Brīnums! Iepriekš par 100% neauglīgu atzītā Gita dzemdēja 7 bērnus

Talsenieku Jāņa un Gitas Vadoņu ģimenē aug 7 bērni. Lai gan pirms laulības Gitai bija diagnosticēta absolūta neauglība, viņiem jau 9 mēnešus un 4 dienas pēc laulībām izdevās sagaidīt savu pirmdzimto dēliņu. Gita intervijā portālam Jauns.lv pastāstīja, kā ģimene kopīgiem spēkiem un paļāvībā uz Dievu gājusi cauri dažādiem dzīves izaicinājumiem.

FOTO: Publicitātes foto

"Man ir gods pārstāvēt divas daudzbērnu ģimenes. Es pati nāku no 8 bērnu ģimenes un mums ar vīru Jāni pašiem ir 7 bērni," Gita teica un sarunas sākumā nedaudz pastāstīja par katru atvasi.

 

Vecākais dēls, kuram ir 29 gadi, nosaukts tēta vārdā par Jāni. Viņš ir precējies un dzīvo Liepājā. Vecāko meitu sauc Laura, un viņai ir 26 gadi. Seko Filips, kuram ir 20 gadi un kurš dzīvo Talsos.

 

Līnai ir 18 gadi, un viņa mācās 12.klasē. 16 gadus vecais Markuss ir 9.klases skolēns. Indra mācās 8.klasē, un viņai ir 14 gadi. Jaunākajai  meitai Annai dienu pirms Latvijas dzimšanas dienas - 17.novembrī - šogad paliks 10 gadi, un viņa mācās 3.klasē.

 

"Ja jūs paskatāties uz bērnu sarakstu, tad ir ļoti interesanti tas, ka mums dzimuši puika, meita, puika, meita, puika, meita," viņa teica un atklāja, ka ģimenē ir arī vairāki "zvaigžņu bērni". Kopumā Gitai bijušas 9 grūtniecības.

 

Foto projekts "Ģimene 21" tapis ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu par valsts budžeta līdzekļiem, kur tika dota iespēja bez maksas fotografēties 21 Latvijas daudzbērnu ģimenei ar 7 un vairāk bērniem. (Foto: Ansis Klucis)

 

Lielākais divistabu dzīvoklis pasaulē

Ģimene dzīvo Talsos, un laikā, kad bērni bija mazāki un aktīvi piedalījās vietējās Baptistu draudzes jauniešu pasākumos, bērniem un viņu vecākiem bija teiciens: "Vadoņiem ir lielākais divistabu dzīvoklis pasaulē."

"Bija reize, kad pie mums Jauno gadu sagaidīja 26 cilvēki. Tas notika standarta 52 kvadrātmetru dzīvoklī. Bet nekas, mums ir gājis jautri! Ir bijis tā, ka mūsu mājās notiek jauniešu vakari, filmu vakari, dzimšanas dienas svinības.

Ir bijis tā, ka lielākai daļai vai visiem pēkšņi jāpaliek pa nakti. Tad guļ zem galdiem, virtuvē, un vienu reizi ir bijis tā, ka mūsu meita Laura ir gulējusi vannā."

 

Diagnoze: 100% neauglīga

Kad vaicāju, kāpēc ģimenē ir tik daudz bērnu, vai tas ir bijis apzināts lēmums par kuplu saimi vai nejaušība, Gita kā politiķis smejoties atbildēja: "Tas ir ļoti labs jautājums. Kad mēs ar Jāni gatavojāmies precēties, grūtākais, kas man viņam bija jāpasaka, bija tas, ka es esmu 100% neauglīga. Tur nebija variantu, ka varbūt diagnoze kļūdījās, nē, tas bija 100%. Jānis ir vienīgais bērns ģimenē, un pēc sarunām es sapratu, ka viņš grib bērnus."

Neskatoties uz jaunās sievietes neauglību, Jānis apgalvojis, ka grib būt kopā tieši ar Gitu.

 

Pirms tam cietumā iepazinās ar Dievu

"Man bija nedaudz pāri 18 gadiem, kad es nokļuvu cietumā. Cietumā, esot zonā pēc tiesas, sāka nākt kristieši. Tie bija pirmie laiki, kad kristieši sāka nākt uz cietumu un viņus laida iekšā. Jau pirmajā reizē, kad viņi atnāca, es pati, nesaprotot un neapzinoties, pieņēmu Jēzu un sāku ticēt Dievam.

