Viņi ir kopā no skolas laikiem. Skaisti patiesie stāsti

Kopā jau no skolas sola
Santa Garklāva (26) un Mārtiņš Ansonskis (25) jau no pirmās klases staigāja, rokās sadevušies. Toreiz gan viņi bija tikai draugi, tagad – mīļotie, kas audzina kopīgu dēliņu.
„Mēs bijām trīs draugi, kas vienā klasē mācījāmies no pirmās līdz divpadsmitajai klasei: es, Mārtiņš un Agnese. Mūs ar Mārtiņu vienmēr saistījusi īpaša saikne. Bijām labākie draugi, ļoti atklāti viens pret otru, no rīta tiekoties, vienmēr sabučojāmies, pa skolu staigājām, rokās sadevušies, taču tā bija tikai sirsnīga draudzība. Vidusskolā mums bija savs īpašs rituāls – ģeogrāfijas un ekonomikas stundās mainījāmies ar ierastajiem solabiedriem, lai varētu sēdēt līdzās. Ik pa laikam mūs ķircināja, citi šaubījās, vai esam tikai draugi. Tomēr tam nebija pamata, jo mums abiem bija citas, nopietnas attiecības.
Tomēr sākot mācīties vidusskolā, kaut kas mainījās...  No skolas braucām pieredzes apmaiņā uz Cēsīm, bija rudens – romantiskais lapkritis. Rokās sadevušies, staigājām pa skaisto pilsētu, un man pēkšņi ienāca prātā doma, kā būtu, ja mūs saistītu romantiskas jūtas?! Tomēr tā arī palika.

Kādu vakaru saņēmu no Mārtiņa īsziņu. Viņš rakstīja, ka nespēj pārstāt par mani domāt, ka gribētu, lai viss ir kā tajā vasarā.

Pēc divpadsmitās klases izlaiduma pašķīros ar puisi, ar kuru kopā biju četrus gadus. Sāku vairāk laika pavadīt ar draudzenēm, un kādu vakaru vienā pasākumā atkal satiku Mārtiņu. Visu vakaru bijām kopā. Abi mājās pavadījām draudzeni, stāvējām pie viņas durvīm, runājāmies, līdz ar mani notika kas nesaprotams – es pieliecos un Mārtiņu noskūpstīju. Es! Aizgājām līdz jūrai, sēdējām rīta saules pielietajā pludmalē. Bija pavisam agrs rīts, jūrā viļņojās kāda laiva un pie tās kaiju bars, un liedagā mēs divi vien – labākie draugi, starp kuriem pēkšņi viss bija mainījies.
Šī pasaka ilga mēnesi, līdz atkal sagāju kopā ar bijušo draugu. Neraugoties uz to, ka dzīvoju laimīgi, bieži domāju par Mārtiņu, saņēmu mīļas īsziņas. Ikreiz, kad kaut kur tikāmies, mani pārņēma patīkams saviļņojums. Tomēr tā pagāja vēl četri gadi. Ik pa laikam tikāmies, gan pavisam nejauši, gan klases salidojumos. Kādu vakaru saņēmu no Mārtiņa īsziņu. Viņš rakstīja, ka nespēj pārstāt par mani domāt, ka gribētu, lai viss ir kā tajā vasarā. Arī es drīz izšķīros no sava drauga, ar kuru kopā bijām gandrīz astoņus gadus, un sagājām abi kopā.  Nu mums ir jau nepilnus divus gadus vecs dēls.
Dažkārt man traucē, ka Mārtiņš par mani zina pārāk daudz, puisim to labāk būtu nezināt, tomēr ticu, ka dzīvē nekas nenotiek tāpat vien, jo mēs tik daudzus gadus esam bijuši līdzās un viens otram – tik īpaši un interesanti.”

Mūs abus vadāja blakus jau zīdaiņu ratos
Inga (36) un Juris (36) Veldres jau kopš zīdaiņa vecuma blakus ratos vadāti, viņu māmiņām svaigā gaisā pastaigājoties. No 1. klases gāja vienā skolā un nu jau ir 20 gadu kopā.
„Mācījāmies paralēlklasēs, un viens otru pamanījām tikai, kad vidusskolā mūs salika vienā klasē. Tas bija pirms divdesmit gadiem. Toreiz man patika, ka Juris bija absolūti pozitīvs puisis, īsts jokdaris! Tajā vecumā jau svarīgi, lai būtu jautri (smejas). Bet, ja tā padomā, Jura humors man svarīgs joprojām.
Jau vidusskolā visi klasesbiedri mūs uztvēra kā pāri, taču attiecību nopietnību paši sapratām tikai, kad beidzām vidusskolu. Katrs no mums iestājās savā augstskolā un aptvēra, cik ļoti otra pietrūkst. Ja skolā diendienā esi blakus, otru uztver kā pašsaprotamu. Pusgadu pēc skolas beigšanas sapratām, ka būsim kopā!

Mācījāmies paralēlklasēs, un viens otru pamanījām tikai, kad vidusskolā mūs salika vienā klasē. Tas bija pirms divdesmit gadiem. Toreiz man patika, ka Juris bija absolūti pozitīvs puisis, īsts jokdaris!

