Kopdzīve ar jūrnieku

Pirms 14 gadiem ziemā, savā vārda dienā, nejauši iepazinos ar fantastisku puisi. Skaists , stalts, ar brūnām, izceltām acīm. Sirsnīgs. Jā, un jūrnieks.

FOTO: Mammamuntetiem.lv

"Man gribējās atrast jebkuru iemeslu, lai atkal kļūtu par to vienīgo, būtu atkal kopā..."

 

Man bija  tad tikai 19 , bet viņam 22 gadi. Abi jauni un pēc dabas temperamentīgi cilvēki, viens otru iemīlējām, pēc kāda laiciņa sākām kopdzīvi. Ko vēl es varēju vēlēties? 

 

Ja godīgi , tad sākums bija drausmīgs. Pastāvīgi strīdējāmies, un visam tam iemesls bija greizsirdība. Jūrnieks, kurš sešus mēnešus pavadīja jūrā, mājās pārnākot, lika man manīt, ka greizsirdība viņu ir nomocījusi. Šajās šausmās mēs nodzīvojām trīs gadus, un nu pēc kārtējā reisa ne tikai nopietni sastrīdējāmies, bet arī pašķīrāmies.

 

Visu iedzīvi no īrētā dzīvokļa izvedām un uz laiku, līdz es atradīšu dzīvokli, apmetos pie viņa mammas. Diena, pavadītā kopā pavisam citā statusā, mums lika aizdomāties. Un ja, godīgi, man gribējās atrast jebkuru iemeslu, lai atkal kļūtu par to vienīgo, būtu atkal kopā, salabtu. Bet es nespēju to rast.

 

Un tad notika tas, kam bija jānotiek jau pirms laba laika – man pieteicās meitiņa. Vīrs, to uzzinot, bija laimīgs, un tikai tagad mēs saprotam, ka dieviņš bija devis mums mazu eņģelīti, lai rastu atbildes tam, ko nemācējām paši pateikt. Cik stipri viens otru mīlējām, lai piedotu visas nedienas. 

Reklāma
Reklāma

 

Tad nu 5 maijā 2001. gada 18.15 piedzima mazā princesīte Anastasija. Tagad ir pagājuši 10 gadi, kopš tās dienas, un mūsu ģimenē atkal noticis brīnums – tieši 5 maijā 18.15 tikai 2011. gadā,  māsiņa tika pie mazā brālīša. Nu ko, pats dieviņš mums devis divu mazuļu svētību. 

 

Un es esmu ar to smuko puisi apprecējusies, šogad nosvinējām 14 gadu kopdzīvi. Visas greizsirdības ar gadiem pazudušas, esam kļuvuši mierīgāki un iemācījušies viens otram uzticēties. Nākamais gads mums būs Jubilejas gads, jo meitiņai 11, dēliņam 1 gadiņš, bet mums – 15 gadi kopā. Un ne uz mirkli neesam nožēlojuši to dienu, kad iepazināmies, un esam pateicīgi tai dienai, kad mazule pieteicās un neļāva izšķirties divām mīlošām sirdīm. Tagad mēs esam vislaimīgākie pasaulē, un paldies dieviņam un brīnumam, kurš toreiz notika.

 

Iesūtījusi: Judite Marija Ivanova, Brīnumu stāstu konkursa dalībniece