Kā ir būt zēnam skolā? Grūti!

 16. oktobris 2020 7:00 mammamuntetiem.lv Viedoklis

“Skola diemžēl bieži vien nav īpaši piemērota vieta zēniem. Tādēļ ir dažas lietas, kuras vērts zināt vecākiem, ļaujot izvairīties no grūtībām un samazināt zēniem tos riskus, kas viņiem skolā neizbēgami rodas,” par to, kā mūsdienu skolā jūtas zēni un kāpēc tik daudziem tur neklājas spoži, stāsta pusaudžu psihoterapeits Nils Sakss Konstantinovs.



Foto: Shutterstock.com

Skola bieži vien diemžēl nav īpaši piemērota vieta zēniem.


Skola daudziem mēdz sagādāt grūtības, bet izskatās – zēniem tās mēdz būt krietni lielākas. Tie parasti ir puikas, kuri pirmie nāk prātā, domājot par vārdiem “skola” un “problēmas”. Skaļi, dauzonīgi, huligāni, mācībās vispār neieinteresēti, šķiet, speciāli mēģina sabotēt tik labi domātos pedagoģiskos procesus.

Ja meitene skolā iekuļas nepatikšanās, tas biežāk būs īpašs krīzes stāsts – agrīna grūtniecība, sevišķi skaudri dzīves apstākļi, kamēr zēnam būt problemātiskam ir drīzāk norma nekā izņēmums. Protams, reālajā dzīvē ir daudz problemātisku meiteņu un priekšzīmīgu zēnu, taču kopējās tendences ir visnotaļ nepārprotamas. Zēniem 9. klasē ir veselas divas reizes lielāka iespēja izkrist (runājot skaidrāk – “tikt izmestiem”) no skolas nekā meitenēm. Arī pēc vidusskolas beigšanas dzīves ceļus vairāk nekā citas lietas ietekmēs tieši dzimums – augstskolā mācības šobrīd turpina 36,6% meiteņu un tikai 23,7% zēnu. Pēc bakalaura grāda iegūšanas dzimumu disproporcija kļūst vēl satraucošāka – no studentiem, kas turpinās studēt pēc 25 gadu sasniegšanas, meiteņu būs gandrīz divas reizes vairāk nekā puišu! 

 

Ja skola nav vieta, kurā vīrieši gribētu strādāt, tad kāpēc gaidīt, ka zēni tur gribēs mācīties?

 

Iespējams, dzimumu kontekstā mēs esam ļoti pieraduši, ka zēnus un vīriešus mēdz dēvēt par “stipro dzimumu”, kuram vēsturiski bijušas visas lielākās priekšrocības. Taču realitāte skolās nu jau kādu laiku ir gluži pretēja – zēniem ir sliktākas mācību sekmes, lielākas uzvedības problēmas un augstāki mentālās veselības riski. Un tas, visticamāk, nav saistīts ar pašiem skolēniem, bet ar mācību procesa īpatnībām – skola bieži vien diemžēl nav īpaši piemērota vieta zēniem. Tādēļ ir dažas lietas, kuras vērts zināt vecākiem, ļaujot izvairīties no grūtībām un samazināt zēniem tos riskus, kas viņiem skolā neizbēgami rodas.


Tipiska aina psihoterapeita kabinetā
Ierasta aina bērnu psihoterapeita (bet tikpat labi arī kāda cita speciālista) kabinetā. Noraizējusies mamma. Nedaudz pat varbūt kaunīga, jo jūtas, ka nav spējusi tikt galā ar savu bērnu. Otrā krēslā pats vizītes iemesls – gadus vienpadsmit divpadsmit vecs, izspūrušiem matiem un enerģiskām acīm, knosās un dīdās pa konsultāciju krēslu, ik pa brīdim iejaukdamies sarunā, lai izlabotu mammas sacīto.