Man Dievs dāvāja ticības dāvanu. Es sāku ticēt Dievam un runāju par lietām, ko pat īsti nesapratu. Es bērnišķīgā ticībā visu pieņēmu.

 

No cietuma pie kristīgas ģimenes

Iznākot no cietuma, mani pie sevis dzīvot paņēma kristīgi cilvēki. Es viņiem biju pilnīgi sveša meitene, tikko no cietuma iznākusi. Viņiem bija četri bērni, un viņi ielaida un pieņēma mani dzīvot savās mājās - mazā dzīvoklītī.

Tad mēs draudzē sapazināmies ar Jāni. Protams, es viņam šo faktu pateicu. Es arī ar Dievu par to pirms tam daudz runāju. Es Dievam teicu, ka gribu būt kopā ar Jāni tāpēc, ka gribu darīt viņu laimīgu. Gribu, lai viņš ar mani kopā jūtas labi.

Man pirms cietuma bija ļoti, ļoti smagas un nepareizas attiecības. Es zināju, ka tā vairs negribu, un man īstenībā bija ļoti bail no attiecībām ar kādu puisi.

 

Dievs, uz tavu atbildību!

Vēl vairākus mēnešus pirms Jāņa es Dievam teicu tā: "Man ir ļoti bail kļūdīties, bet es gribu ģimeni, es negribu apdedzināties. Dievs, uz tavu atbildību: tas, kurš pirmais nāks un mani bildinās, tam es teikšu: "Jā!""

Tad, kad Jānis nāca, es nevaru teikt, ka viņš bija mana pirmā izvēle. Es centos daudz nedomāt par puišiem, bet, protams, kā katra jauna meitene paskatījos uz kādu puisi un novērtēju, ka viņš ir smuks vai citādi ievērojams.

Bet, kad nāca Jānis, man bija pilnīgi skaidrs, ka man ir jāsaka: "Jā!" Es biju to Dievam apsolījusi. Es zināju, ka Dievs man neko sliktu nedos, ka viņš man dos labāko. Es viņam pilnībā uzticējos. Tieši tādā pašā ticībā mēs precējāmies, un mans uzstādījums bija: es gribu, lai otrs cilvēks kopā ar mani ir laimīgs."

 

9 mēnešus un 4 dienas pēc laulībām sagaida pirmdzimto

Gita turpināja: "Viena no lietām, kas padarīja mūsu ģimeni laimīgu, ir tas, ka mums pēc 9 mēnešiem un 4 dienām pēc laulībām piedzima dēls Jānis. Te parādās viena no lielajām lietām - Dievs ir ļoti ieinteresēts mūsu laimē, viņš grib, lai mēs esam laimīgi. Viņš grib, lai mēs piepildām savus sapņus, vēlmes.

Tas vienkārši notika! Dēls Jānis vienkārši piedzima! Tas ir brīnums, jo cilvēcīgi tas ir pilnīgi neizskaidrojami." Bērna piedzimšanu var uzskatīt par Dieva brīnumu īpaši tāpēc, ka pēc kāzām Gitai veica dažādas procedūras, kas varēja apdraudēt mazo dzīvībiņu. Procedūru laikā viņa vēl pat nezināja, ka ir jau stāvoklī.

 

Katrs bērns kā brīnums

Arī pēc tam Gita piedzīvoja smagas veselības problēmas, taču, neskatoties uz tām, ģimenē pamazām ienāca vēl 6 atvases. "Tā ir Dieva dziedināšana, tas ir Dieva brīnums!"

Katrs bērns ģimenē ienācis īpašā veidā, bet Gita uzsvēra, ka viņiem nevienā brīdī nav bijis uzstādījums par daudzbērnu ģimeni. "Mums vispār par bērniem nav bijis nekāds uzstādījums tikai tāpēc vien, ka mēs viņu katru esam saņēmuši kā brīnumu: "Wow! Tiešām?""

 

 

Trešais nepieteicās tad, kad gribējās

Gita neslēpa, ka ģimenē gājis raibi. Pēc pirmajiem diviem bērniem viņiem bija problēmas ar dzīvokli, kā jau tas tajos laikos bija ierasts. "Neprasot Dievam, mēs paši izlēmām, ka gribam ievilkt elpu, jo divi bērni jau bija."

