Filozofs Sīlis: Ar mūsdienu vīriešiem kaut kas nav kārtībā 1

 30. oktobris 2020 11:00 mammamuntetiem.lv Viedoklis

Nupat aizvadīta pirmā Barbershop konference Rīgā, meklējot atbildes uz jautājumu, kas ir mūsdienīga vīrišķība un kāda ir vīrieša loma līdztiesīgas sabiedrības veidošanā. Vīrišķības jautājums ir neskaidrs, un šī neskaidrība nav nejauša. 



Filozofs Vents Sīlis


Sabiedrība evolucionē, un iepriekšējais vīrišķības modelis, kas ilgu laiku šķitis pašsaprotams, mūsdienās vairs tāds nav. Prasība “esi taču vīrietis!” lielākoties izskan paģērošā nozīmē, it kā mēs jau zinātu, ko nozīmē būt vīrietim. Bieži vien to pauž sieviete, kura nav apmierināta ar sava konkrētā vīrieša konkrēto uzvedību, kas neatbilst viņas priekšstatam par to, kāds ir tipiskais, citkārt stereotipiskais vīrietis. Kā tad kļūt par vīrieti?

“Tradicionālais” vīrišķības modelis balstās hierarhijā, no turienes arī tradicionālais uzskats, ka vīrietis ir dominējošs, apgādnieks, ka uz vīrieša balstās visa pasaule. Tā saknes meklējamas priekšstatā par to, ka vīrieti definē viņa spēja būt pārliecinātam par sevi un panākt savu. Šī ir dominanta pozīcija. Taču dominancei ir piesaistīta pašvērtība. Vīrietis, kurš nedominē, jūtas nevīrišķīgs. Tāpat vīrietis ir orientēts uz racionālu efektivitāti un rezultātu un bieži vien nesaprot, ka daudzas lietas – tādas kā bērnu audzināšana – prasa laiku. Proti, tas ir process, kura rezultātu varēsim novērtēt pēc daudziem gadiem. Savukārt, lai paciestu diskomfortu un grūtības, ir jāspēj apspiest emocijas, un tas ir vēl viens mīnuss “tradicionālajā” vīrišķības izpratnē – vīrietis nezina, ko iesākt ar savām emocijām. Kad viņam jāsāk runāt par jūtām, vienīgais, ko viņš spēj atpazīt, ir dusmas. Un mūsu sabiedrība ir pilna ar neapmierinātiem, apmulsušiem un ļoti agresīviem vīriešiem. Šim modelim raksturīgs arī neslēpts nicinājums pret vājākajiem – vīrietis dominantā pozīcijā nesaprot un negrib saprast, kā tas ir – būt vājam – un izmisīgi cer, ka nekad tur nenokļūs. Un tieši tas ir šī modeļa vājums. Mēs nekad nevaram būt 100% stipri, vienmēr atrasties spēka un taisnīguma pozīcijā, dominances pozīcijā. Mums ir jāprot atzīt, saprast un integrēt arī savu vājumu jeb to, ko mēs saucam par vājumu. Taču šajā modelī tas, kas ir vājš, parasti tiek nostumts sievišķā pusē, tātad arī jūtas, emocijas un attiecības. 

 

 Vīrietis dominantā pozīcijā nesaprot un negrib saprast, kā tas ir – būt vājam – un izmisīgi cer, ka nekad tur nenokļūs. Un tieši tas ir šī modeļa vājums. 

 

Tradicionālā vīrišķība
“Tradicionālajai” vīrišķībai ir parādījusies konkurence mūsdienu “jutekliskā” vīrieša formātā. Jutekliskais vīrietis ir sapratis: es negribu dominēt, es negribu katrreiz uzvarēt, man patīk, ka dažkārt dominē sieviete. Tas nelaupa man vīrišķību, tieši otrādi, tas ir interesanti, tā ir rotaļa, attiecības, līdzsvars un harmonija. Taču, atsakoties no tradicionālās vīrišķības, vīrietis bieži atsakās arī no disciplīnas, no pašdisciplīnas un ieslīgst infantilismā. Mēs iegūstam jutekliski attīstītu vīrieti, kurš vienlaikus ir ārkārtīgi neuzticams, kurš mētājas starp darbiem vai vispār ir bez darba; viņš ir jauks, jūs varat uzaicināt viņu uz kafejnīcu, un viņš labprāt iedzers ar jums vīnu un parunās par Brodski. Bet tajā brīdī, kad izcelsies kautiņš, viņš kaut kur pazudīs, jo nespēj aizstāvēt ne sevi, ne citus. Tas ir vīrietis-bērns. Tā kā viņam pašam nav nekāda satvara, disciplīnas un struktūras, viņš iestājas pret tradicionālajām hierarhijām, jo nevēlas un nespēj tajās iekļauties. Viņa lielākais ienaidnieks ir “tradicionālais” vīrietis, kurš savukārt uzstāj uz struktūru un hierarhiju. Šie divi pretstati – mūsdienu maigais un vecais skarbais – manuprāt, abi ir nepatiesi jeb nepareizi. Ja mēģināsim mūsdienu vīrišķību piesiet vienam no tiem, attapsimies vai nu skarbi arhaiskā modelī, kas brutāli neatbilst mūsdienu sociālajai realitātei, vai arī iegūsim tik amorfu vīrišķības izpratni, ka pats jēdziens par dzimumu zaudēs savu jēgu.


