžināt fotogrāfijās?), tomēr ar pirmās dzimšanas dienas svinībām jau nekas nebeidzas. Iespējams, šis ir laiks, kad mammas vairāk sāk prātot par sevis realizāciju arī citās, nevis tikai mammas lomā. Ir vērts pavērst fokusu uz to, ka, bērnam augot, rodas arī dažādas vajadzības.

 

Pusotrs gads – lielais izaicinājumu laiks 

Brīdis, kad beidzas bērna kopšanas atvaļinājums, ģimenēm var būt liels izaicinājums – emocionāls, finansiāls un fiziski nogurdinošs laiks. It kā bērns jau ir pietiekami paaudzies, un salīdzinājumā ar citām valstīm Latvijā ģimenes var baudīt ļoti garu atvaļinājumu kopā ar bērnu, tomēr atgriešanās darbā (parasti mammām) nav tik viegla. Reālā situācija ir tāda, ka, bērnam sasniedzot pusotra gada vecumu, parasti viņam vieta pašvaldības dārziņā netiek nodrošināta. Tā tiek nodrošināta vai nu no nākamā septembra, vai brīža, kad pienāk bērna rinda (dažās pašvaldībās tā var pienākt, kad bērnam aprit trīs gadi). 

Šajā situācijā parasti ir jāmeklē kāds cits risinājums, ja abi vecāki vēlas stādāt, – meklēt auklīti, vienoties ar kādu radinieku par bērna pieskatīšanu vai lemt par labu privātajam dārziņam. 
“Es gan pati ne ar vienu bērnu neesmu bijusi klasiskā bērna kopšanas atvaļinājumā, jo šajā laikā esmu bijusi aktīvā dzīvē – studijās, profesijā, brīvprātīgajā darbā. Tomēr zinu, ka šis laiks ir ļoti saspringts daudzās ģimenēs. Tas, ar ko es un citas ģimenes šajā laikā saskaras, – nav pieejams elastīgs bērna uzraudzības pakalpojums, ja māmiņa vēlas palikt sociāli vai ekonomiski aktīva, bērnam mazam esot. Bieži vien vecvecāki nevar piedalīties mazbērna pieskatīšanā, jo paši ir aktīvi. Es ātri sapratu, ka nevienam nav pienākuma man palīdzēt.

 

 Ir dati, kas norāda, ka 25 % iedzīvotāju rūpējas par pieaugušu tuvinieku, līdz ar to es saprotu, ka manai mammai, piemēram, rūpēties par vienu vai divām vecmammām jau ir pietiekams slogs. 


Es priecājos, ka ir mirkļi, kad radi var palīdzēt ar bērniem, bet es ar to nerēķinos,” stāsta Daces Helmane, taču atzīst, ka šādi sociālie šķēršļi, kad ģimenēm nav bērna uzraudzības pakalpojuma bērnu mazā vecumā, var novest pie diskriminācijas. Lai arī teorētiski pēc bērna 1,5 gadiem vecāki var atgriezties darbā, bieži vien nav, kas mazo pieskata. 

“Manuprāt, trūkst elastīga bērna uzraudzības pakalpojuma. Parasti mēs runājam par vecākiem, kas strādā parastu darba laiku, bet ir jārēķinās, ka ir vecāki, kuriem darba diena ilgst līdz vakaram vai kam ir jāstrādā brīvdienās. Šādās situācijās bērna uzraudzības pakalpojuma trūkst vispār! Mana hipotēze ir, ka tas var novest arī pie augsta bērnu traumatisma – bērni īstenībā nav pietiekami uzraudzīti,” teic Helmane.