Domāju, ka jaunībā veidot attiecības un otram pieslīpēties ir vieglāk. Tad tajās ar skubu meties arī, ja otrs nešķiet īsti piemērots. 35 gadu vecumā jau saproti, ka otru mainīt nespēsi, arī pats vairs neesi īsti gatavs mainīties, tāpēc mani paziņas (kā skatos) pēc trīsdesmit attiecībām bieži atmet ar roku. Tāpēc veidot ģimeni agrā jaunībā ir ļoti labi!
Lai cik tas arī dīvaini izklausītos, tik ilgi esam kopā, jo esam pilnīgi dažādi. Mēs turamies uz viļņa, jo nepārtraukti cīnāmies par savu taisnību un neļaujam viens otram atslābt. Bet vienlaikus nemēģinām otru mainīt, jo tas taču nav iespējams! Mēs vienkārši samierināmies, ka ir jomas, kur jāpiekāpjas. Piemēram, Jurim ir jāsamierinās, ka iekārtot māju patīk man. Remonti parasti ievelkas uz pusgadu, jo vispirms tomēr mēģinām viens otru pārliecināt, kā būtu labāk. Bet mūsu priekšstati pilnībā atšķiras! Ja veikalā būšu paņēmusi puķainu tapeti, ir pilnīgi skaidrs, ka veikala otrā galā Juris būs izvēlējies rūtainu. Bet mums tā ir ik uz soļa. Tāpēc Juris man ļauj iekārtot māj , savukārt es nejaucos un nemācu viņam audzināt dēlu. Mums ir trīspadsmitgadīgs puika, protams, šajā laikā ir saasinātas pusaudžu problēmas, un man brīžiem šķiet, ka es rīkotos citādi, bet ar savu pretējo viedokli es nejaucos Jura un mūsu dēla attiecībās.
Lai gan ar Juri esam tik atšķirīgi, nekad neesmu šaubījusies, ka esmu satikusi savu īsto cilvēku. Ar gadiem jo īpaši novērtēju, ka varu uz viņu absolūti paļauties. Protams, bijušas arī krīzes, bet ar gadiem iemācies reaģēt bez asumiem. Agrāk dusmās visādus asumus sarunājām, bet tagad māki nogaidīt, visu nepasaki un pēc tam pats laimīgs, ka esi paklusējis.”

Bildinājums Valentīndienā
Lauma Stivriška (21) skolasbiedru Eināru Jonānu (23) noskatīja stundu starpbrīžos, mācoties piektajā klasē. Pirms diviem gadiem Valentīndienā Einārs Laumu bildināja, un nu abi krāj naudu kāzām.
„Ar Eināru sagājām kopā, kad mācījos 9.klasē, taču viņu noskatīju, jau mācoties 5. klasē. Zinu, ka viņš patika vairākām skolas meitenēm. Einārs bija tāds izskatīgs, pašpārliecināts, arī ģērbās oriģinālāk nekā pārējie. Taču, kā smejos, es vienmēr dabūju to, ko vēlos! Mums bija līdzīgas intereses – abi gājām mākslas skolā, tāpēc jo vairāk vēlējos tādu draugu kā Einārs.
Sanāca, ka nejauši tikāmies vienā sportistu pasākumā, un to bez kāda iepriekšēja nodoma organizēja draudzene. Viņa sāka runāties ar vienu puisi un uzsauca Eināram, lai tikmēr viņš mani pieskata. Tā nu Einārs mani pieskata joprojām (smejas).
Ar Eināru mums vienmēr kopā ir interesanti, viņš ir ļoti romantisks, bieži sagādā dažādus pārsteigumus. Kad mācījos Rīgā Dizaina skolā un viens pie otra braukājām, Einārs bija izveidojis tādu kā dienasgrāmatu – tajā otram vedām savas vēstules ar pārdomām, ko šajā laikā esam piedzīvojuši, ko izjutuši, kas priecējis, par ko esam bēdājušies. Kad atgriezos Līvānos, viņš mani vienmēr sagaidīja uz perona ar puķēm rokās.

Sanāca, ka nejauši tikāmies vienā sportistu pasākumā, un to bez kāda iepriekšēja nodoma organizēja draudzene. Viņa sāka runāties ar vienu puisi un uzsauca Eināram, lai tikmēr viņš mani pieskata. Tā nu Einārs mani pieskata joprojām (smejas).

Nu jau vairākus gadus dzīvojam kopā, bet pirms diviem gadiem tieši Valentīndienā Einārs mani bildināja. Atceros, todien bija mežonīgs aukstums. Abi bijām aizbraukuši uz Brīvdabas muzeju, un Einārs aicināja uziet uz Ķīšezera, kas, protams, bija aizsalis. Nekādi nesapratu, kāpēc mums tik tālu pa sniegu jābrien, gluži dusmīga kļuvu! Bet, kad nonācām ezera vidū, Einārs nometās uz viena ceļa un pasniedza man saderināšanās gredzenu. Pašlaik krājam naudu kāzām, lai varam nosvinēt ar vērienu.
Dzīvojam Līvānos, abi kaļam kopīgus nākotnes plānus saistībā ar darbu. Abi esam beiguši mākslas skolas, attiecīgi nodarbošanos vēlam attīstīt šai virzienā. Un nedomāju, ka kopīgs darbs un kopīgas mājas varētu radīt kādas problēmas. Man šķiet, problēma sākas tajā brīdī, kad pāris viens otru sāk uztvert kā pašsaprotamus. Svarīgi, lai nezūd vēlme otru iepriecināt, lai gribētos par otru parūpēties. Mums tā ir!”

Autors: Ieva Konstante, žurnāls "Stella"

Foto: Rojs Maizītis, no privātā arhīva

www.kasjauns.lv