“Un vēl mums ar matemātiku galīgi neiet…”
“Nav taisnība! Es vienkārši skolotājai nepatīku!”
“Arī citas skolotājas sūdzas. Jo klasē neko negribot darīt, tikai skatās telefonā visu laiku, bet, ja telefonu noņem, tad blenž ārā pa logu…”
“Sportā es daru! Man tur ir deviņi!”
“Toties visos citos priekšmetos tīrākās šausmas – jau skolotāji teikuši, ka domā atstāt uz otru gadu, ja tā turpināsies….”
“Sakiet, vai līdzīgas problēmas puisim ir visur?” es iejaucos sarunā. “Vai galvenokārt tikai skolā?”
Mamma brīdi apdomājas. “Pārsvarā jau skolā. Viņš man iet arī uz futbola treniņiem, un tur treneris viņu pat slavē. Vasarā atkal dzīvojas pa laukiem, tad arī mums ir daudz mierīgāk…”

 

 

Zēnam mūsdienās ir liela iespēja uzaugt ģimenē, kurā nav neviena pieauguša vīrieša. Ja tādu nav arī skolā, tad puisim normālai attīstībai reizēm tas vien atliek, kā ceļu pie sevis apzināšanās meklēt kaut kur ārpus skolas vides – nereti nonākot dzīvē nedaudz apmaldījušos jauniešu kompānijās.

 

Kā zēnu mēģina “vest pie prāta”
Viena no biežākajām problēmām, kuras dēļ zēniem sāk kristies sekmes mācībās, ir grūtības koncentrēties. Liekas, viņu uzmanību var noturēt piecas vai maksimums desmit minūtes, un pēc tam tā vienkārši kaut kur “aizpeld”. Skolotājiem tas var sagādāt tīrās bēdas, jo nereti šie bērni, zaudējuši interesi par mācību vielu, sāk runāties ar klasesbiedriem, klaigāt vai citādi traucēt pārējiem. Citreiz viņi vienkārši skatās kaut kur tālumā, knibinās, rosās, spēlē zem galda telefonu vai dara jebko citu, tikai ne seko līdzi mācībām. Ja uzvedība kļūst grūti kontrolējama, skolotāji kļūst īpaši uzstājīgi vai vecāki – pārlieku nobažījušies, zēni mēdz nonākt pie speciālistiem. Atkarībā no speciālista profila un iemaņām puiša pārliekajai aktivitātei tiek meklēti dažādi skaidrojumi. Reizēm problēmas skaidro ar vienkārši sliktu uzvedību vai motivācijas trūkumu – tad risinājumi ir pārsvarā neauglīgi mēģinājumi zēnu disciplinēt un dažādos veidos “vest pie prāta”.

Citreiz problēmu cēlonis tiek saskatīts emocionālajā sfērā, kam seko psihologu centieni iemācīt puisi runāt par jūtām vai emocijām – cerībā, ka izrunātās negācijas vēlāk ļaus ar pilnu uzmanības devu nodoties akadēmiskajām lietām. Bet vēl dažreiz puisim tiek noteikts uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms jeb UDHS, kas jau ir psihiatriska diagnoze un pakļaujas ārstēšanai ar visnotaļ nopietniem psihoaktīviem medikamentiem.

 

Hārvarda universitātē veikts pētījums uzrādīja, ka pat mēneša starpībai ir liela nozīme – bērniem, kas dzimuši augustā, bija aptuveni trīs reizes lielāka iespēja tikt pie UDHS diagnozes un medikamentozas ārstēšanas nekā septembrī dzimušajiem.



Mūsdienās ir zinātniski pamatots, ka mazai daļai bērnu viņu uzvedības un koncentrēšanās grūtības tiešām ir tik pamatīgas, ka liek domāt par iespējamām izmaiņām smadzeņu struktūrā, tādēļ tās vislabāk risināt medicīniskā ceļā. Tomēr tikpat pamatots iemesls domāt, ka zēniem šādas diagnozes tiek piemērotas pārāk ātri un bez specializētas psihodiagnostikas. Latvijā, kā jau ierasts, īsti nav nekādu datu, taču kopumā pasaules pieredze ļauj redzēt, ka zēniem UDHS diagnoze tiek piemērota aptuveni trīs reizes biežāk nekā meitenēm. Vēl lielāks risks ir tiem zēniem, kuri klasē ir jaunāki par saviem klasesbiedriem. Hārvarda universitātē veikts pētījums uzrādīja, ka pat mēneša starpībai ir liela nozīme – bērniem, kas dzimuši augustā, bija aptuveni trīs reizes lielāka iespēja tikt pie UDHS diagnozes un medikamentozas ārstēšanas nekā septembrī dzimušajiem.
 