Domājot par bērnudārzu, svarīgi atcerēties:

  • kolīdz bērns ir saņēmis dzimšanas apliecību un viņam ir personas kods, viņš jāreģistrē bērnudārzā – jo ātrāk reģistrēsiet, jo augstāk rindā mazais būs;
  • parasti dārziņos prioritāte ir bērniem ar konkrētā pašvaldībā reģistrētu dzīvesvietu;
  • jāizvērtē potenciālā bērnudārza atrašanās vieta, kurp vecākiem vieglāk būs bērnu aizvest, – uz dārziņu tuvāk mājai vai darbavietai? Pandēmijā, strādājot attālināti, tas īpaši jāņem vērā;
  • arī privātajos bērnudārzos ir rindas, tāpēc tajos arī jāpiesakās laikus;
  • jāatceras, ka vairums pašvaldību piedāvā līdzfinansējumu, lai segtu izdevumus par privāto pirmsskolas izglītības iestādi, – gan mācību maksai, gan ēdināšanai;
  • jārēķinās, ka bērnam var nākties mainīt dažādus bērnudārzus – piemēram, bērns sāk iet privātajā dārziņā, bet, kad pienāk rinda, tas tiek nomainīts uz pašvaldības dārziņu. Ģimenēm jāizvērtē, kas tām der labāk.

 

Skola – ne vienmēr tik pašsaprotama lieta! 

“Kad vecākais bērns aizgāja skolā, man likās, ka sajukšu prātā! Man bija sajūta, ka visu laiku mācos vai motivēju bērnu,” atminas četru bērnu mamma un atzīst – par vecākā dēla skolas iespējām viņa ir sākusi domāt pārāk vēlu. 

“Es biju pārliecināta, ka nebūs nekādu problēmu bērnam iestāties skolā. Es nebiju iepazinusies ar demogrāfisko situāciju un biju palaidusi garām to, ka dēls dzimis gadā, kad bija “bēbīšu bums”. Mēs visu bijām likuši uz vienu kārti, mums prātā bija tikai viena skola. Taču izrādījās, ka skola jau bija pilna, un dēls tur netika. Tikai tajā pavasarī, kad dēlam jau vajadzēja pēc dažiem mēnešiem sākt iet skolā, es uzrakstīju iesniegumus dažādās skolās. Taču, saskaroties ar dažām skolām komunikācijā, sapratu, ka man nav pieņemama skolas darbinieku attieksme vai uzskati, līdz ar to mums ne visas noskatītās skolas derēja,” atceras Dace Helmane.  
Viņa gan mierina vecākus, ka pirmajās klasēs bērnam ir viens pedagogs un tas ir atslēgas cilvēks. Tā kā par audzinātāju neko daudz iepriekš parasti nevar zināt, tā bieži vien ir laimes spēle. Ne vienmēr skolas labais reitings nodrošina, ka bērnam un skolotājam veidosies laba sadarbība. Taču, ja iespējams, ir vērts palūgt atsauksmes par skolu no vecākiem, kuru bērni tajā mācās.

Reklāma
Reklāma

 

  • Svarīgi!
    Vērts atcerēties, ka bērnu vienu pašu bez uzraudzības drīkst atstāt no 7 gadu vecuma. Par to īpaši jādomā, ja bērns skolas gaitas uzsāk 6 gadu vecumā. Tāpat vecākiem jāpārdomā, kā bērns mazāko klašu vecumā pavadīs skolēnu brīvlaikus, kad pēc dārziņa gaitām vecāki var šķist ļoti bieži un daudz.

 

 

Pulciņi bērna izaugsmei 

Atsevišķs stāsts ir par pulciņiem – ir bērni, kas tos apmeklē jau no trīs gadu vecuma, kamēr citi tos atliek uz vēlāku laiku. Dace Helmane norāda, ka pulciņu veidi un intensitāte jāpiemēro katram bērnam individuāli. “Īpaši, sākoties skolai, jāpārdomā, cik daudz un kādus pulciņu bērnam vajag. Es ieteiktu vairāk ieklausīties tajā, kas pašam mazajam patīk. Man bija licies, ka manu piecgadīgo meitu noteikti varētu interesēt dejas. 