Kādu laiku viņi izsargājās no grūtniecības, bet tad saprata, ka vēlas arī trešo bērniņu. Kad mazulītis ilgāku laiku (vairāk nekā gadu) nepieteicās, pāris saprata - nebija pareizi, ka viņi paši uz savu galvu un savu ērtību dēļ bija izlēmuši par bērnu skaitu. Viņi ļoti nobijās un Dieva priekšā raudāja, un nožēloja savu rīcību. "Mēs lūdzām piedošanu. Tas bija process, kurā Dievs ļoti daudz ko mācīja par paļaušanos, uzticēšanos, Viņa vadību. Viņš nekad neko negrib mums sliktu."

Pēkšņi piezvana pie durvīm un piedāvā lielāku dzīvokli
Kad ģimene sajuta, ka beidzot ir izlīdzinājušies ar Dievu par šo jautājumu, viņi piedzīvoja nākamo brīnumu. "Kad tas viss bija nokārtots, brīnumainā kārtā pie mūsu vienistabas dzīvoklīša durvīm piezvanīja kāda sieviete un teica: "Es gribu ar jums mainīties ar dzīvokļiem." Es vēl kā tagad atceros, kā es stāvēju un kā Jancis un Laura man skraidīja riņķī. Pirmais, ko es pateicu, bija: "Mums nav naudas!" Parasti jau ir jāpiemaksā, ejot uz lielāku dzīvokli.

Bet sieviete atbildēja: "Es jums neprasu naudu." Bija iemesli, kāpēc viņa gribēja mūsu vienistabas dzīvokli. Viņa skaidroja, ka jaunais dzīvoklis būs pāri ielai un arī ar pārvākšanos nebūs lielu problēmu. Tā mēs dabūjām šo dzīvokli, un drīz pēc tam mums pieteicās Filips. Mēs sapratām: mēs vairs negribam savu dzīvi plānot un kontrolēt paši.

Ne vienīgais brīnums
Es varētu ļoti daudz stāstīt par to, kā pie mums atnākušas mūsu mašīnas un daudz citu lietu, ko Dievs iedeva pēdējā sekundē. Viņš mūs pārbaudīja līdz pēdējai sekundei, kad mums jau sāka niezēt nagi pašiem kaut ko sākt darīt. Ja tu kontrolē, liecies mierā, tiešām gaidi un paļaujies, Dievs nekad nav nokavējis."

Reklāma
Reklāma

Arī par mašīnām Gitai bija kolorīts stāsts. Katrs auto ģimenē nonācis īpašā veidā. Pirmo auto kāzās uzdāvināja vīra vecāki - tā jaunais pāris tika pie luksusa 7. žiguļa.

Tad viņiem bija vēl vairākas mašīnas, līdz viņi nonāca līdz lielākam busiņam. "To mums uzdāvināja, kad vajadzēja lielāku auto. Tas mums bija ļoti mīļš, bet ar laiku ļoti nolietots. Sapratām, ka Latvijā apskati mēs vairs nevaram iziet.

Vadoņiem vajag busiņu!
Tad mūsu vecākais dēls ar savu draugu (abi bija brīnišķīgi jaunieši) izdomāja, ka viņi izveidos apkārtraksta vēstuli Latvijas baptistu draudzēm un citiem cilvēkiem Latvijā un Amerikā." Puiši vēstulē rakstīja, ka Vadoņu ģimenei vajag busiņu, jo viņi dzīvo Talsos, bet kalpo 17 kilometru tālākajā Cīruļu draudzē.

Aptuveni 3-4 gadus pirms šīs vēstules Latvijā sāka parādīties dažādu ražotāju "kantaini, smuki busiņi". Viens tāds braucamais uzradās arī Vadoņu mājas sētā. "Es Jānim vienu reizi teicu: "Apskaties, cik foršs busiņš!" Viņš atbildēja: "Jā, un tajā ir 9 vietas." Es teicu: "Mums tādu vajadzētu." Viņš piekrita: "Jā." Es teicu: "Mums vajadzētu sarkanu," jo Jāņa mīļākā krāsa ir sarkana."

Ziedo arī pilnīgi nepazīstami ļaudis
Ar vēstules palīdzību sākumā izdevās savākt tikai 80 eiro, un Jānis pukojās, ka viņam neērti par šo situāciju, ka paši nevar nopirkt sev auto. Viņš jau gribēja šo naudu aizskaitīt ziedotājiem atpakaļ, bet Gita  aicināja pagaidīt vēl nedēļu.