Meiteņu un zēnu prasības pret skolas vidi
Augstākminētie dati liek domāt par divām lietām – visticamāk, zēni, kas ir jaunāki un mazāk nobrieduši, klasē uzvedas skaļāk par pārējiem un kļūst traucējoši. Tā kā meitenēm briedums fiziski iestājas ātrāk nekā puišiem, tad atšķirības vienas klases robežās var būt diezgan manāmas. Arī starp pašiem zēniem fiziskais briedums ir izteikti individuāla lieta, un vienmēr būs puiši, kuriem pubertāte iestāsies nedaudz vēlāk nekā citiem. Šajos gadījumos ir liels risks, ka zēna uzvedība šķitīs kaitinoša vai traucējoša, salīdzinot ar citiem, un tādēļ izpelnīsies biežāku skolotāju nosodījumu vai “nosūtījumu” pie speciālistiem.

Taču tikpat svarīgi ņemt vērā, ka zēnu smadzeņu neirofizioloģiskā uzbūve ir atšķirīga no meiteņu. Meitenes kopumā labāk tiek galā ar tām funkcijām, kas nepieciešamas skolā, piemēram, ilgstošu sēdēšanu mierā un vienmērīgu uzmanības noturēšanu. Evolucionārā psiholoģija ļauj saskatīt, ka vēsturiski zēnu smadzenes veidojušās, lai pievārētu pavisam cita veida izaicinājumus, nekā tām spēj sagādāt mūsdienu skolas režīms. Zēni kopumā ir aktīvāki, vairāk vērsti uz fizisku kustību un ātrām īstermiņa aktivitātēm. Tas, protams, ir grūti savietojams ar nekustīgu sēdēšanu solā 40 minūtes no vietas, stundu pēc stundas. Klīniskajā praksē var redzēt, ka reizēm lielus uzlabojumus dod pavisam vienkāršas lietas – piemēram, ļaut puisim laiku pa laikam piecelties vai aiziet izskrieties pa gaiteni, un tikai tad turpināt mācības. Taču, lai panāktu godīgākus apstākļus visiem zēniem, būtu nepieciešamas izmaiņas pieejā, kā tiek organizēts mācību process – mazāk sēdēšanas, vairāk kustību, skolēnu grupēšana nevis pēc vecuma, bet spējām un brieduma. Arī pētījumi rāda, ka skolās, kur katru dienu tiek nodrošinātas fiziskās aktivitātes un kustīgākas apmācību formas, zēnu sekmes un akadēmiskie rādītāji ir augstāki.

 

Zēnu smadzeņu neirofizioloģiskā uzbūve ir atšķirīga no meiteņu. Meitenes kopumā labāk tiek galā ar tām funkcijām, kas nepieciešamas skolā, piemēram, ilgstošu sēdēšanu mierā un vienmērīgu uzmanības noturēšanu.

 

 



Tipiska aina psihoterapeita kabinetā
“Paši vairs netiekam galā – nezinu, ko ar viņu darīt.”
“Kas atgadījies?”
“Nav nekādas motivācijas mācīties. Mājasdarbus vispār nepilda. Nupat zvanīja skolotāja, izrādās, uz skolu arī sācis neiet, blandās kopā ar draugiem kaut kādiem.” Mammas acīs sariešas asaras. Mēs kādu brīdi sēžam klusumā. “Bija tik kārtīgs bērns, bet tagad pēkšņi vienas problēmas! Nekādi nesaprotu, kas noticis.”
Es paskatos uz “problēmbērnu” – sēž, stūrī ievilcies, gadus 14 vecs tīnis, rokas virs krūtīm sakrustojis un dusmīgu seju skatās grīdā. Neticība pieaugušajiem un reizē apjukums par savu vietu dzīvē, skolā un pasaulē ierakstīts katrā viņa ķermeņa kustībā.
“Un kā jūs domājat, kas puisim varētu palīdzēt?” prasu.
“Viņš mani vispār neklausa, bet varbūt vismaz kādu vīrieša cilvēku tad paklausīs – pasakiet, ka tā nevar turpināt.”


Uzvedība
Nonākot skolā, zēns attopas visai savdabīgā vidē – skolēnu starpā ir daudz tādu pašu puišu kā viņš, taču starp pieaugušajiem cilvēkiem vīriešu tikpat kā nav. Latvija šajā ziņā ir pavisam īpatnējā situācijā, mums ir visaugstākais sieviešu skolotāju īpatsvars visā Eiropas Savienībā – 86,6% skolotāju. Kādus secinājumus tad par šo var izdarīt pusaudzis? Droši vien acīmredzamos – skola ir meiteņu un sieviešu teritorija, no kuras puiši aizbēg uz neredzēšanos, tiklīdz rodas tāda iespēja, lai nekad vairs tajā neatgrieztos. Ja skola nav vieta, kurā vīrieši gribētu strādāt, tad kāpēc gaidīt, ka zēni tur gribēs mācīties?