Jā, viņu interesē, viņu arī uzņēma deju grupā, bet viņai pašai lielāku prieku sagādā BMX pulciņš. Viņa mūs visus ar to pārsteidza, bet es redzu, ka meita tam ir gatava,” pieredzē dalās Dace. Izvēloties pulciņu, jāatceras, vai vecāki varēs bērnu uz to izvadāt, vai no ģimenes prasītais ieguldījums nav pārāk nesamērīgs – naudas, laika vai citā ziņā. Piemēram, hokejs, daiļslidošana, sporta dejas, profesionālais sports, mūzikas vai mākslas skola ar nopietniem nolūkiem var būt liela slodze ne tikai bērnam, bet arī visai ģimenei.

 

Trauksmainais pusaudžu vecums

Pusaudžu vecums pats par sevi var būt trauksmains un vētrains, taču skaidrs ir tas, ka domāt par bērna augstskolu 12. klasē, visticamāk, ir novēlots solis, tāpēc ir vērts par to domāt jau laikus. Jā, iespējams, ka pusaudzim ne vienmēr par to gribas domāt vai pat runāt ar vecākiem. Helmane norāda, cik ļoti svarīgi vecākiem jebkurā vecumā ir pazīt savu bērnu un veltīt viņam laiku. “Tieši veltot bērnam laiku, var viņu iepazīt. Tas arī atvieglos ne tikai komunikāciju jau tā grūtajā pusaudža vecumā, bet arī raisīs sarunas par lielajiem dzīves lēmumiem, tostarp izglītības iestādēm.

 

Pēdējie pamatskolas gadi ir ļoti svarīgi – tas ir laiks, kad daudz ko var darīt, lai pieņemtu lēmumu par labu vidusskolai vai ģimnāzijai, kas spēlē būtisku lomu turpmākajā izglītībā. 

 

Piemēram, ģimnāzijām un vidusskolām, kas konkursa kārtībā uzņem jauniešus 7. vai 10. klasē, ir dažādi kritēriji, pēc kā tiek vērtēti bērni. Šo visu ir vērts uzzināt laikus! Vai ir jākārto iestājeksāmens, kāda ir pieteikšanās kārtība un termiņi, vai tiek vērtēta liecība, ja pretendentu punktu skaits ir vienāds, – nianses var būt mazas, bet svarīgas un izšķirošas,” izzināt dažādas opcijas jaunieša nākotnei mudina Dace Helmane.

 

Augstskola – obligāta visiem?

Daces pieredzē jaunieši, kas sasniedz augstskolas vecumu, ir pietiekami pārliecināti par savām nākotnes izglītības un karjeras iespējām un vecāku loma jaunieša lēmuma pieņemšanā jau strauji mazinās. Pēc viņas domām, augstākā izglītība tomēr ir svarīga arī šai paaudzei. Piemēram, augstākā izglītība dod prasmes gan strādāt ar dokumentiem, gan pabeigt lietas līdz galam, kā arī rada vidi, kas motivē sasniegt noteiktus mērķus. Domājot par augstskolu, mazu bērnu vecākiem var šķists, ka tas ir kaut kas ļoti tāls, tomēr, kā atzīst vairums vecāku, laiks paskrien ļoti ātri. 
“Iespējams, ir jāveido mērķtiecīgi uzkrājumi augstākajai izglītībai. Tomēr man šķiet, ka ir svarīgi, lai cilvēks mācētu saskarties un adekvāti reaģēt uz grūtībām, kas var dot jaunietim enerģiju un papildu stimulu mācībām. 

 

Šobrīd mēs ģimenē atsakāmies no ceļojumiem vai luksusa lietām, vairāk investējot izglītībā, pulciņos, jo bērni ir tajā vecumā, kad viņi ir jāatbalsta. 

 

Taču turpmākajā posmā, manuprāt, viņiem iespēju robežās ir jācīnās pašiem. Uzskatu, ka tas dod pavisam citu motivāciju. Es noteikti negribētu nodot saviem jauniešiem domu, ka esmu uzkrājusi lielu summu viņu nākotnei. Man šķiet, ka tas samazina motivāciju, piemēram, tikt budžeta grupā vai saņemt stipendiju. 

