Visvairāk cilvēkus saliedē kopīga nodarbošanās ar muļķībām

Tas ir stāsts par ikdienu un svētkiem, stāsts par ceļošanu un būšanu mājās, stāsts par māju sajūtu. Un galvenokārt tas ir stāsts par Ģimeni un Ģimenes kopā būšanu. Grāmatas “AM. Saimes mūzika un kopbūšanas” autoru, Kaspara, Lauras un Rūda Vecvagaru, stāsts par vēlēšanos veidot pasauli un Latviju vēl labāku. Stāsts par Latviešiem.

Jau pirmajās tikšanās minūtēs ievēroju, ka Kaspars Vecvagars ir cilvēks iedvesmotājs. Viņa aizrautība un pieķeršanās darbam, ko viņš dara, ir apbrīnojama. Ikviens Kaspara sacītais vārds ir būtisks, katrs sīkums – no svara. Tas priecē. Top skaidrs, kā viņam izdodas veiksmīgi realizēt savus projektus – viņš visam piešķir nozīmi. Lūk, šāds ir arī Vecvagaru ģimenes jaunais projekts “Ar mīļumu” – projekts ar nozīmi.

Grāmata “AM. Saimes mūzika un kopbūšanas” klajā nākusi “Jāņa Rozes apgāda” paspārnē. Grāmatnīcās to – kopā ar kompaktdisku – iespējams iegādāties no augusta beigām. Glīti noformētais vāks un pati grāmata, kas bagāta krāsainām – Lindas Jākobsones ilustrācijām, piesaista uzmanību jau pa gabalu. Tās saturu veido 15 dziesmas un 15 ieteikumi brīvā laika pavadīšanai ģimenes lokā. Šie ieteikumi, kas pasniegti vieglā ikdienas spēļu manierē, grāmatā nodēvēti pavisam vienkāršā, labskanīgā vārdā – “kopbūšanas”. Mūzikas albums un grāmata ir radīti ģimenei. 

 Rūda dēļ ģimene katrā vietā rada sev jaunas mājas, izkrāsojot un iekārtojot vidi tādā pašā stilā, kādā veidots viņu Liepājas dzīvoklis. “Mēs pārkrāsojam sienas, sakārtojam mēbeles tā, lai viss pēc iespējas vairāk atgādinātu Latviju – lai Rūdis un arī mēs tur justos kā mājās,” stāsta Kaspars. 

Jautāts par to, kādēļ grāmata ir tapusi, Kaspars stāsta par savu ģimeni – par ģimeni, kuras dzīvesveids pamudinājis ķerties pie grāmatas rakstīšanas. Vecvagaru ģimene bieži pārceļas no vienas valsts uz otru, līdz ar to dzimtajā Latvijā sanāk pavadīt tiešām maz laika. Tā kā Kaspara sieva Laura ir Pasaules Bankas finansiste, vienā valstī ģimene uzturas trīs līdz piecus gadus. Kaspars pielāgojas Lauras gaitām – katrā valstī viņš meklē nodarbošanos. Līdz šim strādājis gan Eiropas Komisijā, gan Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO) u. c. Vecvagari jau pabijuši Vašingtonā (7 gadus), Indijā (1 gadu), Āfrikā (2 gadus), un tagad apmetušies uz dzīvi Maskavā. “Lai būtu pēc iespējas tuvāk mājām,” apgalvo Kaspars.

Visas šīs mūžīgās pārcelšanās trakumam pa vidu ir Lauras un Kaspara dēls Rūdis, kuram šobrīd ir tikai septiņi ar pusi gadi. Tieši Rūda dēļ viņi sākusi pievērst vairāk uzmanības kopā būšanai, ģimenes un māju sajūtas veidošanai. Rūda dēļ ģimene katrā vietā rada sev jaunas mājas, izkrāsojot un iekārtojot vidi tādā pašā stilā, kādā veidots viņu Liepājas dzīvoklis. “Mēs pārkrāsojam sienas, sakārtojam mēbeles tā, lai viss pēc iespējas vairāk atgādinātu Latviju – lai Rūdis un arī mēs tur justos kā mājās,” stāsta Kaspars. “Televizora mums nav. Ne par velti arī grāmatā tiek uzsvērts, ka pirms tās lasīšanas televizors ir jāizmet pa logu. Mēs gan skatāmies dažādas filmas, tomēr televizors, mūsuprāt, nav tā labākā ierīce ģimenes sajūtas radīšanai. Tā vietā labāk nodarboties ar kopbūšanām.” 