Tā nav liela problēma mazākiem bērniem, kuriem dzimumu lomas nav īpaši izšķirīgas, taču, sākoties pubertātei, pusaudža psihe sāk veidot savu dzimumidentitāti. Viens no svarīgākajiem uzdevumiem kļūst “iedzīvoties” dzimuma lomā – saprast, kas tas vīrietis vispār ir un ko viņš dara. Veids, kādā to var darīt, ir caur citiem vīriešiem – vērojot viņus, sarunājoties, draudzējoties, saprotot, kuras īpašības gribētu piesavināties sev, bet kuras nav pieņemamas. Sarežģījumi rodas, kad pusaugu zēnam apkārt nav īpaši daudz vīriešu, ar kuriem identificēties. Un Latvijas situācijā šādu zēnu ir ļoti daudz – no katrām 1000 Latvijā noslēgtām laulībām gandrīz puse (457) tiek šķirtas.

Līdz ar vientuļām mammām un dažām citām modernās dzīves ģimenes formām mūsdienās zēnam ir liela iespēja uzaugt ģimenē, kurā nav neviena pieauguša vīrieša. Ja tādu nav arī skolā, tad puisim normālai attīstībai reizēm tas vien atliek, kā ceļu pie sevis apzināšanās meklēt kaut kur ārpus skolas vides – nereti nonākot citu dzīvē nedaudz apmaldījušos jauniešu kompānijās. “Iestāstīt” šādam pusaudzim, ka viņam tomēr vajadzētu klausīt mammai un skolotājai, nevis puišu kompānijai, ir diezgan bezcerīga misija.

 

Zēnu smadzeņu neirofizioloģiskā uzbūve ir atšķirīga no meiteņu. Meitenes kopumā labāk tiek galā ar tām funkcijām, kas nepieciešamas skolā, piemēram, ilgstošu sēdēšanu mierā un vienmērīgu uzmanības noturēšanu.

 

Risinājumi
Nav šaubu, ka daudzi zēni skolā nevar parādīt savu labāko potenciālu. Nevis tādēļ, ka viņi negribētu pielāgoties skolai, bet mūsdienu skolas vide bieži nav piemērota zēnu bioloģiskajai un sociālajai realitātei. Tas nenāk par labu nevienam – ne zēniem, ne meitenēm, kurām jāmācās kopā ar šiem puišiem, ne  skolotājām, kuras nevar pienācīgi organizēt mācību procesu, ne ģimenēm, kurām jāaudzina aizvien problemātiskāki pusaudži. Lielākas pārmaiņas prasīs lielāku laiku un sabiedrības izpratni par zēnu vajadzībām.
 

Mazas izmaiņas var panākt arī ātrāk.

  • Ļaujot zēniem skolā vairāk kustēties.
  • Padarot mācību procesu aktīvāku un zēniem draudzīgāku.
  • Rūpīgi izmeklējot viņa grūtības, kad tās radušās, un nesteidzoties ar viegliem risinājumiem, diagnozēm vai medikamentiem risināt problēmas, ko radījusi nepiemērota vide.
  • Sniedzot iespēju veidot veselīgas attiecības ar citiem puišiem un vīriešiem.
  • Ja grūtības nav atrisināmas pašu spēkiem, nekaunēties vērsties pie speciālistiem, kas spēj orientēties puišu vecumposma grūtībās un palīdzēt ģimenei atrast veidus, kā sniegt zēnam piemērotu atbalstu viņa grūtībās.




Atsauces

[1] https://www.csb.gov.lv/lv/dzimumu-lidztiesiba/izglitiba-un-zinatne
[2] Apraksti ir anonimizēti un kompilēti, lai aizsargātu konfidencialitāti.
[3] Layton, T., Barnett, M., Hicks, T., & Jena, A. (2018). Attention Deficit–Hyperactivity Disorder and Month of School Enrollment. New England Journal Of Medicine, 379 (22), 2122-2130.
[4] https://www.csb.gov.lv/lv/dzimumu-lidztiesiba/izglitiba-un-zinatne
[5]https://www.csb.gov.lv/lv/statistika/statistikas-temas/iedzivotaji/laulibas/galvenie-raditaji/noslegto-un-skirto-laulibu-skaits




0 Pievienot komentāru

Saistītie raksti

Reklāma

Kategorijas