Un tiešām - nedēļas laikā viņiem vairākus simtus ieskaitīja kāds pazīstams cilvēks (kurš parasti ar naudu nemētājas) un kāds pilnībā nepazīstams cilvēks. Ģimene bija pārsteigta, ka absolūti svešs cilvēks ziedojis 400 eiro. Arī par pazīstamo cilvēki viņi brīnījās, jo 500 eiro tomēr nav "piecītis", ko var vieglu sirdi noziedot.

Cents centā - tik precīza summa
Taču, uzticoties Dievam, viņi gaidīja, un beigās viņiem saziedoja summu, par kuru varēja meklēt busiņu. Protams, sarkanu, kantainu un smuku, Gita ar smaidu piebilda.

Braucot tam pakaļ, Jānis visu laiku raizējās, ko iesāks ar ziedoto naudu, ja pēc busiņa iegādes un pārrakstīšanas daļa summas paliks pāri. Piemēram, ko iesāks, ja paliks pāri 11 eiro? Sieva ieteica, ka par to naudu varētu ieliet degvielu, braucot pirmo reizi uz baznīcu. Vīrs iebilda, ka ziedotāji šo naudu tomēr atvēlēja auto pirkšanai, nevis degvielas iegādei.

"Mēs atbraucām mājās un sarēķinājām visu naudu, cik maksāja busiņš, cik mēs iztērējām par pārrakstīšanu, cik izmaksāja atbraukšana līdz mājām. Summa bija cents centā tieši tik liela, cik mums bija saziedota nauda. Ne palika pāri, ne mēs piemaksājām."

Par ko man tik labs vīrs?
Līdzīgas situācijas Vadoņu ģimene piedzīvo regulāri gan mazās, gan lielās lietās. "Ir tik daudz labo maziņo lietiņu, ka es esmu Dievam uzdevusi retorisku jautājumu: "Par ko man ir tik labs vīrs?"

Šovasar nosvinējām 30 gadu kāzu jubileju, un Jānis nesen teica: "Mēs esam kopā nodzīvojuši 30 ļoti laimīgus gadus." Tas nenozīmē, ka nav bijušas problēmas. Pats galvenais: mums abiem ir bijis viens pamats, uz kā mēs stāvam. Tā ir Bībele jeb Dieva vārds. Tad, kad kaut kas notiek, mēs uzreiz jautājam: "Ko par to saka Dievs? Kā Dievs grib, lai mēs rīkojamies?"

Tad, kad vīram un sievai ir vienādais pamats (tas nenozīmē, ka mums ir vienādas idejas un vienāds redzējums par lietām) un vēlme paskatīties, ko Dievs par to saka, tad ļoti ātri var nonākt pie gala secinājuma."

 

 

Liela krīze laulības sākumā
Gita atklāja, ka viņu laulībā ļoti liela nozīme ir ne tikai kopējām lūgšanām, bet arī sarunām. Tieši sarunu trūkuma dēļ viņi laulības sākumā piedzīvoja lielu krīzi. Viņi no tās izgāja kopā, jo spēja apsēsties un uzdot viens otram jautājumus: kas tev manī patīk un nepatīk, kas tevi kaitina, ko man vajadzētu mainīt, lai tu justos labāk u. tml.

Tā kā viņu laulības sākumā drīz piedzima pirmie divi bērni, Gita daudz laika pavadīja mājās, bet Jānis devās uz darbu. Gita gribēja būt ļoti pareiza mamma, bet aizmirsa savu sievas lomu. "Bet jāatceras, ka ģimenes pamats ir tētis un mamma. Lai cik tas stulbi izklausītos, bērni nāk un iet (labā nozīmē). Bet ģimenes pamats un tas, ap ko tā velkas kopā, ir vecāki."

Ir jārunā, nevis jāpūšas!
Tolaik sarunās aizvadītais vakars un nakts pārim ļoti palīdzēja saprast, ka ir savstarpēji jārunā, nevis jāpūšas, jāapvainojas un sevī jārūgst ar veciem aizkaitinājumiem. Viņi mācījās izteikt savas vēlmes un sajūtas bez "uzbrauciena" un pavēlēm, bet cieņpilni un ar jautājumiem.