"Varoņa" vīrišķības modelis
Vēl viens Latvijas sabiedrībā izplatīts modelis ir “varoņa” modelis. Tas ir lieliski piemērots pusaudžiem, kam jāpierāda sava varēšana, izcilība un atšķirība, bet ārkārtīgi apgrūtinošs pieauguša cilvēka izpildījumā. Tas ir cilvēks, kurš par kaut ko visu laiku karo, visu laiku atrodas frontes līnijā, visu laiku pašapliecinās, it kā viņam nebūtu cita vīrišķības pamatojuma, kā vien nepārtraukti pierādīt, cik viņš ir varošs un darošs. Par sevi viņš arī nerūpējas, jo varoņi mirst skaisti (un, cerams, ātri un viegli) un kļūst par leģendām.


Brīvais klaidonis
Ceturtais modelis ir balstīts uz nonkonformismu jeb priekšstatu par brīvo klaidoni, pirātu, kurš noliedz jebkādas struktūras un sabiedrību kopumā, kuram ļoti svarīga ir viņa vīrišķā neatkarība. Parasti šāds cilvēks nespēj iesaistīties ilgtermiņa attiecībās. Šī tēla izcelsme ir, maigi sakot, šaubīga. Skatoties uz brašiem, notetovētiem vīriem, nereti aizmirstam, ka, pirmkārt, šīs tradīcijas saknes meklējamas cietumnieku un sabiedrības padibeņu kultūrā, un, otrkārt, tetovējuma jēga sākotnēji ir bijusi sakrāla. Nēsāt tetovējumus, neizaugot līdz tiem arī garīgi, ir vīrišķības atribūtu valkāšana bez atbilstoša iekšējā satura. Ir viegli uzvilkt ādas jaku un uztaisīt tetovējumu, kaut vai par Betmenu saģērbties, bet tas nepadara tevi par vīrieti.

Nēsāt tetovējumus, neizaugot līdz tiem arī garīgi, ir vīrišķības atribūtu valkāšana bez atbilstoša iekšējā satura. 

 

Mēs runājam par vīrišķību nevis tāpēc, ka mums trūktu vīriešu vai vīriešu attīstības potenciāla, bet ir svarīgi pateikt – ar mūsdienu vīriešiem kaut kas nav kārtībā. Tātad šīs krīzes pamatā ir apšaubāmi priekšstati par vīrišķību, kas nonāk galējībās starp tradīcijām vai to noliegumu un varoņa vai antivaroņa tēlu, un seklums jeb uzsvars uz ārējiem vīrišķības atribūtiem pretstatā uzsvaram uz kodolu, proti, vērtībām. Gadu simtiem sabiedrībā ir iesakņojies priekšstats, ka vīrietis ir kaut kādā ziņā labāks, ka mums viss ir kārtībā, mēs esam nesatricināmi, tieši, ejam uz rezultātu, visu sasniedzam, turklāt darām to ar ironisku, sarkastisku smaidu – tomēr nē, tas nav tik vienkārši. 

 

Mūsdienās sievietes ir kļuvušas par stipro dzimumu, jo kā tu nekļūsi stiprs, ja tev blakus ir tikai tāds pa pusei attīstīts cilvēks – vīrietis, kurš savu vīrišķību saprot šajā šaurajā formā.

 

Pretstats starp vīrieti un sievieti ir ļoti svarīgs, bet ar piebildi, ka vīrišķība un sievišķība nepieder dzimumiem. Es piekrītu Karla Gustava Junga analītiskās psiholoģijas redzējumam, kur viens no pamatpostulātiem ir tas, ka katra cilvēka psihē ir gan vīrišķā, gan sievišķā daļa. Kad runājam par vīrišķību, mēs runājam par vīrišķību arī sievietēs. Vīrieši ir vājais dzimums nevis tāpēc, ka viņi ir vāji, bet tāpēc, ka sievietes, attīstot savu sievišķību 100 un vairāk emancipācijas un feminisma gados, ir ieguvušas gan sieviešu, gan vīriešu arsenālu. Tas nepadara viņas mazāk sievišķīgas, toties labāk ekipētas gan. Mūsdienās sievietes ir kļuvušas par stipro dzimumu, jo kā tu nekļūsi stiprs, ja tev blakus ir tikai tāds pa pusei attīstīts cilvēks – vīrietis, kurš savu vīrišķību saprot šajā šaurajā formā. Tāpēc jautājums par vīrišķību būtībā ir jautājums par harmoniju, vīrišķā un sievišķā integrāciju sevī, nevis ārpusē, sabiedrībā, kur obligāti vajag ar kādu karot, lai tu justos par sevi pārliecinātāks. Identitāti nevar uzbūvēt, pazemojot otru, uzskatot viņu par sliktāku un mazvērtīgāku.