Tomēr, ja bērns iestāsies kādā izglītības iestādē, piemēram, augstskolā Amerikā, kur būs nepieciešams mūsu finansiālais atbalsts, mēs darīsim visu, lai viņu atbalstītu, jo šādu iespēju esam savlaicīgi paredzējuši, bet pasniegt to uz paplātes es negribētu,” domās dalās Helmane. 
Saprotams, ka ir profesijas, kuras nevar apgūt, pa dienu mācoties un pa naktīm strādājot, tāpēc ir vērts paturēt prātā, ka arī šim vecuma posmam, kad bērns ir jau pieaudzis, vecākiem var būt dažādi finansiālie izaicinājumi. Augstākās izglītības iestādes visā pasaulē ir dažādas, un dažādas ir arī to mācību maksas. Piemēram, bakalaura līmeņa izglītība šobrīd Latvijā izmaksā ap 6,5 tūkstošiem eiro (Latvijas Universitāte, Rīgas Tehniskā universitāte, atkarībā no izvēlētās mācību programmas), bet ārvalstīs tas ir daudz dārgāk. Jā, ir iespēja pretendēt uz dažādām stipendijām, taču ir jārēķinās ar dzīvošanas izmaksām. 
Tomēr ne vienmēr tikt budžeta vietās ir pašmērķis, uzskata Dace Helmane: “Man šķiet, ka iet mācīties tikai tur, kur ir budžeta vietas, ir lieks laika patēriņš, ja jaunieti tas neinteresē. To noteikti ir vērts atcerēties. Uz to, ka tā notiek, norāda arī studentu atbirums no noteiktu studiju programmām pēc pirmā mācību semestra.”

 

5 svarīgas atziņas, ko atcerēties, bērniem pieaugot:

  1. Kā apliecina pētījumi, būtiski vecākiem ir lūgt atbalstu, kad tas nepieciešams, lai tuvākie cilvēki to arī varētu sniegt. “Atslēgas vārds ir spēja palūgt atbalstu. Nevajag kautrēties – es pati arī to lūdzu, piemēram, vecāko meitu man daudz pieskatīja vīra tante, kas bija laimīga par šo iespēju, lai gan es jutos vainīga, ka man ir jālūdz viņas palīdzība. Bērna vecumam nav lielas nozīmes – atbalsts savu reizi nepieciešams kā mazu bērnu, tā jau paaugušo bērnu audzināšanā,” iedrošina Dace.
  2. Izvēloties izglītības iestādi, pievērsiet uzmanību tam, cik stabils ir pedagogu kolektīvs – tā ir atslēgas lieta, kas var palīdzēt izlemt.
  3. Bērnam apgūstot kādu priekšmetu vai apmeklējot kādu pulciņu, būs kādi vājuma mirkļi un vēlēšanās visu mest pie malas. Svarīgi, lai šajos brīžos vecāki nepakļautos bērna negribēšanai turpināt iesākto. Pabeigt lietu līdz galam ir ļoti svarīgi, uzskata Dace Helmane. Piemēram, ja bērns apgūst kādu valodu vai kursus, ir labi no viņa prasīt, lai pabeidz kursu vai mācību gadu līdz galam.
  4. Vecākiem nevajag baidīties no mācību iestādes maiņas. Ja ģimenei un bērnam ir pārliecība, ka ir jāmaina iestāde, to var un vajag darīt.
  5. Ļoti svarīgi ir veltīt nedalītu uzmanību bērniem – sarunās, spēlēs, ikdienas darbībās. Arī jau paaugušiem bērniem ir nepieciešams izjust gan vecāku rūpes, gan pieskārienus – bērnu mīļošana nebeidzas līdz ar dārziņa, skolas vai cita vecuma sasniegšanu.
     

Rubriku "Veido bērna nākotni šodien!" atbalsta ERGO.