Vecvagari ir dzīvs pierādījums vecajam, labajam teicienam, ka visvairāk cilvēkus satuvina kopīga nodarbošanās ar muļķībām. Jo kas gan cits ir aprakstīts viņu jaunajā grāmatā, ja ne kopīga muļķību darīšana?

Kādēļ tāda cenšanās, varētu jautāt... Lūk, atbilde. Lai gan Kaspars ar humoru stāsta, ka mazais puika savos pirmajos dzīves gados ir izbaudījis varžu ķeršanu un mežacūku ganīšanu Āfrikā, tomēr jāatzīst, ka dzīve ārpus dzimtenes nav tik vienkārša, kā varētu šķist. Paralēli visam labajam un citādajam tiek iepazītas arī briesmu lietas – zemestrīces Indijā, trauksmes sajūta un panikas lēkmes Vašingtonā, “baltā cilvēka” vājprātīgās izdarības un cīņa par ūdeni, drošību un elektrību Kenijā un vēl, un vēl, un vēl... Tieši tādēļ, meklējot pozitīvo savā ikdienā, Vecvagari rīko dažādas amizantas nodarbes, kas atspoguļotas jaunajā grāmatā. Ja jau Vecvagaru ģimene spēj atrast prieku pat Āfrikas konfliktu zonās, tad saimes kopbūšanas ir lielisks līdzeklis, lai ienestu pozitīvismu ikvienā ģimenē – tādēļ grāmata.

Vecvagari ir dzīvs pierādījums vecajam, labajam teicienam, ka visvairāk cilvēkus satuvina kopīga nodarbošanās ar muļķībām. Jo kas gan cits ir aprakstīts viņu jaunajā grāmatā, ja ne kopīga muļķību darīšana? Lūk, viena no kopbūšanām: “Visi, lieli i mazi, sakāpj vannā un apsēžas uz vannas malas. Jo mazāka vanna, jo jautrāk. Kad tas darīts, var nedaudz tā pasēdēt, jo cik gan bieži visa ģimene kopā sanāk vannā un apsēžas. Kad jau piemirsts, kāpēc visi tā sasēduši, tad pirmais, kas atceras, ņem balonu, piepilda to ar ūdeni un sien galu ciešā mezglā. Lai nedaudz iesildītos un piešautu roku, dod pildīto balonu no rokas rokā. Lēni, lēni, nedaudz ātrāk, ātrāk, ātrāk. Kad visi sajūtas droši par savām spējām un varēšanu, balonu var sākt jau pamest viens otram pa riņķi, krustu šķērsu, vai kā nu ienāk prātā. Tā to dara un dara, līdz... Tad ņem jaunu balonu un taisa šo vēl lielāku. Vēl lielāks trakums tad būs.”

Grāmatā un mūzikas albumā ir atspoguļots viss latviskais. Tā nav tikai kārtējā grāmata un kārtējais kompaktdisks – tas ir kas vairāk. Tas ir simbols cilvēku izpalīdzībai un sevis ziedošanai kopīga projekta vārdā. Šī grāmata ir simbols latviskumam un tam, cik saliedēti mēs spējam būt. Autori vēlētos, lai šī grāmata ienes prieku ikvienā ģimenē, palīdzot saskatīt un novērtēt tās lietas, ko ikdienā, iespējams, palaižam garām.

Raksts tapis sadarbībā ar „Jāņa Rozes apgādu”

Ar autoru sarunājās Daiga Bitēna.