No kā tad sastāv vīrišķība?
Tie ir četri lieli jautājumi, uz kuriem vīrietim jāatrod atbildes.
Pirmkārt, ko darīt ar savu spēku un agresiju. Jā, mums ir lielāki, fiziski attīstītāki ķermeņi. Vai tas nozīmē, ka mums visi konflikti jārisina ar spēku? Vai tas nozīmē, ka mums ir jānoliedz savs fiziskais spēks? Ir atšķirība starp būdīgu džeku un trauslu dāmu, bet tas nenozīmē, ka šī atšķirība mūs padara pārākus. Jautājums par to, kur likt spēku un agresiju, ir arī jautājums par prasmi konfliktēt. Vīrietis visbiežāk zaudē konfliktā ar sievieti, jo neprot konfliktēt kā līdzīgs ar līdzīgu – viņš prot tikai dominēt vai pakļauties.

Ko darīt ar jūtām un jutekliskumu? Vīrietis zina, ko nozīmē smagi strādāt, nostrādāties līdz muguras vai ceļu traumām, depresijai, alkoholismam – nodzīt sevi kā zirgu. To viņš saprot, un tirgus kapitālisms to atbalsta. Bet tajā brīdī viņš pārstāj just. Kad viņš atnāk mājās pārguris, lai tikai atnestu naudu, viņš nesaprot, ka ģimenes labklājība ir saistīta arī ar emocionālo labklājību, spēju pasmaidīt un parotaļāties ar bērniem, atbrīvotību un fantāziju.

Kā līdzsvarot intuīciju un intelektu? Intelekts – tā ir prasme atšķirt patiesību no maldiem, gvelšanas un muļķību detektors, kas jālieto, skatoties ziņas vai Facebook, smeļoties informāciju, lai saprastu, kādā pasaulē tu dzīvo. Savukārt intuīcija bieži ir svarīga lēmumu pieņemšanā. Mēs nezinām visus faktus, mums nav visas informācijas, tāpēc reizēm nākas pieņemt lēmumus, vienkārši uzminot un uzticoties. Piemēram, brīdis, kad vīrietis saka “es tevi mīlu”, nav racionāla lēmuma brīdis. Tas ir trausluma un atzīšanās brīdis, jo nav tādu testu vai laboratorisku izmeklējumu, kas pateiktu priekšā, kā tad lai vīrietis zina, ka tiešām mīl, un nākas paļauties tikai uz intuīciju.

Visbeidzot, kā būt harmonijā ar varu un atbildību? No varas mēs pārsvarā esam cietuši, tāpēc varu saprotam kā agresiju, kā dominanci. Taču vienīgā patiesi īstā vara, kas cilvēkam var piemist, ir padarīt pasauli par mazliet labāku vietu. Patiesi varens ir tas, pēc kura zālājs paliek tīrāks, pilsēta – skaistāka un pasaule – priecīgāka un labāk dzīvojama tiem, kuri paši to sakārtot nevarētu. Patiesi varens ir tas, kurš aizstāv otru, kas pats nevar aizstāvēties. 

Lai to visu saprastu un apvienotu, vīrietim ir jāmeklē sava autentiskā vīrišķība, un tas ir milzīgs attīstības izaicinājums. Nav universālas receptes, kā kļūt par vīrieti, taču ir trīs svarīgi aspekti. Pirmais – iesākt pašattīstību, nostāties uz iniciācijas ceļa, un to parasti palīdz izdarīt krīze, kas noārda veco “es”. Otrais – iziet cauri virknei pārbaudījumu un gūt transformējošu pieredzi, iegremdēties savā ēnā, bezapziņas tumsā, savās traumās un kompleksos. Trešais – integrēt šo bagātīgo un grūto pieredzi, radot kvalitatīvi jaunu patību, autentisko vīrišķības kodolu, ko tikai tu pats vari radīt. Un, visbeidzot, pats galvenais – saprast, ka neviens vīrietis nevar būt perfekts. Labākais, uz ko varam cerēt, – vīrietis, kurš ir gana labs. Vispirms pats sev, tad – otram un pēc tam arī sabiedrībai kopumā. 




1 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Reklāma

Kategorijas