Piemēram, ja vīrs gribēja, lai veļas kalni ir izgludināti, viņš pavaicāja sievai, kas palīdzētu to darbu veikt. Un sieva godīgi atbildēja, ka varētu izgludināt veļu, ja vīrs izietu kopā ar bērniem pastaigā, nevis viņai jāgludina veļa, kad mazie apakšā rausta gludekļa vadu.

Kopīga rīta lielā kafijas krūze
Gita arī pauda prieku par nesen Jauns.lv publicēto interviju ar citu daudzbērnu tēti Daini Volku, kurš stāstīja, ka no rīta gatavo brokastis visai ģimenei un kafiju sievai. Arī Jānis labprāt sagatavo brokastu dzērienu Gitai.

Turklāt viņu abu kafija ir vienā lielā krūzē. Sākumā Jānis no krūzes nodzer savu daļu karstu, bet pēc tam Gita atlikušo daļu izdzer aukstu, jo viņai garšo auksta kafija. "Tā ir viena no mūsu mīlestības izpausmēm."

Savukārt Gita, kura kārtīgi pamodusies jūtas tikai ap pulksten 9.00-9.30, rūpējas par maltītēm visas pārējās dienas laikā un var mierīgi darboties līdz pat vieniem naktī.

Stereotipi par daudzbērnu un dzērāju ģimenēm
Sabiedrībā valda dažādi stereotipi par daudzbērnu ģimenēm, piemēram, ka viņi ir sociāli nelabvēlīgi un dzērāji. Gita neslēpa, ka šādus priekšstatus viņai nācās piedzīvot arī savā bērnības ģimenē, jo viņa pati nāk no 8 bērnu ģimenes.

Taču viņa norādīja uz "čupiņu sistēmu". "Kurā ģimenē neiestājas problēmas ar bērnu, īpaši tīņu gados? Tās iestājas pat tad, ja ir tikai viens bērns - jebkurš var kaut ko sastrādāt. Tikko tev ir divi bērni, tas ir reiz divi. Tikko tev ir četri bērni, tas ir reiz četri. Ko vairāk redz? Vienu vai četrus?

Otrs: ja ģimenē ir 8 bērni, no kuriem 7 uzvedas perfekti, bet viens kaut ko izdara citādi, tad, protams, kāds teiks: "Tur liela ģimene, tur jau nevar kontrolēt, tur tikai sadzemdē bērnus un neaudzina.""

Arī tad, ja skaļā bērnu barā skrien trīs Vadoņi un viens Bērziņš, apkārtējie var domāt, ka visskaļākās ir daudzbērnu ģimenes atvases, kaut arī patiesībā visvairāk kliedz Bērziņš.

Aizrāda, ja nepasveicina mammas paziņu
Bet - tā kā Vadoņu ģimenes vecāki ir ļoti aktīvi un atpazīstami vietējā sabiedrībā, tad dažkārt viņu bērniem nākas saņemt aizrādījumus, piemēram, par to, ka uz ielas nav pasveicināta kāda tante. Tas nekas, ka bērni šo mammas paziņu pat nepazīst.

Dažkārt bērni ir teikuši, ka viņi vēlas būt paši, nevis labi pazīstamās Gitas vai Jāņa bērni. Arī skolā jaunākos bērnus mēdz salīdzināt ar vecākajiem brāļiem un māsām. Piemēram, Līna iebildusi, ka viņu salīdzina ar vecāko māsu Lauru.

Lai gan bērni auguši kristīgā vidē, Gita un Jānis uzskata, ka viņiem pašiem dzīvē jāpieņem savi lēmumi. Vecāku uzdevums ir parādīt ģimenes modeli, kurā viens pret otru izturas ar cieņu un mīlestību. "Parādīt, kā tētis ar mammu uzticas Dievam, tālāk bērni paši pieņem lēmumus."

Negaidītā dāvanā pilnīgi jaunas botas
Audzinot bērnus, Vadoņu ģimene piedzīvojusi arī dažādas smagas situācijas. Bijis jācīnās arī ar trūkumu. Piemēram, reiz, kad maciņā svilpoja vējš un nebija ne santīma, Gita lauzīja galvu, kā lai iepriecina dēlu dzimšanas dienā. Varbūt uzcept kartupeļu pankūkas? Tās sen nebija gatavotas un ienestu ikdienā kādu drusciņu prieka un pārmaiņu.

Taču, aizbraucot pēc humānās palīdzības, viņa negaidīti saņēma vairākas kastes ar pilnīgi jaunām "Adidas" botām. "Es atveru kasti un ieraugu, ka pirmie divi pāri ir tieši mana dēla izmērs!" Pat tad, ja man būtu nauda, es viņam nevarētu atļauties nopirkt jaunas, oriģinālas "Adidas" botas, kur nu vēl vairākus pārus!"

Aizbraucot mājās un uzdāvinot dēlam apavus, puiša pirmais jautājums bija: "Mammu, man ir draugs, kuram pašlaik nav labu botu un viņš staigā ar caurām, varbūt mēs varam vienu pāri iedot viņam?" Beigās tā izvērtās par vienu no skaistākajām dzimšanas dienām.

Ja kādam vajadzīgas bikses, meklē arī savos skapjos
Gita atzina, ka tajā brīdī bija ļoti lepna par sava dēla rīcību, taču norādīja, ka iemācīt īpašu skatījumu uz dzīvi un palīdzēšanu citiem var tikai tad, ja paši dzīvo ar to un īsteno savā ikdienā. Vadoņu bērni ir daudz braukuši līdzi un redzējuši, kā dzīvo citas ģimenes, kurām viņi palīdzējuši dažādos veidos. Tāpēc var teikt, ka palīdzēšana citiem ir bērnu ikdiena un dzīves realitāte, kurā viņi uzauguši.

Piemēram, reiz kāds piezvanīja un jautāja, vai varētu palīdzēt ar konkrēta garuma bērnu biksēm. Gita atbildēja, ka tajā brīdī tik garu bikšu viņiem nav, bet pēc stundas noteikti būs. Bet kā? Bērni vaicājuši, kur mamma tik ātrā laikā sadabūs vajadzīgās bikses? Atrisinājums bija vienkārši: viņi paši pārcilājuši savus drēbju skapjus un atraduši piemērotu apģērbu palīdzības lūdzējam.

 

 

Dāvanā tikai kārtējās zeķītes
Vadoņu bērni labprāt palīdz cilvēkiem ar mantām, rotaļlietām un citos veidos, daloties visā, kas viņiem ir. Viņi ir iemācījušies priecāties par jebko, pat par vismazāko lietu. Piemēram, piedzīvots, ka vairāk par kabatas lakatiņu un zeķēm vecāki nevarēja atļauties bērniem uzdāvināt.

Bet pat tad, kad saņemtas kārtējās zeķes, bērniem mācīts, ka arī tās ir vērtīgas lietas, kas apkārt kā smiltis nemētājas un kuru iegādei vajadzīga nauda. "Paldies Dievam, no zeķēm mēs pašlaik esam tikuši ārā, bet, ja mēs pie tām atgrieztos, domāju, ka lielākai daļai mūsu bērnu tas nebūtu šoks. Viņi nebūtu šokā, ja mēs atgrieztos pie ūdens, maizes un zeķēm dzimšanas dienā."

Sarunas noslēgumā Gita akcentēja, ka mūsdienās daļa cilvēku pārāk dzīvo tikai sev, nedomājot par citiem cilvēkiem. Viņa aicināja dzīvot arī saviem tuviniekiem un domāt par viņu labsajūtu, piemēram, vīram padomāt par sievu un sievai par vīru. Viņa arī mudināja nemelot otram un teikt patiesību.

Saglabāt cilvēcību un iejūtību
"Lielākais, ko es gribu novēlēt, ir: ja cilvēki satvers un sāks saprast brīnišķīgo iespēju, ko dod Dievs, mums ļoti, ļoti daudz kas atrisināsies. Tā nav utopija, vecu tantiņu vai vāju vīriešu pieķeršanās un savu problēmu atrisināšanas uzvelšana Dievam. Nē! Tas ir reāls spēks, reāla persona, kuru mēs neredzam, bet kura sakārto un saliek visu pareizi."

Toreiz, kad laulības dzīves sākumā ģimenē bija lielā krīze, Jānis vaicājis kādam kristietim padomu, kā viņiem ar sievu rīkoties, jo viņi ļoti daudz strīdas - kašķi bija kļuvuši par gandrīz vienīgo viņu saziņas veidu. Padomdevējs atbildējis: "Triec viņu ratā!" Bet Jānis tam iebildis un nodomājis: "Es nekur tā Bībelē nelasu."

Ģimene aicināja balstīties uz Dieva vārdu un saglabāt cilvēcību un iejūtību, pat kontaktējoties ar bezpajumtniekiem un citiem dzīvē cietušiem cilvēkiem.